Iela tika ierīkota 1900. gadā un nosaukta par Alberta ielu (vācu Albertstraße; krievu Альбертовская улица), godinot pirmā Rīgas bīskapa Alberta (Alberts no Bukshēvdenes, vācu Albert von Buxhoeveden, latīņu Albertus Rigensis) piemiņu saistībā ar Rīgas dibināšanas septiņsimtgadi.

20. gs. gaitā iela vairākkārt pārdēvēta: padomju okupācijas laikā – no 1941. gada – Friča Gaiļa iela, nacistiskās Vācijas okupācijas laikā – no 1942. gada – Holandera iela (Hollanderstraße), padomju otrreizējās okupācijas laikā – no 1944. gada – F. Gaiļa iela. 1990. gadā atjaunots sākotnējais nosaukums – Alberta iela.

Alberta iela tika iezīmēta Rīgas pilsētas plānā 1900. gadā. Ielu izveidoja, šķērsojot iepriekš – 19. gs. otrajā pusē – tapušu lielu kvartālu, ko ietvēra mūsdienu Elizabetes, Antonijas, Dzirnavu un Strēlnieku iela. Šajā vietā 1846. gadā plašus neapbūvētus zemes īpašumus iegādājās Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforschenden Verein zu Riga) līdzdibinātājs un Rīgas pilsētas galvenais dārznieks (1839–1849) Frīdrihs Vilhelms Tīme (Friedrich Wilhelm Thieme). Alberta iela tika izveidota bijušās Tīmes daiļdārzniecības (Thiems Kunstgarten) vietā, un F. V. Tīmes mantinieki 20. gs. sākumā iesaistījās jaunizveidotās ielas labiekārtošanā, t. sk. arī kanalizācijas ierīkošanā, ielas bruģēšanā. Alberta ielas izveide bija viena no pēdējām pilsētas ielu pārplānošanas aktivitātēm Rīgas bijušo priekšpilsētu teritorijā pirms Pirmā pasaules kara. Jaunajiem gruntsgabaliem gar Alberta ielu tika veidots vienāds ielas frontes garums un, iespēju robežās, arī vienāds dziļums, salīdzinoši lielākus izmērus paredzot vienīgi četriem stūru gruntsgabaliem.

Apbūve visā Alberta ielas garumā veidojusies īsā laika periodā 20. gs. sākumā, radot vienotas pilsēttelpas iespaidu. Tas Alberta ielu atšķir no daudzām citām Rīgas bijušo priekšpilsētu teritorijas ielām, kas iezīmētas jau 1813. gada plānā vai senāk un pie kurām gruntsgabali bija veidojušies atšķirīgos periodos, tāpēc tiem bija dažāda konfigurācija un lielums, tādēļ arī ielu apbūve, kas veidojās izvērstā laika periodā, visbiežāk ieguva neviendabīgu raksturu. Alberta ielas apbūve izceļas kā 20. gs. sākuma arhitektūras ansamblis, kura formācijā noteicošs ir bijis pilsētplānošanas aspekts. Alberta ielā tika būvēti daudzstāvu (4–5 stāvu) īres nami: ēkas aizņēma visu gruntsgabala fronti un izveidoja nepārtrauktu, blīvu perimetrālu kvartālu apbūvi.

Īres nams Alberta ielā 1 piederēja Rīgas tirgotājam Simonam Felderam (Simon Felder). Ēkas projekts 1901. gadā tika izstrādāts vācu arhitektu Heinriha Karla Šēla (Heinrich Karl Scheel) un Frīdriha Šefela (Friedrich Scheffel) būvbirojā – Scheel & Scheffel, kam 20. gs. sākumā bija būtiska nozīme jūgendstila izplatīšanā Rīgas arhitektūrā. Šī nama fasādes kompozīcija vēl risināta historisma stilistikā, taču plastiskajā dekorā izmantoti jūgendstilam raksturīgi motīvi. Īres namā 20. gs. sākumā darbojās Olgas fon Hasfordas (Olga von Hasford) privātā meiteņu skola, Rūdolfa Mīlmana (Rudolf Mühlmann) privātā zēnu skola.

Īres nams Alberta ielā 3/5 – divos līdzās esošos gruntsgabalos – celts 1900. gadā pēc S. Feldera pasūtījuma. Ēkas projekts izstrādāts būvbirojā Scheel & Scheffel, un tās fasāde risināta historisma stilistikā.

