20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē pēc stāstu krājuma “Maestro” (1936) izdošanas A. Eglītis bija kļuvis par vienu no pazīstamākajiem latviešu rakstniekiem. Par to liecināja arī viņa pirmā romāna “Līgavu mednieki” publikācija populārajā žurnālā “Atpūta”, kur tas iespiests no 1939. gada 27. janvāra līdz 2. jūnijam ar Valērija Zosta ilustrācijām. Literārajā darbā attēlota daudziem tālaika lasītājiem pazīstama vide un situācijas, kas sniedz konkrētu un vienlaikus vispārinātu ieskatu Rīgas pilsonisko aprindu sadzīvē.  

Romāna “Līgavu mednieki” sižetiskā ass ietverta jau tā nosaukumā. Viens no A. Eglīša tēlotās pasaules dzinējspēkiem ir savstarpēji izdevīgu laulību veidošana, un šāds nolūks romānā ir trim jaunekļiem – Pāvilam Epaltam, Mārtiņam Ķurzēnam un Atim Dušelim. Viņu intereses ir saistītas ar līgavām, ko iespējams nolūkot bagātajā Surģenieku namā un tā apmeklētāju vidū. Sižetisko norišu dinamika saistās ar mainīgajām sekmēm romantisko attiecību veidošanā, kas Epaltam, Ķurzēnam un Dušelim vienlaikus nozīmē arī cīņu par dzīves materiālā pamata stabilizēšanu. Romāna sižetā detalizēti izvērsti trīs centrālo tēlu pieredzes stāsti, kas atklāj atšķirīgus 20. gadsimta 30. gadu jaunās paaudzes latviešu likteņus. Līdzās līgavu meklētājiem un aplidotajām meitenēm svarīga vieta romānā ir viņu vecāku paaudzei, kam ir dažādi sekmējies ar labklājības nostiprināšanu, bet vieta sabiedrībā nodrošināta ar ilggadīgām pūlēm un sīkstu darbu. Surģenieku nama straujā finansiālā lejupslīde un bankrots sižeta risinājumā ir sāpīga liecība šīs šķietami nesatricināmās pasaules sabrukumam, kas laikmeta tālāko politisko notikumu kontekstā var tikt uztverta arī kā pravietisks paredzējums. 

