Sākotnēji nosaukums “romāns” attiecināts uz romāņu valodās sacerētiem literatūras darbiem, vēlāk tas kļuva par noteiktas literatūras, visbiežāk prozas, formas – žanra – apzīmējumu.

Ja prozas principiālākā stratēģija ir episkums, tad visepiskākais no prozas žanriem ir romāns. Romāns ir prozas vēstījums ar izvērstu sižetu un daudzskaitlīgu tēlu sistēmu. Tajā atklājas gan laikmeta raksturības, gan varoņu privātās attiecības un individuālie pārdzīvojumi. Romānā parasti uzmanība pievērsta arī vides un apstākļu faktoriem, kas tā vai citādi ietekmē varoņu rīcību. Romāns savā ziņā ir eposu pēctecis, ne velti romāns tiek dēvēts arī par moderno eposu vai sadzīvisko epu. Ar zināmām atkāpēm un iebildēm romāns kvalificējams kā demitoloģizēts un deheroizēts eposs. Par romāna un eposa tipoloģiskajiem satuvinājumiem liecina potenciālās līdzības – vēstījuma raksturs, vērienīgums, monumentalitāte un globalitāte, satura nozīmīgums –, tomēr jāņem vērā daudzie izņēmumgadījumi un no vispārējām raksturībām atšķirīgie piemēri, un pat radikāli opozicionāras izpausmes. Tas lielā mērā saistīts ar žanra demokrātisko būtību – neoficiozitāti, brīvdomību un visplašāko variatīvo daudzveidību. Romāna straujāku izplatību pozitīvi ietekmē iespiedtehnikas attīstība, kas ļauj drukāt ātrāk un vairāk. Kopš 19. gs. romāns pakāpeniski kļūst par visvairāk lasīto prozas un daudzviet arī visas literatūras žanru. 20. un 21. gs. šī tendence nostiprinās un ir vēl izteiktāka, līdz pat jautājumam – vai romāna žanrs mūsdienās nav jau pārāk dominējošs starp citām literatūras formām. Iemesli žanra plašajai izplatībai un popularitātei ir dažādi, piemēram, spēja būt par laikmeta liecību un tautas dzīves hroniku, kā arī spēja paust sabiedrības noskaņojumu un ietekmēt to. Romāna dzīvotspēju cauri gadsimtiem nodrošina žanra fleksibilitāte, pielāgošanās spēja un spēja iemiesot mainībā esošo realitāti.

Romāna žanra darbu tapšanas process ir laikietilpīgs un darbietilpīgs, tas nereti prasa attēlojamās dzīves vielas pētniecību, īpaši vēsturiskajos un biogrāfiskajos romānos.

Romāna žanru kopumā raksturo lielāks teksta apjoms, izvērsts sižets, plašs tēlu klāsts, telpas un laika koordinātu iezīmējumi. Neskatoties uz to, ka romāns visumā klasificējams kā lielprozas darbs, tā tekstuālie apjomi var būt kardināli atšķirīgi – no daudzu simtu un pat tūkstoš lappušu epopejiskiem romāniem līdz modernisma un postmodernisma laikmeta īsromāniem un kabatas formāta miniromāniem. Romāns starp citiem žanriem izceļas ar savu daudzveidību un daudzfunkcionalitāti. Romāna saturs ir tikpat daudzveidīgs un bagāts kā dzīve, un, ņemot vērā iztēles un fantāzijas eventuālo klātbūtni, tas bieži pārsniedz esamības robežas, ietiecoties arī vēlamības un idealitātes sfērā un modelējot alternatīvas pasaules struktūras. Žanra darbu vēstījuma nozīmību apstiprina tajā ietvertie būtiskie notikumi indivīda vai sabiedrības dzīvē, indivīda vai tautas likteņtēlojuma akcenti. Romāna vēstījums mēdz būt informatīvi piesātināts, tam var kalpot pat speciālas atkāpes, piemēram, Viktora Igo (Victor Hugo) lielromānā “Deviņdesmit trešais gads” (Quatrevingt-treize, 1874) un citos. Tā kā romānā darbojas lielāks personu skaits, tajā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē skan daudzas balsis, un vēstījums veidojas polifonisks. Tā vai citādi romāna tekstā reprezentējas arī autora un/vai vēstītāja balss. Izsenis risinājušās diskusijas par autorpozīcijām romānos – vai autora attieksme pret tēlotajām parādībām nepārprotami demonstrējama, vai tā saglabājama šķietami neitrāla. Iespējams, ka optimālākais variants ir autora attieksmes paušana nevis tiešā veidā, bet iespēja to nolasīt no varoņu attiecību un sižetisko peripetiju risinājuma.

