Romāna centrā ir trīs līgavu mednieku tēli, kuri ir savstapēji pazīstami jau kopš skolas laika, un divi no viņiem sižeta risinājumā veido nosacītu pretstatu. Mārtiņam Ķurzēnam visa dzīve ir veidojusies kā cīņa par eksistenci, un tas tiek apliecināts arī romānā. Kaut gan Surģenieku nama sabiedrību viņš atstāj, izsmiekla pavadīts, vēlāk Ķurzēns apprecas ar bijušo skolas biedreni Karlīni Prigu un spēj pavairot viņas nelielo mantu, enerģiski iesaistoties nekustamo īpašumu tirdzniecībā. Savukārt Dušelis apprecas ar bagāto Grizeldu Surģenieci, un viņam tas šķiet kā visu mērķu piepildījums, pēc kura ir iespējams baudīt pārtikušu un bezrūpīgu dzīvi, kas aizsākas jau kāzu ceļojumā un turpinās pēc atgriešanās Latvijā. Interese par apkārtējiem Dušelim līdz ar gūtajiem panākumiem ir zudusi, pret sievu viņš izturas pavisam vienaldzīgi, līdz beidzot Grizelda viņu pamet un atgriežas vecāku namā, kuru gan pavisam drīz piemeklē finansiāls krahs. Spilgti individuālas īpašības ir atklātas ikvienā no četriem Suģenieku bērniem. Enerģiskā un atjautīgā Grizelda ilgu laiku ir šīs miniatūrās pasaules centrs un izpelnās vispārēju ievērību, tomēr viņas laulība izrādās pavisam neizdevusies, un romāna beigās Grizelda pieņem iepriekš izsmietā Ķurzēna darba piedāvājumu. Daudz lēnāka un klusāka par Grizeldu ir viņas jaunākā māsa Dagne, kura nejūtas īsti piederīga pilsētas jauniešu aprindām un domās visvairāk kavējas Surģenieku lauku īpašumā, nosacīti iezīmējot ilgas pēc tradicionālā zemnieku dzīves veida. Studentu korporāciju pasaules spoža parādība ir Surģenieku vecākais dēls Visvaldis, kurš daudziem kalpo par atdarināšanas paraugu un slēptas skaudības objektu. Viens no šiem skauģiem ir viņa korporācijas biedrs, kurš atklāj konkurentiem Surģenieku finansiālā stāvokļa nedrošos pamatus un ievada bankas krīzi. Ģimenes jaunākais dēls Imants Surģenieks ir pusaudža vecumā, un A. Eglītis viņa raksturojumu ir izvērsis plašāk, nekā to prasītu romāna sižets, pievēršot detalizētu uzmanību Imanta spurainajam raksturam, dzīvajai fantāzijai, kas viņu mudina kopā ar skolas biedriem Vilibaldu Majoru un Antonu Stāmuru dibināt slepenu ordeni, tāpat zināmai nedrošībai, kas slēpta aiz ārējas bravūras. Šo trīs pusaudžu portretā un valodā autors ietvēris spilgtu un raksturīgu liecību par pirmo paaudzi, kura dzīves gaitas sākusi neatkarīgajā Latvijā; kā to formulējis Zigmunds Skujiņš, tieši A. Eglīša 30. gadu darbos atklāts, ka šī laika cilvēku “psiholoģiskos pamatus būvējusi dzīves īstenība un arī mirāžas – kino un avīžu vaislīgās fantasmagorijas, mode un moderno deju azarts, kosmopolītisms un zināmas mākslas daļas inspirētais gaumes apjukums”. Surģenieku nama koptēlā pastāvīgi klātesoša ir tā saimniece, kas neuzkrītoši seko visām norisēm. Niansēti A. Eglītis izveidojis arī viņas vīra, bankas direktora raksturu, kurš ieguvis lielu nozīmi un autoritāti sabiedrībā, balstoties apņēmīgā un neatlaidīgā rīcībā. Surģenieku nama bankrotu izraisa nevis viņa apzināts negodīgums, bet vēlme radīt labus dzīves apstākļus saviem bērniem, kas noved arī pie zināmas izdabāšanas ģimenes vēlmēm un ar to saistītās tieksmes dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Surģenieka vājumu veikli izmanto viņa konkurents, bagātais lieltirgotājs Majors, kura meita Īrisa arī ir viena no tiem, kas pastāvīgi apmeklē Surģenieku salonu. Neraugoties uz savu cienījamo vecumu, Majors joprojām izrāda interesi par sievietēm, un viņa uzmanības lokā nonāk arī Surģenieka sekretāre Nikolīne Buivide. Tāpat Nikolīnei pieder Surģenieku mājskolotāja Šeturiņa, bagātā Visvalža un arī Pāvila Epalta simpātijas. Bibliotēkas darbinieks, azartiskais intelektuālis Epalts, viens no trim līgavu medniekiem, kuru kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons nodēvējis par trūcīgu dendiju, ir veidots kā romāna centrālā persona. Svārstoties starp Grizeldas pievilcību un viņas domājamo mantojumu, kā arī kluso un atturīgo Nikolīni, Epalta simpātijas nosveras par labu pēdējai, tomēr šīs attiecības piepildīt viņam traucē iekšējas šaubas un neizlēmība. Atklājoties gan izaicinājumam un bravūrai, gan dvēseles jūtīgumam, šajā tēlā koncentrēti vispārināti A. Eglīša daiļrades būtiski raksturlielumi, ironisks racionālisms un slēpta, bet klātesoša sirsnība.