“Latviešu valodas vārdnīca” ir reizē tulkojoša un skaidrojoša (vārdi tulkoti vāciski vai arī to nozīme skaidrota vācu valodā). Vārdi raksturoti no dažādiem aspektiem (izruna, cilme, izplatība u. c.). Bagātākā (125 413 vārdu 6 sējumos) un vērtīgākā latviešu valodas vārdnīca, K. Mīlenbaha sākta 19. gs. 80. gados, J. Endzelīna un E. Hauzenbergas-Šturmas pabeigta 20. gs. 40. gados, avots citām vārdnīcām un indoeiropiešu salīdzināmi vēsturiskajai valodniecībai, piemineklis latviešu valodai, viens no baltistikas stūrakmeņiem.

Latviešu valodas vārdnīcu sākums ir vācu tautības teologa, arī Tērbatas universitātes (Tartu Ülikool) profesora Georga Manceļa (Georg Mancelius) darbs Lettus (“Latvietis”, Rīga, 1638) – vācu-latviešu vārdnīca, domāta vācbaltiešiem latviešu valodas apgūšanai. Tāds nolūks ir arī 18. gs. otrajā pusē izdotajām divvalodu vārdnīcām. Nozīmīgākās no tām – Jakoba Langes (Jacob Lange) vācu-latviešu un latviešu-vācu, kā arī Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) Lettisches Lexikon (“Latviešu leksikons”, 1789). Tajās ietvertais vārdu krājums ir iestrādāts turpmākajās vārdnīcās, arī pašu latviešu, sākot ar 19. gs. vidu radītajās, piemēram, Krišjāņa Valdemāra vadībā izstrādātajās – krievu-latviešu-vācu (1872) un latviešu-krievu-vācu (1879) – vārdnīcās, kurās latviešu vārdu kopums ir plašāks, labāki to tulkošanas paņēmieni un vārdnīcu struktūra.

K. Valdemāra rosināts, latviešu-vācu vārdnīcu no 1855. līdz 1868. gadam veidoja Dikļu un Umurgas mācītājs Juris Neikens. Pēc viņa nāves Latviešu literārā biedrība (Lettisch-literärische Gesellschaft) vārdnīcas materiālus nodeva bīskapam Karlam Kristiānam Ulmanam (Carl Christian Ulmann), kas darbu turpināja līdz mūža galam 1871. gadā. Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein) J. Neikena un K. Ulmana vārdnīcu pabeidza un 1872. gadā publicēja kā K. K. Ulmana vārdnīcas Lettisches Wörterbuch (“Latviešu vārdnīca”) pirmo daļu Lettisch-deutsches Wörterbuch (“Latviešu-vācu vārdnīca”). Šai vārdnīcai ir būtiska nozīme gan latviešu leksikogrāfijas, gan literārās valodas attīstībā.

1876. gadā K. Ulmana vārdnīcu pozitīvi vērtēja arī Kronvaldu Atis un aicināja latviešus krāt un iesūtīt Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Zinību komisijai (ZK) vārdus, kuru šajā vārdnīcā nav, kā arī uzrādīt, kur kāds vārds nav pareizi tulkots un kur kāda kļūda atrodama. Uz aicinājumu atsaucās daudzi latviešu kultūras un sabiedriski darbinieki, arī K. Mīlenbahs.

Iesūtītie vārdi sākumā tika publicēti RLB ZK Rakstu krājumos no 1. sējuma (1876) līdz 17. sējumam (1914), kuru redaktors kopš 1901. gada bija K. Mīlenbahs. Vēlāk tos publicēja arī laikraksta “Dienas Lapa” pielikumā “Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem”, žurnāla “Austrums” nodaļā “Sīkumi” un citos periodiskos izdevumos.

K. Mīlenbahs gribēja sagatavot tulkojošu vārdnīcu (“Latviešu-vācu leksikonu”). Viņš izrakstīja vārdus no grāmatām un periodikas, veidoja kartotēku, darbā iesaistīdams arī ģimeni.

1900., 1901. un 1902. gada vasaras brīvdienās K. Mīlenbahs kopā ar J. Endzelīnu apceļoja Vidzemi, Kurzemi un Zemgali un vāca latviešu valodas materiālus gan vārdnīcai, gan latviešu valodas gramatikai.