Romāna cilvēktēls lielākoties rādīts vides un apstākļu ietekmētā dinamiskā mainībā. Svarīga ir romāna varoņu paškustības spēja, respektīvi, pašattīstības ilūzija. Tēlam romānā ir visplašākās manifestēšanās, proti, tēla būtības, rakstura un pasaulsuzskatu izpausmes iespējas. Prozas cilvēks atklājas darbībā, sarunās un iekšējā domu runā, tēla identitāte parādās autora vai vēstītāja raksturojumā vai pašvērtējumā, citu tēlu skatījumā un attiecībās ar citiem tēliem, kā arī pastarpinātā veidā, piemēram, ar ārējā izskata vai vides tēlojuma starpniecību. Lai romāna vietā nerastos tikai  hronika, vēsturisks pārstāsts, līdzās laikmeta elpai un sabiedriskām un politiskām peripetijām jārealizējas personisko attiecību līnijām, ikdienišķi sadzīviskām detaļām. Lielprozas žanru raksturo privātās un sabiedriskās/publiskās problemātikas apvienojums, tomēr ar privātuma primaritāti un proporcionālo dominanci. Zīmīgi, ka romāna jēdziens ārpus mākslas jomas tiek lietots, lai norādītu uz personu intīmajām attiecībām.

Romāna tekstu raksturo integrētība, sintētisms, tajā var iekļauties citu literatūras veidu un žanru fragmenti, citu rakstnieku tekstu citāti, dzejas frāzes, dramaturģiskas ainas, esejveida atkāpes, aforismi utt., tāpēc daži pētnieki romānu pretenciozi uzskata par ceturto integrēto literatūras veidu. Tāpat romānā var organiski iederēties arī folkloristiskas un mītiskas atsauces, kā arī dažādu ārpusmākslas parādību akcenti (dokumentālas liecības, dienasgrāmatu un vēstuļu fragmenti, filozofiski pārspriedumi un zinātnisku tekstu izvilkumi, reklāmteksti u. c.). Romāna prozas vēstījuma integrēto būtību apliecina arī teksta valodas īpatnības, kur funkcionāli mērķtiecīgi var tikt izmantoti visi leksikas slāņi un kur var ieskanēties arī citvalodu frāzes vai pat nelieli fragmenti. Vērienīguma un integritātes ziņā romānu var salīdzināt ar simfoniju mūzikas mākslā. Frīdrihs Šlēgels (Friedrich Schlegel) romānu salīdzinājis ar daudzkrāsainu arabesku, bet Jānis Jaunsudrabiņš – ar košu Jāņu vainagu, kurā ievīti visdažādākie pļavas un dārza ziedi. Romāna teksts, būdams ar augstu integritātes līmeni, informatīvi piesātināts un daudzfunkcionāls, var atgādināt māksliniecisku enciklopēdiju, romāns var būt pagājušu laikmetu sadzīves un kultūrzīmju glabātuve.

Romānā tēlotie notikumi parasti rādīti plašākā laika izvērsumā, bet zināmi arī izņēmumi, kad visa darbība sakoncentrēta vienas diennakts robežās, piemēram, Džeimsa Džoisa (James Joyce) “Uliss” (Ulysses, 1922), Jāņa Veseļa “Dienas krusts” (1931).