Romāna centrā ir trīs līgavu mednieku tēli, kuri ir savstapēji pazīstami jau kopš skolas laika, un divi no viņiem sižeta risinājumā veido nosacītu pretstatu. Mārtiņam Ķurzēnam visa dzīve ir veidojusies kā cīņa par eksistenci, un tas tiek apliecināts arī romānā. Kaut gan Surģenieku nama sabiedrību viņš atstāj, izsmiekla pavadīts, vēlāk Ķurzēns apprecas ar bijušo skolas biedreni Karlīni Prigu un spēj pavairot viņas nelielo mantu, enerģiski iesaistoties nekustamo īpašumu tirdzniecībā. Savukārt Dušelis apprecas ar bagāto Grizeldu Surģenieci, un viņam tas šķiet kā visu mērķu piepildījums, pēc kura ir iespējams baudīt pārtikušu un bezrūpīgu dzīvi, kas aizsākas jau kāzu ceļojumā un turpinās pēc atgriešanās Latvijā. Interese par apkārtējiem Dušelim līdz ar gūtajiem panākumiem ir zudusi, pret sievu viņš izturas pavisam vienaldzīgi, līdz beidzot Grizelda viņu pamet un atgriežas vecāku namā, kuru gan pavisam drīz piemeklē finansiāls krahs. Spilgti individuālas īpašības ir atklātas ikvienā no četriem Suģenieku bērniem. Enerģiskā un atjautīgā Grizelda ilgu laiku ir šīs miniatūrās pasaules centrs un izpelnās vispārēju ievērību, tomēr viņas laulība izrādās pavisam neizdevusies, un romāna beigās Grizelda pieņem iepriekš izsmietā Ķurzēna darba piedāvājumu. Daudz lēnāka un klusāka par Grizeldu ir viņas jaunākā māsa Dagne, kura nejūtas īsti piederīga pilsētas jauniešu aprindām un domās visvairāk kavējas Surģenieku lauku īpašumā, nosacīti iezīmējot ilgas pēc tradicionālā zemnieku dzīves veida. Studentu korporāciju pasaules spoža parādība ir Surģenieku vecākais dēls Visvaldis, kurš daudziem kalpo par atdarināšanas paraugu un slēptas skaudības objektu. Viens no šiem skauģiem ir viņa korporācijas biedrs, kurš atklāj konkurentiem Surģenieku finansiālā stāvokļa nedrošos pamatus un ievada bankas krīzi. Ģimenes jaunākais dēls Imants Surģenieks ir pusaudža vecumā, un A. Eglītis viņa raksturojumu ir izvērsis plašāk, nekā to prasītu romāna sižets, pievēršot detalizētu uzmanību Imanta spurainajam raksturam, dzīvajai fantāzijai, kas viņu mudina kopā ar skolas biedriem Vilibaldu Majoru un Antonu Stāmuru dibināt slepenu ordeni, tāpat zināmai nedrošībai, kas slēpta aiz ārējas bravūras. Šo trīs pusaudžu portretā un valodā autors ietvēris spilgtu un raksturīgu liecību par pirmo paaudzi, kura dzīves gaitas sākusi neatkarīgajā Latvijā; kā to formulējis Zigmunds Skujiņš, tieši A. Eglīša 30. gadu darbos atklāts, ka šī laika cilvēku “psiholoģiskos pamatus būvējusi dzīves īstenība un arī mirāžas – kino un avīžu vaislīgās fantasmagorijas, mode un moderno deju azarts, kosmopolītisms un zināmas mākslas daļas inspirētais gaumes apjukums”. Surģenieku nama koptēlā pastāvīgi klātesoša ir tā saimniece, kas neuzkrītoši seko visām norisēm. Niansēti A. Eglītis izveidojis arī viņas vīra, bankas direktora raksturu, kurš ieguvis lielu nozīmi un autoritāti sabiedrībā, balstoties apņēmīgā un neatlaidīgā rīcībā. Surģenieku nama bankrotu izraisa nevis viņa apzināts negodīgums, bet vēlme radīt labus dzīves apstākļus saviem bērniem, kas noved arī pie zināmas izdabāšanas ģimenes vēlmēm un ar to saistītās tieksmes dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Surģenieka vājumu veikli izmanto viņa konkurents, bagātais lieltirgotājs Majors, kura meita Īrisa arī ir viena no tiem, kas pastāvīgi apmeklē Surģenieku salonu. Neraugoties uz savu cienījamo vecumu, Majors joprojām izrāda interesi par sievietēm, un viņa uzmanības lokā nonāk arī Surģenieka sekretāre Nikolīne Buivide. Tāpat Nikolīnei pieder Surģenieku mājskolotāja Šeturiņa, bagātā Visvalža un arī Pāvila Epalta simpātijas. Bibliotēkas darbinieks, azartiskais intelektuālis Epalts, viens no trim līgavu medniekiem, kuru kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons nodēvējis par trūcīgu dendiju, ir veidots kā romāna centrālā persona. Svārstoties starp Grizeldas pievilcību un viņas domājamo mantojumu, kā arī kluso un atturīgo Nikolīni, Epalta simpātijas nosveras par labu pēdējai, tomēr šīs attiecības piepildīt viņam traucē iekšējas šaubas un neizlēmība. Atklājoties gan izaicinājumam un bravūrai, gan dvēseles jūtīgumam, šajā tēlā koncentrēti vispārināti A. Eglīša daiļrades būtiski raksturlielumi, ironisks racionālisms un slēpta, bet klātesoša sirsnība.