1904. gada aprīlī nodibinājās RLB ZK Valodniecības nodaļa. Līdz Pirmajam pasaules karam to vadīja K. Mīlenbahs. Sēdēs viņš “cēla priekšā savas latviešu valodas vārdnīcas materiālus, kurus biedri, būdami no dažādiem apvidiem, pārrunāja un vietām papildināja”. 1910. gada beigās nodaļas biedri ik nedēļu ceturtdienu vakaros sāka apspriest arī K. Mīlenbaha piedāvātu mazāk pazīstamu latviešu vārdu nozīmes, izrunu un izplatību. Nenoskaidrotos vārdus publicēja laikraksti “Dzimtenes Vēstnesis”, “Rīgas Avīze”, “Latvija” un citi preses izdevumi, lūdzot lasītājus sniegt vajadzīgās ziņas par vārdiem. Taču, kā 1911. gadā rakstīja K. Mīlenbahs, “trūka iepriekšēju darbu, uz kuriem varētu droši dibināties.” Jēkabs Dravnieks gan bija izdevis “Vācu-latviešu vārdnīcu” (1910) un “Krievu-latviešu vārdnīcu” (1913). Arī lietuviešiem vēl nebija savas vārdnīcas. Kazimiers Būga (Kazimieras Būga) materiālu tai sāka vākt 1902. gadā. Laikā no 1920. gada līdz savai nāvei 1924. gadā viņš paspēja sagatavot tikai 2 burtnīcas (pirmā izdota 1924., otrā – 1925. gadā).

Finansiālu atbalstu darbam pie vārdnīcas K. Mīlenbahs saņēma tikai 1913. gadā no studentu korporācijas “Lettonia” filistru palīdzības biedrības.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada vasarā, uz Tērbatu, vēlāk uz Veravu tika evakuēta Rīgas Aleksandra ģimnāzija. Bēgļu gaitās K. Mīlenbahs saslima un 1916. gada 27. martā nomira. Viņa dēli 1921. gada decembrī vārdnīcas materiālus un autortiesības pārdeva Izglītības ministrijai par 500 000 rubļiem. Galvenais starp materiāliem ir 66 pierakstītas burtnīcas ar apmēram 15 000 lappusēm. Svarīgs ir arī noteikums, ka izdodamā vārdnīca nosaucama par “K. Mīlenbaha vārdnīcu”.

Izglītības ministrija jau 1921. gada oktobrī J. Endzelīnam bija uzdevusi vārdnīcu pabeigt un rediģēt. Oktobra beigās vairākos preses izdevumos viņš publicēja “Uzaicinājumu latviešu vārdnīcas lietā” un lūdza palīdzēt, piesūtot vai nododot maz pazīstamus vārdus. Tautas atsaucība bija liela, vārdus sūtīja un nesa gandrīz tūkstotis Latvijas cilvēku.

1922. gada 13. oktobrī J. Endzelīna vadībā darbu atsāka RLB Zinību komisijas Valodniecības nodaļa. J. Endzelīns īsi ziņoja par K. Mīlenbaha vārdnīcas materiāliem un darāmo darbu, kā arī pasludināja principu – vārdnīcā atstāt tikai latviešu vārdus un vārdus, kas īsti ieviesušies un kļuvuši it kā par latviešu vārdiem, bet svešvārdus neuzņemt. Viņš arī pavēstīja, ka līdzekļus vārdnīcas drukāšanai Izglītības ministrija esot sagādājusi.

Tiklīdz teksta pietika vienai, apmēram 80 lappušu burtnīcai, tas tika nodots iespiešanai. Darbs iznāktu labāks, ja to iespiestu, kad viss manuskripts būtu pabeigts, bet bija bažas, vai neradīsies tādi politiskie un ekonomiskie apstākļi, kas varētu lielas vārdnīcas iespiešanu vai nu apgrūtināt vai aizkavēt.

1923. gada martā iznāca vārdnīcas 1. burtnīca, aprīlī tai sekoja otrā, tad trešā un ceturtā. Vēlāk burtnīcas tika apvienotas četros sējumos.