Žanra stratēģiskās īpatnības pieļauj un paredz romānu daudzveidību kā satura, tā arī uzbūves un stila ziņā. Romānu milzumplašo klāstu problemātiski pakļaut sīkai klasifikācijai, apzinoties, ka vienmēr kādi prakses piemēri paliks ārpus stingras kategorizācijas rāmjiem. Žanra darbi klasificējami tipos un apakštipos pēc dažādiem kritērijiem, tāpēc arī klasifikācijas shēmas ir visdažādākās. Romānus iespējams iedalīt:

• pēc piederības kādam kultūrtipam vai literatūras virzienam, vai strāvojumam (sentimentālisma, romantisma, reālisma, naturālisma, simbolisma, eksistenciālisma, postmodernisma u. c. romāni),
• pēc saturiskās orientācija, proti, vai centrā ir ārējā darbība (sociālais romāns, notikumu romāns, spriedzes romāns), vai varoņu iekšējie pārdzīvojumi vai pasaules uzskati (psiholoģiskais romāns, apziņas plūsmas romāns, filozofiskais/intelektuālais romāns),
• pēc valdošajām intonācijām (liriskais, heroiskais, ironiski groteskais u. c.),
• pēc tematikas un satura,
• pēc kompozicionālajām īpatnībām un dažādā citā veidā.

Tomēr strikta shematizācija šai ziņā mazlietderīga vai pat neiespējama. Viena no tradicionālākajām romāna iedalījuma sistēmām ir to iedalījums sociālajos, psiholoģiskajos, satīriskajos, vēsturiskajos un biogrāfiskajos romānos, tomēr arī šī shēma ir tikai nosacīti pieņemama, ņemot vērā dažādos apakštipus un saturiski hibrīdiskos gadījumus, piemēram, vēsturiski biogrāfiskos vai sociālpsiholoģiskos romānus. Minamas arī specifiskā dzimtas romāna dažādās variācijas, kur attēloti kādas dzimtas pārstāvju likteņi pat vairākās paaudzēs, – Rožē Martēna di Gāra (Roger Martin du Gard) “Tibo dzimta” (Les Thibault, 1922–1940), Tomasa Manna (Thomas Mann) “Budenbroki” (Buddenbrooks, 1901), Viļa Lāča “Vecā jūrnieku ligzda” (1937), Vladimira Kaijaka tetraloģija “Enijas bize” (1999), “Zem Marsa debesīm” (1999), “Nārbuļu dēli” (2000), “Mantinieki” (2002) un citi.

Romāns savā dažādībā atbilst visādām gaumēm un prasībām, tas var apmierināt dažādu interešu pārstāvjus.

Ņemot vērā romāna satura un formas iespējamo daudzveidību, kā arī ievērojami plašo teksta apjoma diapazonu, tai skaitā īsromāna variantus, jārēķinās ar daudzām žanriskām robežsituācijām. Neliela apjoma romāns var robežoties ar plašāk izvērstu stāstu, kurā ir vairākas sižeta epizodes. Kompakts neparastāku atgadījumu romāns dažkārt satuvinās ar noveli. Pasaku fantāzijas piesātināti romānu teksti faktiski ir / var būt literāro pasaku analogi. Savukārt uz dokumentāliem faktiem balstīts vēstījums, piemēram, par kādas personas biogrāfiju vai dzimtas vēsturi, var atrasties labilajā stāvoklī starp beletristiku – romānu un dokumentālo prozu – vai memuārliteratūru.

Romāna protoviela ir pati dzīve visā tās daudzveidībā. Romāna saknes baro senas leģendas, vēstures hronikas, vēstules, memuāri un biogrāfiski stāsti, ceļojumu un piedzīvojumu apraksti vai gluži vienkārši sadzīviski vērojumi.