Romāna notikumi izkārtoti divdesmit nodaļās, un tā kompozīcijas krustpunktus veido centrālo tēlu attiecību samezglojumi, kuri lielākoties saistīti ar “Līgavu mednieku” magnētisko pievilkšanās punktu, baņķiera Surģenieka namu, kas ir Rīgas un tās iedzīvotāju ekonomiskās varenības simbols. Pirmās nodaļas sākumā Epalts kopā ar Mārtiņu Ķurzēnu aplūko nama fasādi, gatavodamies pārkāpt tā slieksnim un ienirt izsmalcinātajā salona atmosfērā. Detalizēts fasādes apraksts ievada arī nodaļu, kurā Epalts jau ir nobriedis tuvoties savu centienu praktiskam īstenojumam. Aprakstīto detaļu izvēli nepārprotami iedvesmojusi Alberta ielas un citu Rīgas jūgendstila kvartālu un ēku arhitektūra. Tāpat liela vērība pievērsta Surģenieku salona interjeram. Pēc autora liecības par notikumu protovidi var uzskatīt advokāta Jāņa Ķuža dzīvokli Pulkveža Brieža ielā, kura biežs viesis ir bijis pats A. Eglītis un viņa draugi. Surģenieku namā risinātas arī romānam nozīmīgas epizodes, kas skar pārmaiņas tēlu attiecībās pēc bankrota. Otra norises vieta, kas kļūst it kā par aprakstītā salona pretstatu, ir Nikolīnes un viņas mātes dzīvoklis, ko Epalts novēro no pretējās kāpņu telpas loga. Tas liecina par gluži atšķirīgu, ierobežotas rocības cilvēku vienkāršo ikdienu, kam siltumu un mājīgumu piešķir gatavošanās kopīgu svētku svinēšanai. Raksturīgas laikmeta detaļas atklāj arī citu darbības vietu raksturojums, piemēram, deju kursi priekšpilsētā, ko Epalts slepus apmeklē, gatavodamies Surģenieka bankas ballei. Romāna kompozīcijas svarīgs elements ir stāsti par norisēm atsevišķu tēlu dzīvē, kas pārtrauc sižeta gaitu, atklājot neparastus notikumus un smalkus psiholoģiskos portretus. Plašākus iespraudumus vēstījumā veido Imanta Surģenieka organizētā noslēpumainā ordeņa un tā nosacījumu atjautīgais apraksts, kā arī Pāvila Epalta vēstules un dzejoļi, kas veltīti Nikolīnei un stilizēti kā moru puisēna bijīga mīļotās pielūgsme.

Romāns “Līgavu mednieki” ir viens no mākslinieciski piepildītākajiem 20. gadsimta 30. gadu Rīgas attēlojumiem latviešu rakstniecībā. Laikmeta kolorīts spilgti atklājas A. Eglīša spējā izcelt un talantīgi aprakstīt raksturīgas sadzīves detaļas. Romāna noskaņu precīzi atklāj arī nodaļu sākumam izvēlētie trāpīgie moto, lielākoties latviešu dzejas fragmenti, kuros ironiski atbalsojas aprakstītie notikumi. A. Eglīša veidotajos tēlu portretos uzsvērtas precīzi uztvertas iezīmes, kam ir ciešs sakars ar viņu iekšējo būtību.

Romāna “Līgavu mednieki” pirmā publikācija bija žurnālā “Atpūta” 1939. gada pirmajā pusē. Grāmatā romāns iespiests 1940. gadā apgādā “Grāmatu Zieds”. Trimdas posmā publicēti divi atkārtoti izdevumi, 1949. gadā Vācijā apgādā “Grāmatu Draugs” un 1954. gadā Zviedrijā, “Daugavas” apgādā. Romāns atkārtoti izdots arī Latvijā. 1993. gadā tas publicēts apgāda “Zinātne” sērijā “Romāns – pagātnes liecinieks”, bet kopš 2001. gada vairākos iespiedumos izdevniecībā “Jumava”.   

“Līgavu mednieki” ir stilistiski izsmalcināts prozas darbs, viens no izcilākajiem A. Eglīša veikumiem, kas ietekmējis arī citu autoru mākslinieciskos meklējumus un radījis nozīmīgu un profesionāli augstvērtīgu atskaites punktu latviešu prozas attīstībā.