Jau 1922. gadā J. Endzelīns darbā pie vārdnīcas iesaistīja baltu filoloģijas studenti Edīti Hauzenbergu. Viņa sarakstīja gandrīz visu vārdnīcas daļu aiz vārda “patumšs” (pēdējais K. Mīlenbaha apstrādātais vārds), vāca jaunu materiālu no tekstiem, kas publicēti pēc Pirmā pasaules kara, un kopā ar J. Endzelīnu visā K. Mīlenbaha materiālā iestrādāja labojumus un papildinājumus. Gala vārdos IV sējumā 1932. gadā J. Endzelīns ir rakstījis: “Viņas vārds, ja vien viņa pati to vēlētos, būtu minams uz šā darba titullapas blakus manējam.” Taču E. Hauzenberga-Šturma to nevēlējās.

No 1923. gada 12. janvāra līdz vārdnīcas pēdējās, 45., burtnīcas manuskripta apspriešanai 1932. gada 24. novembrī RLB Valodniecības nodaļa pulcējās “vārdu talkās” katru ceturtdienu un 309 sēdēs nodarbojās tikai ar vārdnīcu. Sēžu dalībnieki, pārstāvēdami savus dzimtos novadus, deva ziņas par vārdu nozīmi, izrunu un lietojumu.

RLB Valodniecības nodaļas darbība no 1933. gada turpinājās ierastajā ritmā un intensitātē. J. Endzelīna vadībā tika apspriesti latviešu valodas prakses jautājumi, kā arī labojumi un papildinājumi iznākušajiem četriem vārdnīcas sējumiem. Tos publicēšanai sagatavoja E. Hauzenberga-Šturma J. Endzelīna virsvadībā. No 1934. līdz 1938. gadam iznākušās burtnīcas tika apvienotas papildinājumu un labojumu (EH) I sējumā (vārdi ar sākumburtiem no A līdz M), turpmākās tika sagatavotas līdz 1944. gadam, un pēdējā nonāca spiestuvē 1944. gada augustā, bet septembrī E. Hauzenberga-Šturma devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Papildinājumu un labojumu II sējums iznāca no spiestuves tikai 1946. gadā.

Vārdnīcas sešos sējumos (ME+EH) ir 125 413 šķirkļi, 5480 lappuses, ieskaitot priekšvārdus, kļūdu labojumus, saīsinājumu sarakstus un gala vārdus. Tā ir zinātniska vārdnīca: gan skaidrojoša, gan tulkojoša. Vārdu nozīmes skaidrotas vācu valodā vai arī vārds tulkots vāciski, vārdu nozīmes atklātas lietojuma piemēros (citātos no folkloras, izloksnēm, periodikas, daiļliteratūras un citiem avotiem). Vārdnīca sniedz ziņas par pareizraksību un pareizrunu (norādītas zilbes intonācijas triju intonāciju sistēmā, šaura [e] vai plata [ę] izruna) un pareizrakstību. Tajā iekļauti ne tikai literārās jeb rakstu valodas vārdi, bet arī apvidvārdi jeb dialektismi kopā ar vietas norādēm, kur vārds ir sastopams. Jāatzīst, ka rakstu valodas leksika gan palikusi pat nedaudz ēnā, jo sastādītāju interesi īpaši saistījuši neparasti vārdi un to lietojums. Vārdnīcā iekļauti arī vecvārdi un jaunvārdi, kā arī dots samērā bagāts frazeoloģismu klāsts. Tajā uzņemta mantotā leksika un vārdi, kas jau iekļāvušies latviešu leksikā. Daļai vārdu dotas ziņas par cilmi jeb etimoloģiju.

Starptautiski vārdnīca ir nozīmīgs avots indoeiropiešu salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā, viens no baltistikas stūrakmeņiem līdzās J. Endzelīna darbam Lettische Grammatik (“Latviešu valodas gramatika”, 1922), bet nacionāli vērtība ir gan vārdnīcas tapšanas process, ar plašo tautas dalību, kas vienoja un veidoja nāciju, gan pati vārdnīca, kas atklāja tautai latviešu valodas bagātību. Šo nozīmi apstiprina arī ME+EH iekļaušana Latvijas kultūras kanona (2009) vērtību sarakstā.

Joprojām šī vārdnīca ir neizsmelts latviešu valodas avots gan citām, jaunām vārdnīcām (vispārējām un speciālām, akadēmiskām un neakadēmiskām), gan vārddarināšanas procesam mūsdienās. Būdama lielisks latviešu valodas piemineklis, tā ir arī avots valodas vēstures studijām.