Demokrātiskā romāna žanra attīstības aizsākumi datējami ar mūsu ēras sākuma laiku grieķu un romiešu literatūrā – Antonija Diogēna (Ἀντόνιος Διογένης) ceļojumu apraksts ”Neticamie piedzīvojumi viņpus Tūles” (Τὰ ὑπὲρ Θούλην ἄπιστα, 2. gs.), Longa (Λόγγος) “Dafnīds un Hloja” (Δάφνις καὶ Χλόη, 2. gs.), Hēliodora no Emesas (Ἡλιόδωρος ὁ Ἐμεσηνός) “Etiopika” (Αἰθιοπικά, 3.–4. gs.), Petronija (Petronius Arbiter) “Satirikons” (Satyricon liber, 1. gs.), Apuleja (Lucius Apuleius Madaurensis) “Zelta ēzelis” (Asinus aureus, 2. gs.). Agrīnajos romānos lielākoties dominē piedzīvojumu, ceļojumu un mīlestības dēku naratīvi, kā arī satīriskas intonācijas. Žanra nosaukums gan rodas vēlāk – viduslaiku periodā –, signalizējot par prozas tekstiem tautas runātajās romāņu – franču, spāņu, itāļu – valodās atšķirībā no vēstījumiem latīņu valodā. Viduslaikos (12., 13. gs.) popularitāti guva Svētā Grāla meklējumu sižeti un bruņinieku (kurtuāzie) romāni gan dzejā (Kretjēns de Truā, Chrétien de Troyes, “Kližē”, Cligès, 1176), gan prozā. Japāņu kultūrā nozīmīgu vietu ieņem 11. gs. rakstnieces Marasaki Šikibu (紫式部, Murasaki Shikibu) romāns “Leģenda par Gendži” (源氏物語, Genji monogatari, rakstīts 1000.–1008. gadā) – vēstījums poētiskās intonācijās un plašā laika izvērsumā ar plašu personu klāstu.

Renesanses literatūrā starp romāniem redzamu vietu ieņem satīriskais romāns, piemēram, Fransuā Rablē (Francois Rabelais) “Gargantija un Pantagriels” (Gargantua et Pantagruel, 1532–1564), kā arī blēžu (pikareskais) romāns. Plašākā prozas forma – romāns ar brīvdomīgo un daudzveidīgo saturu – kļuva arvien iecienītāks visdažādākajos sabiedrības slāņos, un tā popularitāte turpināja pieaugt.

16. gs. beigās un 17. gs. sākumā izcili svarīgu pienesumu prozas attīstībā deva Migels de Servantess (Don Miguel de Cervantes Saavedra) ar parodiju par bruņinieku romāniem, izdodot romānu divās daļās “Dons Kihots” (Don Quijote, 1605–1615). M. de Servantesa romānam raksturīga iedomu un realitātes dramatiska, bet vēl vairāk komiska konfrontācija, kā arī traģikomiskas intonācijas.

Klasicisma laikmetā, neskatoties uz normatīvās estētikas valdošajiem principiem, pozīcijas saglabāja arī demokrātiskās prozas formas: piedzīvojumu romāns un komiskais romāns.

Apgaismes laikmeta prozā realizējas gan Renē Dekarta (René Descartes) racionālisma idejas, gan sentimentālisma estētika. Hrestomātiski romāna žanra paraugi šajā periodā ir Daniela Defo (Daniel Defoe) “Robinsons Krūzo” (Robinson Crusoe, 1719), Alēna Renē Lesāža (Alain-Rene Lesage) “Santiljanas Žila Blasa piedzīvojumi” (Histoire de Gil Blas de Santillane, 1715–1735), Džonatana Svifta (Jonathan Swift) groteskais romāns “Gulivera ceļojumi” (Gulliver’s Travels, 1726). Atgriežoties interesei par viduslaikiem, 18. gs. otrajā pusē izveidojās gotiskais romāns ar šausmu estētikas elementiem, piemēram, Horācija Volpola (Horatio Volpols) “Otranto pils” (The Castle of Otranto, 1764), kā arī sentimentālais romāns, kurā dominēja sadzīves tematika un kāpinātas mīlestības jūtu atklāsmes. Šī žanra tipa viens no spilgtākajiem piemēriem ir Johana Volfganga fon Gētes (ohann Wolfgang von Goethe) romāns “Jaunā Vertera ciešanas” (Die leiden des jungen Werthers, 1774). Šis un vairāki citi apgaismes laikmeta romāni, piemēram, Samuela Ričardsona (Samuel Richardson) “Klarisa jeb jaunās dāmas vēsture“ (Clarissa, or, The History of a Young Lady, 1784), rakstīti vēstuļu formā (epistulārie romāni). J. V. fon Gēte sarakstījis arī tā saucamo izaugsmes romānu – “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795–1796).

