Nozīmīgākie darbi A. Niedra rakstniecībā debitēja kā dzejniece. Izdotos dzejas krājumus – “Erosa elēģijas” (1924) un “Dziesminiece” (1935) – raksturo drosme un vitalitāte, atklājot sievietes iekšējo pārdzīvojumu intensitāti. Pēc šo krājumu iznākšanas dzejai pievērsās maz, tā tika publicēta tikai periodikā. Bēgļu un trimdas gados dzejā ienāca jauni motīvi, pārdzīvojumi un jaunās vides, Amerikas rietumkrasta dabas un ainavas iespaidi.
A. Niedra rakstīja arī stāstus un noveles, kuros galvenokārt pozitīvisks un reālistisks lauku ikdienas, cilvēku likteņu tēlojums, piemēram, krājumi “Svētais vīns” (1928), “Vanagu ligzda” (1937), “Azandas ļaudis” (1943) un citi. Tomēr galvenokār A. Niedra pievērsās dažādu tematu romānu rakstīšanai.
Viens tēmu loks sasaucas ar A. Niedras īsprozas pamatproblemātiku, proti, lauku dzīve, dzimtā puse, cilvēku attiecību samezglojumi un sieviešu likteņi lauku vidē – “Pie Azandas upes” (1933), “Ciema spīgana” (1935), “Anna Dzilna” (1936), “Sieva”, 1938), “Rūžu Kristīne” (1939), “Ugunis pār Rata kalnu” (1959) un citi.
Otru būtisku tēmu loku veido romāni, kuru darbība norisinās Rīgā 20. gs. 20 un 30. gados. Tajos arī saistošs kultūrvēsturiskais un latviešu inteliģences tēlojums – “Miera ielas cepurniece” (1957), “Tas trakais kavalieru gads” (1962), “Indrānes oši šalc” (1965), “Sastapšanās pie operas kafejnīcas” (1967), “Rīgas dienās, nedienās” (1970) un citi. Šie darbi veidoti kā laikmeta panorāmas ar publicistiskiem un vēsturiski informatīviem iestarpinājumiem, lielu personu skaitu un sazarotu sižetu. Tajos līdzās cilvēku likteņiem aprakstīts arī trauksmainais laikmets un pārmaiņu laiks, kas izmainīja cilvēku dzīves un aizveda tos bēgļu gaitās. Šis tēmu loks sasaistās ar citu būtisku tēmu – latvieši bēgļu gaitas un nometnes – A. Niedras romānos, kuros iezīmēts laikmeta dramatisms, traģisks un reāls skatījums uz notikumiem, kā arī nereti atklājas cilvēku tikumi un netikumi un latviešu trimdinieku dzīve Amerikā – “Melnā magone” (1956), “Mūžīgā Ieva” (1958), “Zelta vārtu pilsēta” (1959), “Sieviete ar sarkaniem ērkšķiem” (1961), “Līgava un sieva” (1963), “Holivudas klauns” (1963), “Trīs laimes meklētāji” (1966), “Ādams un Ieva” (1971) un citi. Tie veido latviešu trimdas gadu hroniku, tajos smeldze par zaudētajām mājām un Latviju apvienota ar sociālu kritiku, pat ironisku apkārtnes skatījumu, kā arī vairāk parādās psiholoģiski attiecību risinājumi.
A. Niedra aprakstīja okupēto Latviju, izmantojot autentiskus materiālus, mēģinot konstruēt padomju dzīvi – “Septītā cilpa” (periodikā 1960, 1961), romāns “Pār Varavīksnes tiltu” (1969).
Trimdā publicēts stāstu un noveļu krājums “Pasaules plauksta” (1952. gadā, bet 1966. gadā ar nosaukumu “Meža jaunava”), kopā ar dēlu A. Salmiņu izdots kopkrājums “Melnās plūmes pie sarkanām lūpām” (1964).
Sasniegumu nozīme un novērtējums
Rakstniecei padevās Latvijas dabas un dzimtās puses ainavu tēlojumi, vietumis literārie tēli nedaudz trafareti un vienveidīgi, tēloti savdabīgi un spilgti raksturi, spēcīgas sievietes Latvijas lauku un pilsētas apstākļos, arī svešumā.
Dzejas krājumos Aīda Niedra ir ekspresīva, temperamentīga un drosmīga sava laikmeta spēcīgas sievietes emocionālās un jutekliskās pasaules atklājēja. Savukārt savos prozas darbos – no pozitīvisma, ekspresionisma iezīmēm pamazām viņa izveidojās par psiholoģiska un socioloģiska tipa rakstnieci.
Prozā aprakstīts Tirzas novads, īpaši novada daba, izmantotas arī valodas leksiskās īpatnības, apvidvārdi un folklora. Kaut novada cilvēki, dēvēti par Azandas ļaudīm, ir tēloti sava laika apstākļos, rakstniece tos pacēlusi pāri laikam kā mūžīgus latviešu zemnieku tēlus, kas cīnās un uzvar savu skaudro likteni. Viņa ir abstrahējusies no laikmeta un ikdienišķības realitātes, rādot latviešu lauku sētu kā stabilu un ideālu cilvēku eksistences priekšnoteikumu, vienlaikus novatoriski pasvītrodama zemes suverēno un mūžīgo vērtību un atsegdama latviešu zemes kopēju paaudžu kontinuitāti, tradicionāli pārmantoto sakņojumu savā dzimtā, zemē un darba tikumā.
A. Niedra ar saviem darbiem latviešu literatūrā ir ievedusi vitālu, darbīgu, lepnu sievietes tēlu, kuras sīkstums un jūtu atturība meistarīgi apvienota ar lielu garīgu spēku, patstāvību, uzticību zemei un spēju upurēt personiskās intereses. Rakstniece piešķīrusi savām varonēm skandināvu literatūrai raksturīgo ziemeļnieciski skarbās un stiprās sievietes tēla viengabalainību. Sieviešu likteņi un dzīves samezglojumi, ilgas pēc laimes un mīlestības iezīmīgi arī trimdā tapušajiem romāniem.
Paliekoša vērtība A. Niedras plašajā prozas darbu klāstā ir laikmeta dokumentācijai (Pirmā pasaules kara beigas, starpkaru perioda neatkarīgās Latvijas periods, 1934. gada 15. maija apvērsums, padomju okupācija, padomju represijas, vācu okupācijas laiks, došanās bēgļu gaitās, dzīve nometnēs, likteņi Amerikā), kā arī sabiedriski politiskajam skatījumam uz notikumiem un vides tēlojumam (Rīga, lauku vide, bēgļu nometņu vide un Amerikas iespaidi).
1937. gadā A. Niedra saņēma Kultūras fonda prēmiju par romānu “Anna Dzilna” un 1939. gadā – Kultūras fonda prēmiju par romānu “Sieva”.