Pāvils Rozītis bija daudzpusīgs un ražīgs autors, kurš strādāja visos literatūras veidos. Daudz rakstīja dzeju un īso prozu, 20. gs. 20. un 30. gados pievērsās arī romāniem. Dzejā īpašu vērību pievērsa formas jautājumiem. Prozā tēlotajiem notikumiem pa daļai dokumentāls pamats, kas mākslinieciski vispārināts. Savos pazīstamākajos romānos “Ceplis” (1928) un “Valmieras puikas” (1936) P. Rozītis risināja aktuālas sabiedriskas tēmas.

Agrā bērnībā P. Rozītis zaudēja tēvu. Uzauga Liepas pagasta Auduļu mājās, kur māte viena audzināja dēlu un divas jaunākas meitas un rūpējās par bērnu izglītību. P. Rozītis mācījās Liepas pagastskolā, pēc tam Valmieras pilsētas skolā (1901–1902) un E. Liepiņa proģimnāzijā (1902–1907). Skolas biedru vidū šajā laikā bija arī Linards Laicens, Rūdolfs Egle, Jānis Kārkliņš, Niklāvs Strunke un Arveds Švābe. P. Rozītis Pēterburgā apmeklēja Čerņajeva sagatavošanas kursus (1908–1909), cenšoties iegūt tautskolotāja tiesības, tomēr tas viņam neizdevās. No 1910. gada līdz 1914. gadam P. Rozītis studēja Maskavā A. Šaņavska Tautas Universitātes (Московский городской народный университет имени А. Л. Шанявского) Vēstures un filozofijas fakultātē. No 1915. gada līdz 1918. gadam, Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās, dzīvoja Kaukāzā. Pēc atgriešanās dzimtenē viņš studēja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tieslietu zinātņu fakultātes Tieslietu zinātņu nodaļā (1921–1927), studijas nepabeidza.

P. Rozītis agri uzsāka literāro darbību. 1910. gadā laikrakstā “Jaunā Dienas Lapa” publicēts viņa pirmais tēlojums un dzejoļi. Rakstnieks daudz rakstīja arī turpmāk, paralēli strādāja presē un kultūras iestādēs. 1914. un 1915. gadā viņš bija laikrakstu “Jaunākās Ziņas” un “Līdums” redakcijas loceklis. Pēc atgriešanās Latvijā 1918. gadā iesaistījās “Līduma” redakcijas darbā Valkā. No 1919. gada dzīvoja Rīgā. Strādāja Latvijas armijas štāba informācijas nodaļā (1919–1921), neilgu laiku ieņēma dažādus amatus Izglītības ministrijas Mākslas nodaļā. No 1921. gada līdz 1926. gadam P. Rozītis bija žurnāla “Ritums” redaktors, šajā laikā viņā strādāja arī apgādā “Latvju Kultūra”, savukārt no 1927. līdz 1928. gadam darbojās laikrakstā “Pēdējā Brīdī”, bet 1933. un 1934. gadā – laikrakstā “Dienas Lapa”. No 1932. gada līdz 1934. gadam P. Rozītis bija Tautas labklājības ministrijas ierēdnis un no 1935. gada līdz 1937. gadam – Rīgas pilsētas 3. bibliotēkas pārzinis.

P. Rozīša literārie darbi vispirms tika apkopoti dzejoļu krājumos “Kaijas” (1910) un “Ziedu krūze” (1912). Vēlāk publicētajā poēmā “Jaunavības tornis” (1919), krājumos “Zīļu rota” (1918) un “Zobens un lilija” (1920) P. Rozītis attīstīja 20. gs. sākuma agrīnā modernisma dzejas tradīciju. Viņa lirika īpaši iezīmīga ar pakāpenisku pāreju no simbolisma uz jaunklasicismu. Rūpīgi izstrādāts ir P. Rozīša dzejas mākslinieciskais veidojums, tās ritms un melodika, nereti izmantotas klasiskās panta formas – trioletas, oktāvas, soneti. Nozīmīga dzejas daļa saistīta ar Austrumu motīviem, kas īpaši izvērsti poēmā “Jaunavības tornis” un krājumā “Zobens un lilija”, kur ir gan spilgti dabas vērojumi un Kaukāza kolorīts, gan jutekliskas un kaislīgas mīlestības tēlojums. Krājumā “Skanošais laiks” (1919) konkrētāk iezīmējusies bēgļu laika skaudrā pieredze, nereti tuvojoties ekspresionismam. Pirmā pasaules kara un pēckara gadu lirikai būtisks arī iekšējas sašķeltības motīvs, kas plašāku izvērsumu guva rakstnieka prozā. P. Rozīša 20. un 30. gadu dzejā, kas apkopota krājumos “Mans korāns” (1923), “Pie akas” (1927) un “Sarunas” (1936), pieaugošu nozīmi ieguva intelektuālas pārdomas, 30. gados – arī rezignācija un skepse.