Lai arī romantisma literatūrā priekšplānā izvirzās dzeja un drāma, tomēr spožus romantiskās lielprozas darbus rada Viktors Igo (Victor Hugo), piemēram, “Parīzes Dievmātes katedrāle” (Notre-Dame de Paris, 1831), “Nožēlojamie” (Les Meserables, 1862), “Cilvēks, kas smejas” (L Homme yui rit, 1869), un Žorža Sanda (George Sand) – “Konsuela” (Consuelo, 1842–1843). Populārus vēsturiskos piedzīvojumu romānus rada Aleksandrs Dimā (Tēvs) (Alexandre Dumas, pere) – “Trīs musketieri” (Les Trois Mousquetaires, 1844) un “Grāfs Monte-Kristo” (Le Comte Monte-Cristo, 1846). Popularitāti gūst Žila Verna (Jules Verne) piedzīvojumu, ceļojumu un zinātniskās fantastikas romāni.

Kopš 19. gs. romāns pamazām kļūst par izplatītāko prozas žanru un literatūras formu vispār daudzās nacionālās kultūrtelpās. Klasiskā reālisma romānus sarakstīja Onorē de Balzaks (Honoré de Balzac), piemēram, kā parafrāze Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) “Dievišķajai komēdijai” (La divina commedia, 1308–1321. gadā) tapa romānu cikls: “Cilvēciskā komēdija” (La Comedie humaine, 1815–1848), “Šagrenāda” (La Peau de chagrin, 1831), “Eiženija Grandē” (Eugenie Grandet, 1833), “Gorio tēvs” (Le Pere Goriot, 1834) un citi. Reālistiskā romāna klasiķis Francijā bija Gistavs Flobērs (Gustave Flaubert), kurš sarakstīja darbu “Bovarī kundze” (Madame Bovary, 1857); angļu literatūrā Čārlzs Dikenss (Charles Dickens) sarakstīja darbus “Dāvids Koperfīlds” (David Copperfield, 1849) un “Olivera Tvista piedzīvojumi” (Oliver Twist, 1838); krievu literatūrā Fjodors Dostojevskis (Фёдор Михайлович Достоевский) sarakstīja romānu “Noziegums un sods” (Преступление и наказание, 1866), Ļevs Tolstojs (Лев Николаевич Толстой) – “Karš un miers” (Война и миръ, 1863–1869). 19. gs. trešajā ceturtdaļā noformējās naturālisma virziens, kas spilgtākās izpausmes uzrādīja tieši prozā. Materiālā un fizioloģiskā determinētība un apstākļu absolutizēts diktāts caurvij šī virziena līdera Emīla Zolā (Emile Zola) romānus: “Terēza Rakēna” (Therese Raquin, 1867), “Parīzes vēders” (Le ventre de Paris, 1873) un “Žermināls” (Germinal, 1885).

20. gs. romānu autori aktīvi reaģēja uz Pirmā un Otrā pasaules kara postošajiem notikumiem. Kara tēma plaši atspoguļota daudzos romānos, piemēram, Anrī Barbisa (Henri Barbusse) “Ugunī” (Le Feu, 1916), Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1921–1923), Ēriha Marijas Remarka (Erich Maria Remarque) “Rietumu frontē bez pārmaiņām” (Im Westen nicts Neues, 1929), Ludviga Renna (Ludwig Renn) “Karš” (Krieg, 1930), Volfganga Borherta (Wolfgang Borchert) “Tur laukā aiz durvīm” (Draussen vor der Tūr, 1947), Gintera Grasa (Gunter Wilhelm Grass) “Skārda bungas” (Die Blechtrommel, 1959) un citos. Ievērojami 20. gs. lielprozas autori ir T. Manns, kurš sarakstīja romānus “Budenbroki” un “Burvju kalns” (Der Zauberberg, 1924), un Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway), kurš sarakstīja “Ardievas ieročiem” (A Farewell to Arms, 1929) un “Kam skanēs zvans” (For Whom the Bell Tolls, 1940).