Vārdnīcas sējumi vai burtnīcas ir goda vietā daudzu latviešu grāmatplauktos. 1944. gada rudenī daži to paņēma līdzi bēgļu gaitās un trimdā. Ar Alekša Kalniņa gādību no 1953. līdz 1956. gadam Čikāgas Baltu filologu kopa to izdeva faksimilā.

Latvijā LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijā Andreja Spektora vadībā no 1994. līdz 2006. gadam tika izveidota vārdnīcas elektroniskā versija, no 2018. gada četru pamatsējumu šķirkļi ir pieejami brīvpieejā plašai sabiedrībai.

Joprojām šo vārdnīcu izmanto ne tikai filologi, sevišķi folkloristi, un vēsturnieki, bet arī latviešu valodā runājošie, lasošie un rakstošie, īpaši jaunu vārdnīcu radītāji, piem., “Latviešu literārās valodas vārdnīcas” (1972–1996) autoru kolektīvs, “Latviešu etimoloģijas vārdnīcas” (1992) autors Konstantīns Karulis, “vārdeņu” (2007, 2009, 2012) sastādītāja Janīna Kursīte. Taču tās lietotājiem jāprot vācu valoda.

Apmēram pussimts atsauksmju Latvijā un Eiropā parādījās gan pēc atsevišķu burtnīcu, gan pēc četru pamatsējumu izdošanas. Galvenokārt tās bija vēstījumi par burtnīcu vai sējumu iznākšanu, bet mazāk – analītisku recenziju.

Eiropā par 1. burtnīcu pirmais ziņoja Leipcigas universitātes baltistikas profesors Georgs Ģerulis (Georg Gerullis) laikraksta Literarisches Zentralblatt für Deutschland 15.05.1923. numurā recenzijā par Endzelīna Lettishe Grammatik. Pēc 10 dienām Āronu Matīsa tulkojumā to publicēja arī laikraksts “Valdības Vēstnesis” un žurnāls “Latvju Grāmata”. G. Ģerulis slavēja triju intonāciju un vārdu etimoloģijas norādes, kā arī atzina, ka darbs būs ļoti labs, un pauda cerību drīz to redzēt pilnībā.

Kopš 1923. gada par iznākušajām burtnīcām rakstīja pedagogs Bebru Juris, literāts Āronu Matīss, valodnieks Ernests Blese, rakstnieks Līgotņu Jēkabs, rakstnieks un literatūrzinātnieks Teodors Zeiferts, valodnieks Jānis Zēvers, skolotājs Aleksandrs Skuja, baltists un literatūrzinātnieks Jānis Bičolis, lasītājs Juris Alunāns u. c. Jau 1924. gadā “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” publicēja latviešu valodā Šveices valodnieka Maksa Nīdermana (Max Niedermann) recenziju par pirmajām septiņām burtnīcām.

Pats J. Endzelīns, augstāko kritēriju vadīts, vārdnīcas pamatdaļas gala vārdos 1932. gadā ir rakstījis: “Nav šis darbs diemžēl arī nekāds thesaurus linguae letticae [latviešu valodas tēzaurs – S. K.]; jāsaka par to apmēram tas pats, ko Būga ir teicis par savu leišu vārdnīcu, proti, ka tas īsti ir tikai materiālu krājums pilnīgai vārdnīcai.”

Ārzemēs atzinīgas recenzijas publicēja ievērojami valodnieki: Francijā 1923. gadā Antuāns Meijē (Antoine Meillet), Lietuvā 1924. gadā K. Būga un 1928. gadā indoeiropeists no Šveices Alfrēds Senns (Alfred Senn), Vācijā 1925. gadā M. Nīdermans, Itālijā 1926. gadā Karlo Taljavini (Carlo Tagliavini).

Pēc pusgadsimta, 1961. un 1973. gadā, E. Hauzenberga-Šturma, latviešu trimdas periodikā raksturodama vārdnīcas tapšanu, atzina tās “materiāla drošuma lielo vērtību” un arī to, ka vārdnīca nav domāta praktiskām vajadzībām un neatspoguļo toreizējo literāro jeb rakstu valodu.