Īres nams Alberta ielā 7 celts 1908. gadā, un tā fasāde risināta historisma stilistikā: ēkas projekta autors – vācu arhitekts Hermanis Oto Hilbigs (Hermann Otto Hilbig) bija arī nama īpašnieks un tā ilggadīgs iemītnieks.

Īres nams Alberta ielā 9 celts 1901. gadā, un tā fasāde risināta historisma stilistikā: ēkas arhitektūras projektu izstrādāja latviešu arhitekts Konstantīns Pēkšēns. Ēka piederēja namīpašniekam Vilhelmam Morbergam (Wilhelm Mohrberg). 20. gs. sākumā namā dzīvoja un strādāja Rīgas ārsts Jons Grīnings (John Grüning), kurš savā privātpraksē Alberta ielā 9 ārstēja pacientus ar runas traucējumiem (Dr. John Grüning’s Heilanstalt für Stotternde), un namā atradās arī Dr. Jona Grīninga dzīvnieku vakcinācijas institūts (Dr. John Grüning’s Institut für animale Vaccination).

Jāņa Valtera-Niedres nams Alberta ielā 11 celts 1908. gadā pēc latviešu arhitekta Eižena Laubes projekta ziemeļu nacionālā romantisma stilā. Ielas frontē nams izceļas ar glezniecisku apjoma un silueta risinājumu – ar sarežģītu konfigurāciju jumta formām un erkeriem. Izsmalcinātību piešķir daudzveidīgu dabisko materiālu lietojums fasādē: šūnakmens, dabīgais šīferis, aplikatīvi koka un vara apdares elementi. 20. gs. sākumā šajā namā darbojās Ziemeļamerikas valstu konsulāts (Konsulat der Vereinigten Staaten von Nord-Amerika).

Īres nams Alberta ielā 13 celts 1904. gadā augsta ranga Krievijas valdības ierēdņa, īstenā vecākā valsts padomnieka Andreja Ļebedinska (Андрей Владимирович Лебединский) pasūtījumā. Ēkas arhitektūras projektu izstrādāja ebreju izcelsmes arhitekts un būvinženieris Mihails Eizenšteins (Михаил Осипович Эйзенштейн, Mikhail Eisenstein). A. Ļebedinska pasūtījumā M. Eizenšteins 1904. gadā projektēja ne vien ēku Alberta ielā 13, bet arī īres namus Alberta ielā 4 un 6. Ēka Alberta ielā 13 novietota stūra gruntsgabalā. Fasādes noformējumā bagātīgi izmantota dekoratīvā tēlniecība, t. sk. arī jūgendstilam raksturīgi motīvi. Mākslas zinātniece Silvija Grosa norāda, ka šī M. Eizenšteina projektētā nama dekorā atspoguļojas centieni veidot vispārinātas asociācijas par pils tēmu, izmantojot neobarokālus paņēmienus un papildinot rotājumu ar tolaik moderniem akcentiem.

Alberta ielas ziemeļaustrumu puses apbūvi veido galvenokārt M. Eizenšteina projektēti īres nami, kas novietoti cits citam līdzās: Alberta ielā 2, 2a, 4, 6 un 8. Namu fasādes risinātas atšķirīgi, taču visām šīm ēkām ir identisks U veida plānojums, kurā telpas simetriski organizētas ap iekšpagalmu: katrā stāvā plānoti divi dzīvokļi, kuru parādes telpas vērstas pret Alberta ielu, bet pārējās telpas izkārtotas pie gara gaiteņa un vērstas pret iekšpagalmu. S. Grosa norāda, ka M. Eizenšteina projektēto ēku plānojums neizcēlās ar novatorismu; visās ēkās izmantota historismam raksturīgā simetriski organizētā fasādes kompozīcija; fasādēs aksiālo risinājumu akcentē erkeri vai balkoni centrā virs caurbrauktuves vai arī abās fasādes pusēs simetriski virs ieejas; ēku dekoratīvo noformējumu raksturo spēcīgi akcentēta būvtēlniecība fasādēs ar uzsvērti ritmizētiem viena vai vairāku elementu atkārtojumiem; efektīgas fasāžu kompozīcijas radītas, palielinot atsevišķus motīvus un dekoratīvo elementu kopējo masu; izmantoti jūgendstila motīvi un arī tādi, kas pārmantoti no historisma un heraldikas, lai pastiprinātu ēkas reprezentablo iespaidu.