Līdz Pirmajam pasaules karam atsevišķā izdevumā tika publicēta P. Rozīša novele “Ceturtā grācija” (1913). Vairākas stāstu un noveļu grāmatas publicētas tūlīt pēc Pirmā pasaules kara. Krājumu “Es un viņas” (1919) veido impresionistiski attiecību skicējumi, savukārt nākamajos darbos rakstnieka skatījums kļūst ievērojami skaudrāks. Krājuma “Nāves vižņi” (1920) centrālā tēma ir fiziski un psiholoģiski izjusti iznīcības draudi. Krājumā “Granātu ziedi” (1920) uzmanība pievērsta mokošiem mīlestības pārdzīvojumiem un attiecību trauslumam, ko iespaido gan tēlu psiholoģiskā nestabilitāte, gan laikmeta pārmaiņas. Svarīga nozīme vairākās novelēs tika ierādīta Kaukāza kolorītam. Krājumos “Nāves vižņi”, “Granātu ziedi” un “Miglas svilpes” (1920) P. Rozītis atklāja tos iespaidus, ko viņā veidoja gandrīz desmit gadu dzīve svešumā, galvenokārt Maskavā un Baku. Nozīmīgs rakstnieka prozā bija ceļa motīvs, kas saistīts ar tēlu pastāvīgu nemieru un iekšēju nedrošību. Pēckara sabiedrība spilgti atklāta krājumā “Portrejas” (1922), kur autors konkrētu tēlu psiholoģiskos portretus veidoja ciešā mijiedarbībā ar pārejas laika atspoguļojumu, raksturojot dažādiem sabiedrības slāņiem piederīgu cilvēku likteni 20. gs. divās pirmajās desmitgadēs saistībā ar straujajām sociālajām pārvērtībām. 20. un 30. gadu periodā P. Rozītis pievērsās anekdotiskās noveles žanram, izkopa lakonisku un atjautīgu izteiksmi, uzmanību pievēršot negaidītiem pavērsieniem sižeta risinājumā. Dažkārt viņa īsprozai raksturīgs arī misticisms. Darbi apkopoti krājumos “Atriebība un citas noveles” (1923), “Krāces” (1925), “Jaunsaimnieks” (1926), “Pret savu gribu” (1928), “Mezgli” (1933), “Skaidas” (1935). 20. un 30. gados risinātās tēmas daļēji saistītas arī ar latviešu rakstniecībā tobrīd aktuālo t. s. literāro pozitīvismu.

Sižetiski saistīti P. Rozīša pirmie romāni – “Divas sejas” (1921) un “Uguns ceļi” (1924) –, kas atklāj iekšēji sašķeltas personības, kuru likteņi gan kara, gan pēckara situācijā cieši savijas un savstarpēji pārklājas. Īpaša vērība pievērsta psiholoģiskā tēlojuma niansēm, viens no centrālajiem ir nozieguma un soda motīvs. Apjomā un iecerē vērienīgs ir romāns “Ceplis”, kas veidots kā 20. gs. 20. gadu Latvijas uzņēmēju un politiķu aprindu satīrisks portrets. Romāns “Valmieras puikas” balstīts rakstnieka jaunības laika pieredzē, pievēršot īpašu vērību ar 1905. gada revolūciju saistītajām norisēm Vidzemē. P. Rozīša pēdējais romāns “Zemes prieks” (1937) palika nepabeigts.

P. Rozītis pievērsa pastiprinātu uzmanību literāro darbu formas jautājumiem, aktīvi iesaistījās arī sociālu jautājumu apspriešanā un sabiedriskajā dzīvē. Savu interesi par latviešu kultūras attīstību viņš atklāja esejās par rakstniekiem Kārli Skalbi, Jāni Akurateru, Jāni Jaunsudrabiņu un Viktoru Eglīti, kas vispirms publicētas periodikā, bet pēc tam apkopotas krājumā “Kultūras slāpes” (1920). 1919. gadā P. Rozītis tika ievēlēts par Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētāju un no 1920. gada līdz 1926. gadam bija arodbiedrības valdes loceklis, sekmējot domu apmaiņu literārajā vidē. Ar savu pieredzi P. Rozītis dalījās arī lekcijās, kuras 20. gs. 20. un 30. gados lasīja Rīgas Tautas augstskolas literārajā studijā. Rakstnieka darbos paustais viedoklis par literatūras nozīmi sabiedrībā dažādos dzīves posmos bija diezgan atšķirīgs. Stāstā “Šķirti ceļi” (krājumā “Portrejas”) tēlotais rakstnieks Mežmalis argumentē, ka literatūras galvenais mērķis ir lasītāju piesaistīšana. Savukārt romānā “Ceplis” skarta politiska un ekonomiska problemātika, bet romāna “Valmieras puikas” pamatu veido 1905. gada revolūcijas ideālu un jaunības romantikas sakausējums. Rakstnieka interese par sabiedriskajiem procesiem izpaudās arī kā līdzdalība spēlfilmas “Aizsprosts” (1940) tapšanā. P. Rozītis bija šīs filmas scenārija līdzautors, tās režisors bija Aleksandrs Rusteiķis.

P. Rozīša sacerējumi divas reizes apkopoti plašākos izdevumos. No 1937. gada līdz 1939. gadam tie publicēti viņa “Kopotu rakstu” desmit sējumos. Savukārt 1961. un 1962. gadā izdoti pieci “Rakstu” sējumi, kuros iekļauta daļa rakstnieka darbu. P. Rozīša pazīstamākie darbi publicēti daudzos atkārtotos izdevumos. Rakstnieka daiļrade piesaista uzmanību ar izkopto māksliniecisko meistarību, kas īpaši raksturīga viņa lirikai, un laikmetīgās psiholoģijas tēlojumu, kā arī ar aktuālu sociālu problemātiku.

Tēlnieks Emīls Melderis 1921. gadā veidoja P. Rozīša skulpturālu portretu, kas ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā. 1981. gadā Valmierā atklāts tēlnieces Timiānas Munkēvičas veidots piemineklis “Valmieras puikas”, kas ir piemiņas zīme P. Rozīša romānā tēlotajiem zēniem un 20. gs. sākuma latviešu sabiedrībai, ko raksturo straujš nacionālās pašapziņas pieaugums.