Aīda Niedra rakstniecībā debitēja kā dzejniece, dzejā apliecinot vitālu, ar Latvijas dabu saistītu poētisku skatījumu un spilgtu sievietes pārdzīvojumu un iekšējo pasauli. Latvijā tapušajiem prozas darbiem ir pozitīvisma, impresionisma un ekspresionisma iezīmes, dzimtās Tirzas puses dabas un cilvēku likteņu tēlojumi. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kopš 1949. gada dzīvoja ASV rietumkrastā. Atrodoties trimdā, līdzās dzimtās zemes un Rīgas reminiscencēm un 20. gs. 30. gadu inteliģences tēlojumam, darbos atklātas latviešu bēgļu gaitas un trimdas sabiedrība, arī padomju okupētās Latvijas ikdiena. Literāro darbu centrā spilgti sieviešu raksturi. Sarakstījusi 30 romānus, 5 īsprozas grāmatas, 2 dzejas krājumus, izdoti “Raksti” 9 sējumos, apmēram 50 gadu ilgajā literārās darbības laikā dēvēta par vienu no ražīgākajām autorēm. Atzinusi, ka darbos neko nav izdomājusi, vielu literārajiem darbiem ņēmusi no dzīves, visam piešķirdama savu redzējumu, izteiksmi un stilu.

Mācījusies Tirzas pagastskolā un draudzes skolā (1908–1913), Utendorfas privātģimnāzijā Madonā (1913–1915), kur apguva franču un latīņu valodu un interesējās par vēsturi. Pēc gada pārtraukuma mācības turpināja Margaritas Neijas sieviešu ģimnāzijā Cēsīs (1916–1919).

A. Niedra dzimusi lauku tirgotāja un zemnieka ģimenē. Tēvs bijis liels grāmatnieks, kurš vakaros daudz lasījis. Literāro jaunradi rosinājusi arī Tirzas apkārtne un kaimiņu mājās dzirdētie dažādie nostāsti par apkārtni un cilvēku likteņiem. Dzimtās puses apraksti (Tirza, Egliene, Azandas upes apkaime) rodami gan dzejoļos, gan prozas darbos.

1919. gadā A. Niedra pārcēlās uz dzīvi Rīgā un mērķtiecīgi pievērsās rakstniecībai. 1920. gada 22. jūnijā laikrakstā “Latvijas Kareivis” tika publicēts pirmais dzejolis “Tad...”.

1929. gadā apprecējās ar Rīgas apgabaltiesas locekli tiesnesi Voldemāru Salmiņu. 1932. gadā dzimušais dēls Andrievs Salmiņš arī pievērsās rakstniecībai. 1919.–1932. gadā strādāja par ierēdni Rīgas miertiesā. Pēc tam darbojās tikai rakstniecībā un algotu darbu nestrādāja.

1944. gada rudenī ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvoja latviešu bēgļu nometnē Eslingenē, iesaistījās literārajā dzīvē, rakstīja un publicēja darbus. 1949. gadā izceļoja uz ASV, dzīvoja dažādās valsts rietumkrasta pilsētās – Seilemā, Korvalisā, Jūdžinā, Sanfrancisko, Losandželosas priekšpilsētās Santamonikā un Holivudā. Jaunie vides iespaidi un latviešu trimdinieku dažādie likteņi rosināja vairākus literāros darbus. A. Niedra piedalījās literāros sarīkojumos, viņas darbi tika publicēti latviešu trimdas periodikā, sadarbībā ar grāmatu izdevēju Helmāru Rudzīti izdots ievērojams skaits grāmatu.

A. Niedra rakstniecībā debitēja kā dzejniece. Izdotos dzejas krājumus – “Erosa elēģijas” (1924) un “Dziesminiece” (1935) – raksturo drosme un vitalitāte, atklājot sievietes iekšējo pārdzīvojumu intensitāti. Pēc šo krājumu iznākšanas dzejai pievērsās maz, tā tika publicēta tikai periodikā. Bēgļu un trimdas gados dzejā ienāca jauni motīvi, pārdzīvojumi un jaunās vides, Amerikas rietumkrasta dabas un ainavas iespaidi.

A. Niedra rakstīja arī stāstus un noveles, kuros galvenokārt pozitīvisks un reālistisks lauku ikdienas, cilvēku likteņu tēlojums, piemēram, krājumi “Svētais vīns” (1928), “Vanagu ligzda” (1937), “Azandas ļaudis” (1943) un citi. Tomēr galvenokār A. Niedra pievērsās dažādu tematu romānu rakstīšanai.

Viens tēmu loks sasaucas ar A. Niedras īsprozas pamatproblemātiku, proti, lauku dzīve, dzimtā puse, cilvēku attiecību samezglojumi un sieviešu likteņi lauku vidē – “Pie Azandas upes” (1933), “Ciema spīgana” (1935), “Anna Dzilna” (1936), “Sieva”, 1938), “Rūžu Kristīne” (1939), “Ugunis pār Rata kalnu” (1959) un citi.