Īres nami Alberta ielā 2 un 2a pēc M. Eizenšteina projektiem celti 1906. gadā pēc Krievijas armijas rotmistra Vladimira Boguslavska (Владимир Григорьевич Богуславский) pasūtījuma. Nama Alberta ielā 2a ieeju ieskauj divas dekoratīvas apaļskulptūras ar sfinksu atveidiem; fasādes apdarē uz apmesto un gaiši krāsoto virsmu fona izceļas koši sarkanu glazētu flīžu vertikālas joslas. 20. gs. sākumā namā Alberta ielā 2a dzīvoja ebreju izcelsmes britu filozofa Jesaja Berlina (Sir Isaiah Berlin) ģimene.

Īres nami Alberta ielā 4 un 6 pēc M. Eizenšteina projektiem celti 1904. gadā A. Ļebedinska pasūtījumā. Nama Alberta ielā 4 fasāde pārējo Alberta ielas namu vidū izceļas ar daudzveidīgu loga formu risinājumu: T veida, ovālu un jūgendstila arhitektūrā iecienītu – atslēgas cauruma formu. Nama Alberta ielā 6 fasādes dekoratīvajā risinājumā izmantoti neobarokāli paņēmieni apvienojumā ar jūgendstila motīviem.

Namīpašnieka A. Poles nams Alberta ielā 8 celts 1903. gadā pēc M. Eizenšteina projekta. Fasādes apdarē izmantots gaiši zili glazēts ķieģelis, plastiskajā dekorā izteikti dominē jūgendstilam raksturīgi motīvi: maskaroni, stilizētu augu ornamenti un citi.

Ēku 1903. gadā projektējis ebreju izcelsmes arhitekts Pauls Mandelštams (Paul Mandelstamm). Jaunuzcelto skolas ēku, kurā darbojās Nikolaja Mironova (Николай Николаевич Миронов) privātā komercskola, svinīgi atklāja 1904. gada 9. septembrī, un tajā bija ierīkotas desmit auditorijas, akustiskā zāle, ķīmijas laboratorija un dabaszinātņu kabinets. Ēkas fasāde risināta neorenesanses stilā.

Ēka 1903.–1904. gadā celta kā arhitekta K. Pēkšēna īres nams. Ēkas projektu 1903. gadā izstrādāja pats nama īpašnieks K. Pēkšēns, projektēšanā iesaistot arī E. Laubi (tobrīd – arhitektūras studentu). Ēka novietota stūra gruntsgabalā, un tās apjoms un siluets risināts, izmantojot gleznieciskus efektus – tornīšus un asimetriski veidotus zelmiņus, kādi nereti parādījās K. Pēkšēna 20. gs. sākumā projektēto ēku arhitektūrā. Interjera apdarē plaši izmantots trafareta ornaments, ozolkoka sienu paneļi, vitrāžas, plastiskie rotājumi plafonos. Ar īpaši bagātīgu dekoratīvo rotājumu un dažādu materiālu lietojumu izcēlās vestibils: nama kāpņutelpa ir viens no izteiksmīgākajiem paraugiem Rīgas jūgendstila dzīvojamo ēku arhitektūrā. Īres nama katrā stāvā atradās 4–7 istabu dzīvokļi. Atbilstoši laikmeta jauninājumiem, dzīvokļiem bija komfortabls plānojums un moderns labiekārtojums, un telpām bija nodrošināts labs dabiskais apgaismojums. Telpās bija iebūvētas krāsnis un kamīni, kas bija ražoti Rīgā – fabrikā Zelm & Boehm (Celms un Bēms). K. Pēkšēns 20. gs. sākumā nodibināja centrālapkures sistēmu un santehnikas montāžas firmu, un Alberta ielas īres namā, kas piederēja viņam pašam, agri – jau 1904. gadā – tika ierīkota arī moderna centralizēta siltumapgāde, pagraba stāvā uzstādot apkures katlu un dzīvokļos – radiatorus. 1904. gadā noslēdzās būvdarbi un namu sāka apdzīvot īrnieki. Pirmā stāva dzīvoklī apmetās pats K. Pēkšēns ar dzīvesbiedri Annu Pēkšēnu (dzimusi Frēliha, Anna Froelich). Kā tas tolaik bija raksturīgs daudzu brīvo profesiju pārstāvju mājokļos, Pēkšēnu dzīvoklī atradās arī arhitekta darba kabinets. K. Pēkšēna jaunajā īres namā no 1904. gada apmetās gleznotājs Janis Rozentāls: nama augšējā stāvā īpaši viņam bija izbūvēts dzīvoklis ar darbnīcu. J. Rozentāla un viņa dzīvesbiedres – somu izcelsmes dziedātājas Ellijas Rozentāles (dzimusi Forsele, Elli Forssell) mājoklis kļuva par salonu, kurā uz sarunām, dzejas lasījumiem un muzikāliem priekšnesumiem bieži pulcējās mākslinieki, mūziķi un literāti. Mākslinieka darbnīca bija piemērota arī audzēkņu pieņemšanai: no 1906. līdz 1910. gadam J. Rozentāls šeit vadīja portretu, aktu un kluso dabu zīmēšanas un gleznošanas kursus. Rozentālu dzīvoklī no 1906. gada līdz 1908. gadam dzīvoja arī latviešu rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Namā 20. gs. sākumā dzīvoja arī K. Pēkšēna biznesa partneris – inženieris Rihards Kablics (Richard Kablitz), kolēģi – arhitekti – Aleksandrs Vanags un E. Laube, fototehnikas konstruktora un izgudrotāja Valtera Capa (Walter Zapp) ģimene. Namā dzīvoja arī K. Pēkšēna māte Jūlija Pēkšēna (dzimusi Denksa, Julie Dencks), māsa Emma Pēkšēna un arī citi tuvinieki.