20. gs. romānistikā modernisma virzienu kontekstā aktualizējās dažādas konceptuālas nostādnes gan autoru attiecībās ar realitāti, gan māksliniecisko paņēmienu un rakstības stila izvēlē. Moderno romānu Skandināvijā aizsāka norvēģu rakstnieks Knuts Hamsuns (Knut Hamsun). Starp ievērojamākajiem rakstnieka darbiem ierindojami romāni “Bads” (Sult, 1890), “Pāns” (Pan, 1894), “Viktorija” (Victoria, 1898). Plašu popularitāti izpelnījās neoromantisma garā rakstītais zviedru rakstnieces Selmas Lāgerlēvas (Selma Lagerlof) romāns “Gēstas Berlinga sāga” (Gosta Berlings saga, 1891).

20. gs. romānos vērojami centieni atbrīvot rakstību no pārāk ciešas racionālā prāta ietekmes, kultivējot “automātiskās rakstības” principu (sirreālisms; apziņas plūsma) – Virdžīnija Vulfa (Virginia Woolf) “Delovejas kundze” (Mrs Dalloway, 1925), Dž. Džoiss “Uliss”, Marsels Prusts (Marcel Proust) “Zudušo laiku meklējot” (A la recherche du temps perdu, 1913) un citi. Tekstos akcentēts eksistences dramatisms un bieži vien arī absurditāte (eksistenciālisms) – Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) “Nelabums” (Nausee, 1938), Albērs Kamī (Albert Camus) “Svešinieks” (L’Étranger, 1942), “Mēris” (La Peste, 1947) un citi.

20. gs. karu un totalitāro režīmu ekspansijas apstākļos aktualizējas antiutopijas/distopijas literatūras darbi: Oldess Hakslijs (Aldous Leonard Huxley) “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (Brave New World, 1932), Džordžs Orvels (George Orwell) “1984” (1984, 1949), Rejs Bredberijs (Ray Douglas Bradbury) “451 grāds pēc Farenheita” (Fahrenheit 451, 1953) un citi. Distopiju izplatība skaidrojama arī ar dažāda veida apdraudējumu eskalēšanos 20. un 21. gs. pasaulē (dabas katastrofas, vides piesārņotība, kodolkatastrofas bieds, klimata pārmaiņu izraisītās negācijas, reliģisko sistēmu konfrontācija un citas). Pastiprinātu uzmanību lietu pasaulei pievērsa 50.–60. gadu franču “Jaunā romāna” (Nouveau roman) rakstnieki – Alēns Robs-Grijē (Alain Roble-Grillet) ar darbu “Greizsirdība” (La Jalusie, 1957) un citi.

Postmodernisma kontekstā nozīmīgi lielprozas darbi ir Umberto Eko (Umberto Eco) romāns “Rozes vārds” (Il nome della rosa, 1980), Kurta Vonnegūta (Kurt Vonnegut) “Lopkautuve Nr. 5” (Slaughterhause-five or the children’s crusade, 1969), Haruki Murakami (村上 春樹, Murakami Haruki) “1Q84” (いちきゅうはちよん, Ichi-Kyū-Hachi-Yon, 2009–2010), Džona Faulza (John Fowles) “Kolekcionārs” (The Collector, 1963) un citi. Ar postmodernismu daļēji saistāmi maģiskā reālisma autoru – Gabriela Garsijas Markesa (Gabriel Jose Garcia Marquez) un Hulio Kortasāra (Julio Cortazar) – romāni.

Jaunlaiku romānu klāstā arvien lielāks kļūst populārā romāna īpatsvars dažādās variācijās – kriminālromās un šausmu romāns, melodramatiskais un erotiskais romāns, fantāzijas un zinātniskās fantastikas romāns –, kā arī dažādie spriedzes trilleri. Sakuplojis aktuālais brīdinājumromāns – dažādas modifikācijas distopijas. Romāns ir pateicīga forma dažāda veida eksperimentiem un novitātēm. Romāna žanrā savas mākslinieciskās un idejiskās koncepcijas realizējuši visu modernisma virzienu un strāvojumu rakstnieki, kā arī postmodernisma prozas autori. Notikusi ekstrēma subjektivizācija no vienas puses un galēja naturalizācija no otras; vērojama ietiekšanās zemapziņas dzīlēs un tumšāko cilvēka instinktu zondēšana. Notikuši deepizācijas un cilvēkcentrisma noliegšanas mēģinājumi, tomēr nozīmīga satura un būtisku laikazīmju nesēja literatūras formas statusu romāns lielā mērā saglabājis, pat neskatoties uz izklaides tendenču pastiprināšanos. Jaunlaiku romānu arvien jūtamāk raksturo stilistiska eklektika. Vērojama romāna struktūras fragmentētība un spēles elementu intensificēšanās.