Otru būtisku tēmu loku veido romāni, kuru darbība norisinās Rīgā 20. gs. 20 un 30. gados. Tajos arī saistošs kultūrvēsturiskais un latviešu inteliģences tēlojums – “Miera ielas cepurniece” (1957), “Tas trakais kavalieru gads” (1962), “Indrānes oši šalc” (1965), “Sastapšanās pie operas kafejnīcas” (1967), “Rīgas dienās, nedienās” (1970) un citi. Šie darbi veidoti kā laikmeta panorāmas ar publicistiskiem un vēsturiski informatīviem iestarpinājumiem, lielu personu skaitu un sazarotu sižetu. Tajos līdzās cilvēku likteņiem aprakstīts arī trauksmainais laikmets un pārmaiņu laiks, kas izmainīja cilvēku dzīves un aizveda tos bēgļu gaitās. Šis tēmu loks sasaistās ar citu būtisku tēmu – latvieši bēgļu gaitas un nometnes – A. Niedras romānos, kuros iezīmēts laikmeta dramatisms, traģisks un reāls skatījums uz notikumiem, kā arī nereti atklājas cilvēku tikumi un netikumi un latviešu trimdinieku dzīve Amerikā – “Melnā magone” (1956), “Mūžīgā Ieva” (1958), “Zelta vārtu pilsēta” (1959), “Sieviete ar sarkaniem ērkšķiem” (1961), “Līgava un sieva” (1963), “Holivudas klauns” (1963), “Trīs laimes meklētāji” (1966), “Ādams un Ieva” (1971) un citi. Tie veido latviešu trimdas gadu hroniku, tajos smeldze par zaudētajām mājām un Latviju apvienota ar sociālu kritiku, pat ironisku apkārtnes skatījumu, kā arī vairāk parādās psiholoģiski attiecību risinājumi.

A. Niedra aprakstīja okupēto Latviju, izmantojot autentiskus materiālus, mēģinot konstruēt padomju dzīvi – “Septītā cilpa” (periodikā 1960, 1961), romāns “Pār Varavīksnes tiltu” (1969).

Trimdā publicēts stāstu un noveļu krājums “Pasaules plauksta” (1952. gadā, bet 1966. gadā ar nosaukumu “Meža jaunava”), kopā ar dēlu A. Salmiņu izdots kopkrājums “Melnās plūmes pie sarkanām lūpām” (1964).

Sasniegumu nozīme un novērtējums

Rakstniecei padevās Latvijas dabas un dzimtās puses ainavu tēlojumi, vietumis literārie tēli nedaudz trafareti un vienveidīgi, tēloti savdabīgi un spilgti raksturi, spēcīgas sievietes Latvijas lauku un pilsētas apstākļos, arī svešumā. 

Dzejas krājumos Aīda Niedra ir ekspresīva, temperamentīga un drosmīga sava laikmeta spēcīgas sievietes emocionālās un jutekliskās pasaules atklājēja. Savukārt savos prozas darbos – no pozitīvisma, ekspresionisma iezīmēm pamazām viņa izveidojās par psiholoģiska un socioloģiska tipa rakstnieci.

Prozā aprakstīts Tirzas novads, īpaši novada daba, izmantotas arī valodas leksiskās īpatnības, apvidvārdi un folklora. Kaut novada cilvēki, dēvēti par Azandas ļaudīm, ir tēloti sava laika apstākļos, rakstniece tos pacēlusi pāri laikam kā mūžīgus latviešu zemnieku tēlus, kas cīnās un uzvar savu skaudro likteni. Viņa ir abstrahējusies no laikmeta un ikdienišķības realitātes, rādot latviešu lauku sētu kā stabilu un ideālu cilvēku eksistences priekšnoteikumu, vienlaikus novatoriski pasvītrodama zemes suverēno un mūžīgo vērtību un atsegdama latviešu zemes kopēju paaudžu kontinuitāti, tradicionāli pārmantoto sakņojumu savā dzimtā, zemē un darba tikumā.

A. Niedra ar saviem darbiem latviešu literatūrā ir ievedusi vitālu, darbīgu, lepnu sievietes tēlu, kuras sīkstums un jūtu atturība meistarīgi apvienota ar lielu garīgu spēku, patstāvību, uzticību zemei un spēju upurēt personiskās intereses. Rakstniece piešķīrusi savām varonēm skandināvu literatūrai raksturīgo ziemeļnieciski skarbās un stiprās sievietes tēla viengabalainību. Sieviešu likteņi un dzīves samezglojumi, ilgas pēc laimes un mīlestības iezīmīgi arī trimdā tapušajiem romāniem.

Paliekoša vērtība A. Niedras plašajā prozas darbu klāstā ir laikmeta dokumentācijai (Pirmā pasaules kara beigas, starpkaru perioda neatkarīgās Latvijas periods, 1934. gada 15. maija apvērsums, padomju okupācija, padomju represijas, vācu okupācijas laiks, došanās bēgļu gaitās, dzīve nometnēs, likteņi Amerikā), kā arī sabiedriski politiskajam skatījumam uz notikumiem un vides tēlojumam (Rīga, lauku vide, bēgļu nometņu vide un Amerikas iespaidi).

1937. gadā A. Niedra saņēma Kultūras fonda prēmiju par romānu “Anna Dzilna” un 1939. gadā – Kultūras fonda prēmiju par romānu “Sieva”.

Dzeju komponējuši Jānis Mediņš, Paula Līcīte, Helmers Pavasars, Tālivaldis Ķeniņš.

1934. gada 15. decembrī Dailes teātrī Eduarda Smiļģa režijā iestudēts “Pie Azandas upes” dramatizējums (dramatizējusi pati autore).