Alberta ielas ziemeļaustrumu puses apbūves ansambli noslēdz Baltijas vācu izcelsmes arhitekta Augusta Vites (August Witte) 1910. gadā projektētais namīpašnieka un būvmeistara Johana Aleksandra Savicka (Johann Alexander Sawitzky) nams – Alberta un Antonijas ielas stūra gruntsgabalā – Antonijas ielā 13.

Alberta iela atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa – Rīgas pilsētas vēsturiskā centra – teritorijā (kopš 1983. gada; aizsardzības nr. 7442) un Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Pasaules mantojuma vietas (World Heritage Site) – Rīgas vēsturiskā centra – teritorijā (kopš 1997. gada). Ielas apbūves arhitektūras noformējumā plaši izmantoti jūgendstilam raksturīgi elementi un motīvi: jūgendstila kvalitāte un īpatsvars nosaka Rīgas vēsturiskā centra teritorijas īpašo universālo vērtību (Outstanding Universal Value) un ir bijis viens no kritērijiem teritorijas iekļaušanai Pasaules mantojuma sarakstā. Arhitekta K. Pēkšēna dzīvoklī Alberta ielā 12 kopš 2009. gada iekārtots muzejs “Rīgas Jūgendstila centrs”, kura viens no mērķiem ir popularizēt jūgendstila arhitektūru un mākslu.

Lielāko daļu Alberta ielas apbūves veido nami, kuriem ir piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss: Alberta ielā 2 (aizsardzības nr. 6638), Alberta ielā 2a (aizsardzības nr. 6639), Alberta ielā 4 (aizsardzības nr. 6640), Alberta ielā 6 (aizsardzības nr. 6641), Alberta ielā 8 (aizsardzības nr. 6642), Alberta ielā 9 (aizsardzības nr. 7937), Alberta ielā 12 (aizsardzības nr. 6643). Vairākiem namiem piešķirts vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss: Alberta ielā 1 (aizsardzības nr. 7934), Alberta ielā 3/5 (aizsardzības nr. 7935), Alberta ielā 7 (aizsardzības nr. 7936), Alberta ielā 11 (aizsardzības nr. 7938), Alberta ielā 13 (aizsardzības nr. 7939). Gleznotāja J. Rozentāla dzīvesvietai Alberta ielā 12, kur kopš 1973. gada iekārtots “Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs”, piešķirts arī valsts nozīmes vēstures pieminekļa statuss (aizsardzības nr. 63).