I. Leimanes pirmā publikācija bija 1929. gadā – dzejolis "Nav ikdienas!" – žurnālā "Piesaule" (nr. 12). Kopumā rakstniecei iznākušas 12 grāmatas. Dzejoļi izdoti krājumos – “Sirds” (1935), “Divas gaismas” (1942), “Saule un tu” (1944) un “Ugunsputns” (1951). Viņas dzejoļos dominē sāpju aizlauzti sapņotāji starp reālo un fantāzijas telpu, mīlestība, sievietes iejūtīga attieksme pret ciešanām un arī pret cilvēku vājībām, pret dabu. I. Leimane rakstnieces karjeras virsotni sasniedza ar savu pirmo romānu – "Vilkaču mantiniece" –, kas iznāca vācu okupācijas laikā Rīgā 1943. gadā. Romāns tulkots igauņu un vācu valodā (abi tulkojumi 1944. gadā). Arī otrais romāns "Vadātājs" ir sarakstīts vācu okupācijas laikā, aprakstot pirmskara Rīgas pilsoniskās aprindas, bet grāmatā iespiests trimdā 1946. gadā. Trešais romans – "Mātes cilts" (1949) – izceļas ar spilgtu galveno varoni Gaigalu, kas iemieso latviešu sievietes vitalitāti. I. Leimanes pēdējais sarakstītais romāns – "Kailā dzīvība" (1953) – bija pirmais latviešu romāns, kurā tēlots 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju deportēto liktenis dienasgrāmatas monologa formā. Savukārt stāsti un noveles sakārtoti divos krājumos – “Sērmūkšu vīns” (1939) un “Dūmu topāzs” (1965). I. Leimane sarakstījusi arī divus bērnu literatūras darbus – “Knašais Pēterītis” (1939) un “Laimes zemē” (1942).
Ilona Leimane lasot avīzi. 20. gs. 40./50. gadi.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka.