Georgs Mancelis bija vācbaltiešu mācītājs, profesors, tulkotājs, grāmatu autors, kas lika pamatus latviešu rakstu valodai. Viņš bija daudzu 17. gs. latviešu grāmatu autors, tostarp pirmās vācu-latviešu valodas vārdnīcas un oriģināli sacerētās sprediķu grāmatas autors.

G. Mancelis piedzima mācītāja Kaspara Manceļa (Caspar Manzel) un Margaretas Reimeras (Margareta Reimers) ģimenē Mežmuižā Zemgalē. Viņa vectēvs no tēva puses bija Joahims Mancelis (Joachim Manzel), Rīgas pilsonis, bet vecāmāte Doroteja fon Jackova (Dorothea von Jatzkow) ir cēlusies no Pomerānijas. Vectēvs no mātes puses ir pirmās luterāņu rokasgrāmatas sastādītājs Gothards Reimers (Gotthard Reimer), bet vecāmāte ir Margareta Šibe (Margareta Schübbe). Ir ziņas par vienu brāli Frideriko Manceli (Friderico Manzel), kas vēlāk kļuva par mācītāju Dobelē.

G. Mancelis mācījās Jelgavas latīņu skolā (1605–1608) un Rīgas Doma skolā (1608–1610), pēc tam skološanos turpināja ārzemēs, Štetīnē (mūsdienās Ščecina, Polijā, 1611–1612; Firsta pedagoģijā, Fürstlichen Pädagogium) un Rostokā (1612–1615; Rostokas Universitātē, Universität Rostock); citviet avotos ir kļūdaini minēts, ka mācījies arī Frankfurtē pie Oderas.

1615. gadā G. Mancelis atgriezās Kurzemē ar nodomu vēl turpināt studijas Rostokā, bet tas neīstenojās. 1616. gadā viņš Jelgavā tika ordinēts un iecelts par luterāņu mācītāju Vallē (1616–1619), pēc tam Sēlpilī (1620–1625). Šajā laikā izveidoja ģimeni ar Margaretu Bukshūvēdeni (Margareta Buxhöveden) no Smiltenes, bet kopdzīve ilga astoņus gadus. Viņiem  piedzima četri bērni: divi dēli un divas meitas. Mēra epidēmijas laikā Sēlpilī nomira gandrīz visa ģimene (sieva un trīs bērni), izņemot vecāko dēlu, kurš dažus gadus vēlāk nomira Tērbatā 14 gadu vecumā. Tērbatā G. Mancelis 1625. gada pavasarī tika uzaicināts kā vācu draudzes mācītājs Svētā Jāņa baznīcā (darbu sāka 1626. gadā). 1627. gada 20. janvārī G. Mancelis apprecējās otro reizi un izveidoja ģimeni ar Annu fon Blomenu (Anna von Blomen), Melhiora fon Blomena (Melchior von Blomen) un Barbaras Trapenas (Barbara Trapphen) no Smiltenes meitu. Laulībā viņi nodzīvoja līdz G. Manceļa nāvei, tajā piedzima divi bērni: dēls Ernests Mancelis (Ernest Manzel, 1630. gada 13. oktobrī) un meita.

1630. gadā G. Mancelis uzsāka darbu Tērbatas akadēmiskajā ģimnāzijā, kas 1632. gadā tika reorganizēta un kļuva par Gustava akadēmiju (Academia Gustaviana, vēlāk – Tērbatas Universitāte, Universität Dorpat). Tajā G. Mancelis strādāja par teoloģijas profesoru un pasniedza sengrieķu valodu. No 1635. gada viņš ieņēmis prorektora amatu, 1636. gadā kļuva par akadēmijas rektoru.

Jaunieceltais Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendents Pauls Einhorns (Paul Einhorn) atkārtoti aicināja G. Manceli atgriezties Kurzemē: 1636. gadā piedāvāja vietu Sēlpilī, bet pēc tam – Jelgavā. 1637. gadā aicinājums tika pieņemts, uz  Jelgavu G. Mancelis pārcēlās 1638. gada ziemā, kur nodzīvoja līdz mūža beigām – 1654. gada 17. martam. Viņš ir apbedīts Jelgavas Trīsvienības baznīcā kopā ar 1654. gada 1. maijā mirušo dēlu Ernestu.

G. Mancelis rakstīja un tulkoja vācu, latīņu un latviešu valodā. Pirmās zināmās grāmatas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, tika izdotas vācu valodā 1619. gadā. Viena tika izdota Rostokā – “Vienkārši norādījumi, kā <...> rast mierinājumu Dieva vārdā” (Einfaltige Anleitung wie ein Creutztragender Angefochtener und Verfolgeter Christ sich auss Gottes Wort troesten auch wider die gemeinesten Anfechtungen so fast einem jeden Menschen begegnen koennen auffrichten soll; eksemplārs atrodas Tallinas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā), bet otra – “Teoloģiski vēsturiski fizikālas pārdomas par zemes kustību” (Meditatio theologistoricophysica de terrae motu) – izdota Rīgā un atrodas Latvijas Universitātes bibliotēkā. Šajā grāmatā ir apkopoti ne tikai teoloģiski, bet arī dabas jautājumi, piemēram, sešās nodaļās ir apkopotas ziņas par 1616. gada 30. jūnija zemestrīci Zemgalē. Līdz mūsdienām ir saglabājušies arī dzejoļi latīņu valodā, tomēr vairāk grāmatu iznākušas latviešu valodā. Visas G. Manceļa latviskās grāmatas tiek uzskatītas par konvolūtiem (vairāki iespieddarbi vienā iesējumā) un tika izdotas Rīgā Gerharda Šrēdera (Gerhard Schröder) tipogrāfijā.

Kā pirmā 1631. gadā iznāca “Latviešu ceļvedis” (Lettisch Vade mecum) jeb tā dēvētā Vidzemes luterāņu rokasgrāmata. Līdz mūsdienām ir zināmi divi saglabājušies eksemplāri (Rīgā un Londonā). Šī grāmata ir konvolūts, t. i., kopā iesietas sešas grāmatas: perikopju krājums (evaņģēliju un epistulu teksti katrai svētdienai), kam pievienots Jēzus Kristus ciešanu un Jeruzalemes izpostīšanas stāsts, garīgas dziesmas, psalmi, kolektes un citas lūgšanas, Mārtiņa Lutera  (Martin Luther) Mazais katehisms un Zīraka gudrības grāmata. Tā pamatā ir agrākā luterāņu rokasgrāmata (1587, 1615), kuru G. Mancelis bija pārstrādājis un papildinājis ar jaunu sadaļu – Zīraka gudrības grāmatu, kas ir pirmā Bībeles grāmata latviešu valodā atsevišķā izdevumā un pirmais iespiestais G. Manceļa patstāvīgais tulkojums. Šis izdevums ir jauns pagrieziens latviešu rakstu valodas vēsturē, jo tajā izmantoti jauni rakstības principi.

1638. gadā iznāca pirmā latviešu valodas vārdnīca “Latvietis” (Lettus) – nozīmīgākais G. Manceļa darbs valodniecībā. Tā bija labi pazīstama arī ārzemēs un mūsdienās tiek glabāta daudzās bibliotēkās. Vārdnīca lielākoties ir kārtota alfabētiskā secībā, tajā ietilpst ap 6000 latviešu vārdu. Blakus vācu vārdam likts atbilstošs latviešu vārds, dažreiz doti vairāki sinonīmi vai paskaidrojums; arī parādās daži termini latīņu valodā, kas visbiežāk sniegti pirms latviešu lemmas. Arī šī G. Manceļa grāmata ir konvolūts, jo vārdnīcai seko “Latviešu frazeoloģija” (Phraseologia Lettica, 1638), kura sastāv no 51 nodaļas. Šajās nodaļās tematiski apkopoti vācu vārdi un frāzes, kam sniegti tulkojumi latviešu valodā. G. Mancelis to bija iesācis ar dievu, cilvēku un dvēseli, bet nobeidzis ar pilsētu nosaukumiem un skaitļa vārdiem. Šīs frazeoloģijas daļas pielikums ir desmit sarunas, kas ir G. Manceļa oriģināli sacerējumi. Tās ietver visdažādākās situācijas, piemēram, ratu un zirgu pirkšanu, aršanu, siena pļaušanu, mēslu vešanu un citas. Katrai sarunai tika izdomāti dažādi personvārdi, kas latviskoti, piemēram, vācu daļā Hans un Michel, bet latviski – Ansis un Miķelis. Pēdējā sarunā ir aina par Tērbatā strādājošu vācu mācītāju, kurš ļoti labi prot latviešu valodu un nesen ir aizgājis no pilsētas, kas var būt netiešs norādījums uz pašu G. Manceli (1638. gadā viņš pārvācās uz Jelgavu). Grāmatas sadaļu G. Mancelis beidz ar parunu, kam nav vācu atbilsmes – “Dodiet Dievam godu, tas dod mums pilnu bļodu”. Šīm grāmatām konvolūtā ir pievienoti “Zālamana sakāmvārdi” (Die Sprüche Salomonis, 1637), kas arī ir pirmizdevums, pirmais tulkojums latviešu valodā.

No 1643. līdz 1644. gadam sekoja atkārtots “Latviešu ceļveža” izdevums, kas līdz mūsdienām saglabājies vairākos eksemplāros Latvijā, Krievijā un Dānijā. Tas nav tikai iepriekšējā 1631. gada pārizdevums, tas ir G. Manceļa pilnveidots un papildināts. Visvairāk izmaiņu ir rakstībā un morfoloģijā, piemēram, konsekventa atteikšanās no vecākas daudzskaitļa datīva galotnes -ms, kas nomainīta uz -m (teems Kohkeems→teem Kohkeem), un citas.

Apjomīgākais un oriģinālākais G. Manceļa darbs ir “Ilgi gaidītais latviešu sprediķu krājums” (Lang=gewünschte Lettische Postill, 1654). Tā ir postilla jeb perikopju (Bībeles izvilkumu) un tām sekojošu sprediķu krājums, kas sakārtots atbilstoši baznīcas gada gājumam. Perikopes šajā krājumā ir iekļautas no iepriekšējiem G. Manceļa tulkojumiem, bet sprediķi ir sacerēti oriģināli, šī grāmata ir pirmais oriģinālsacerējums latviešu valodā – tajā pirmo reizi parādās tik liela apjoma teksti latviešu valodā, kas nav tulkoti. Grāmatai ir trīs atsevišķi noformētas daļas ar savām titullapām – kopā vairāk nekā 1250 lappušu. Līdz mūsdienām tās eksemplāri saglabājušies gan Latvijā, gan ārzemēs. G. Manceļa sacerētos sprediķos valoda ir tēlaina un oratoriska, tajā ir daudz tautā lietotās valodas piemēru un parunu.

G. Manceļa grāmatas latviešu valodā tika izdotas 23 gadu laikā; izņemot vārdnīcu “Latvietis”, tās atkārtoti izdotas arī pēc viņa nāves.

G. Manceļa ieguldījums latviešu rakstu valodas izveidē ir ļoti nozīmīgs, un viņš tiek uzskatīts par ievērojamāko 17. gs. autoru. Viņš ne tikai pilnveidoja agrākos baznīcas rokasgrāmatas izdevumus, bet pirmais latviešu valodā iespieda dažas Bībeles grāmatas atsevišķā izdevumā, vārdnīcu, frazeoloģijas paraugus, sprediķus. Ar viņa darbiem nostiprinājās vidus dialekta zemgaliskās izloksnes kā latviešu rakstu valodas pamats. Nozīmīgi arī ir G. Manceļa grāmatu priekšvārdi, kuros atrodamas lingvistiskās ziņas par latviešu valodu, jo īpaši “Latviešu ceļvedī” (1631), kur atrodams latviešu valodas fonētikas apraksts.

G. Manceļa sarakstītie darbi ir nozīmīgi ne tikai rakstu valodas izpētē, bet ir nozīmīgi arī kā kultūrvēsturiski avoti. Tajos tiek pārrunātas gan ikdienišķas lietas, vēsturiski notikumu, gan citas laikmetam iezīmīgas parādības, kā bads, mēris, tirgi un citas.