20. un 21. gs. romāns piedzīvo gan radikālus teksta apjoma samazinājumus, gan apjomīgu bestselleru uzplūdus, turpinājumromānus un romānu sērijas. Pārsteidzīgi izrādījušies paredzējumi par plaša apjoma lasāmvielas pakāpenisku izzušanu. Viens no radikālu eksperimentu piemēriem ir arī grafiskais romāns – teksta un vizuālo skatu apvienojums, kas atgādina paplašinātu, izvērstu un grāmatas formātam pielāgotu komiksu.

Tāpat kā visas literatūras, arī romāna attīstību 20. gs. beigās un 21. gs. – gan piedāvājuma, gan patēriņa ziņā – ietekmē digitalizācijas procesi un interneta virtuālā vide.

Žanram katrā kultūrtelpā un nacionālajā literatūrā ir sava vēsture un vairāk vai mazāk atšķirīgs evolūcijas ceļš. Tāpat žanrs katrā nacionālajā literatūrā var iegūt atšķirīgas savdabīgas kvalitātes un īpatnību nianses, kas skatāmas kultūrfaktu aprites un eventuālo ietekmju kontekstā. Latviešu romāna vēsture salīdzinoši ir samērā neilga, tā datējama no 1879. gada, kad publicēti pirmie latviešu romāni: Reiņa Kaudzītes un Matīsa Kaudzītes “Mērnieku laiki” un Māteru Jura (Jura Mātera) “Sadzīves viļņi”. Pirms tam gan pieejami Anša Leitāna tulkotie un adaptētie vācu rakstnieka Kristofa fon Šmīda (Christoph von Schmid) romāni “Grāfa lielmāte Genoveva” (1845), “Kara lielskungs Eistāķius” (1846) un “Priežukalna Roze” (1847), kas piesaistīja lielu latviešu publikas uzmanību. Latviešu rakstnieki samērā īsā laikā, ne bez grūtībām, tomēr spēja apgūt žanra specifiku un cittautu romānistikas pieredzi un prata izmantot šīs literatūras formas plašās iespējas, attīstot dažādos žanra tipus. Latviešu romānu saturā ilgu laiku dominēja lauku dzīves norises, 20. gs. 20.–40. gados formējot īpašu latviešu lauku romāna žanra tipu (Aīda Niedra, Jānis Sārts, Ilze Kalnāre, Alfreds Dziļums, Ilona Leimane u. c.). Latviešu romānos akcentēts dabas faktors, raksturīgs pastiprināts ainavisms ar biežiem dabas vides ainojumiem. Tāpat kā latviešu kultūrā kopumā, arī prozā, ieskaitot romānistiku, plašāk, nekā to prasītu prozas specifika, iestrāvo liriskās intonācijas. Ņemot vērā latviešu vēstures dramatiskās lappuses, arī latviešu romānos svarīga loma atvēlēta sociālajai problemātikai, nacionālpolitiskajam un sociālpolitiskajam saturam, līdz ar to vēstījumos daudz ideoloģisku sadursmju, pastiprināts kriticisms, eskalētas traģiskās intonācijas. Latviešu literatūrā 20. gs. pirmajā pusē labāko romānistu vidū ierindojami vairāki autori, piemēram, Andrievs Niedra, Augusts Deglavs, Jēkabs Janševskis, Aleksandrs Grīns, Andrejs Upīts, Jānis Veselis, Kārlis Zariņš, Pāvils Rozītis, savukārt 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. pirmajās desmitgadēs – Gunars Janovskis, Anšlavs Eglītis, Visvaldis Lāms, Alberts Bels, Marģeris Zariņš, Regīna Ezera, Zigmunds Skujiņš, Vladimirs Kaijaks, Gundega Repše, Inga Ābele, Nora Ikstena, Māris Bērziņš, Inga Žolude un citi.