Literatūrzinātnieks Harijs Hiršs atzinis, ka J. Veseļa literārā gaume un uzskati veidojušies dekadentisma un simbolisma ietekmē, kara iespaidi ienesuši ekspresionisma estētiku, tomēr savos literārajos meklējumos rakstnieks gājis savu, neatkarīgu ceļu, un viņa daiļrade nav aplūkojama noteiktu literāro virzienu vai strāvojumu kontekstā; balstoties pasaules un latviešu literatūras studijās, rakstnieks izveidoja pats savu, īpatnu stilu. Objektīvais, ikdienu aprakstošais vēstījuma veids rakstnieku nesaistīja, kaut arī no reālistiska pasaules tvēruma dažos savos darbos nav izvairījies. J. Veseļa literāro darbu raksturīga iezīme – maz attīstības (notikumos, idejā, cilvēku pārdzīvojumos).
Anšlavs Eglītis atzinis, ka J. Veselis uz pasauli lūkojies kā uz nedalāmu veselumu, un atsevišķi notikumi bijuši vien posmi no veseluma, īpaši izceldams romānu “Dienas krusts”, kas ir plašs, majestātiski rāms, episki plūstošs darbs, kas aptvert dzīvi visā tās plašumā un dziļumā, tēlotā vide un laikmets iegūst pārlaicīgumu.
Būtisks ieguvums, laikmeta un personības liecība ir autobiogrāfiskā grāmata “Teiksma par manu mūžu”, kas sniedz ieskatu daudzu rakstnieku personībās, kā arī paliekoša vērtība latviešu literatūrā ir viņa latvju teiksmas, kas sakņojas latviskajā dzīvesziņā un vērtībās un apliecina rakstnieka interesi par senvēsturi, mitoloģiju, tautas vēsturi.
Nozīmīgs ir arī J. Veseļa kā kritiķa devums, jo 20. gs. 20. un 30. gados viņš bija viens no aktīvākajiem procesu vērtētājiem, viņa spriedumam bija nozīme, jo tas balstījās plašās zināšanās un labā literatūras izpratnē.