Romāna galvenā varone ir pievilcīgā, gudrā un stiprā Alīne Salna. Viņa Vilkačos ir ienācēja, uzaugusi uz nedrošām jūrmalas smiltīm un visu mūžu ilgojusies nostāties uz cietas zemes. Pēkšņo iespēju kļūt par saimnieci mājām viņa pieņem ar prieku, ticību un paļāvību savām spējām pastāvēt un izturēt. Saimniecības gaitās Alīne iekļaujas viegli, grūtāk viņai ir ieaugt pārējā vidē, jo sevišķi tādēļ, ka Vilkaču saime, jauno saimnieci saudzēdama, nolemj neatklāt Vilkaču slavu un lāstu, kaut gan viņa ar to pamazām iepazīstas. I. Leimanes romānā attēlotās “Vilkaču sievas” un galvenā varone Alīne tradicionālajai sievišķības izpratnei neatbilst. Viņas ir izteiktas “brīvās sievietes” ar drošu un tiešu skatienu, patstāvīgas un gudras. Būdamas Vilkaču saimnieces, viņas ir finansiāli stabilas un viņām pieder vara, kas ir izteikta vīrišķības iezīme, bet Vilkačos, atšķirībā no Dievlodziņiem, jau no dzimtas pirmsākumiem sievietēm vienmēr piederēja pēdējais vārds. Paralēli šīm iezīmēm viņas alkst mīlestības, maiguma, sirds siltuma un vēlas sev blakus stipru plecu, kuram pieglausties. Pagastā cirkulē stāsti par Vilkaču mantinieces spējām: viņa esot piedzimusi laikā, kad abi spīdekļi bijuši pie debesīm, tālab viņai piemītot spējas noburt jebkuru vīrieti. Bez tam, visas Vilkaču sievietes ir apveltītas ar lielu skaistumu un spēcīgu sievišķīgu valdzinājumu, kas tiek pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Tieši šis spēcīgais sievišķīgais valdzinājums vienmēr neatvairāmi ir saistījis un reizē arī baidījis Dievlodziņu vīrus.
Romāna gaitā ir vairākas epizodes, kur Alīne parāda savu stingro raksturu. Viens no tiem ir Vārdavnieka precību brauciens, kas īstenībā ir izmisīgs solis, lai paglābtos no ūtrupes. Alīne pasaka skaidru “nē” vārdu. Tikpat pašapzinīgu atbildi saņem arī muižnieks, kas iegriežas Vilkačos, veltīgā cerībā palakstoties ar jauno saimnieci. Kad Ziemassvētku rītā Alīne nolemj ar visu Vilkaču saimi ierasties baznīcā, viņa apjauš, ka ir neapzinīgi iekļuvusi naida krustugunīs, tomēr drosmi viņa nezaudē. Alīnes augstsirdīgais žests, pieņemot pamesto citu māju kalponi Grietu ar tās mazo bērniņu Vilkaču saimē, viņai nodrošina cieņu un apbrīnu starp ļaudīm, kas nepiedalās lepno saimnieku tradicionālajos strīdos.
Dievlodziņu saimnieka dēls Andrejs ir konservatīvs, ārkārtīgi paštaisns, sevī svārstīgs, bet arī strādīgs, spēcīgs un izskatīgs. Alīne un Andrejs ļaujas savstarpējam valdzinājumam un instinktiem naktī, dienā izliekoties vienaldzīgi viens pret otru. Zīmīga un romānā iederīga ir Alīnes un Andreja ārlaulības dēla piedzimšana laimes krekliņā. Andreja iekšējo sirdsbalsi nomāc tēva stingrais naids pret Vilkaču dzimtu. Vecais Dievlodziņu saimnieks iemieso tipisku patriarhālu zemnieku un piedevām ir fanātiski māņticīgs. Viņa sieva Ilze pielāgojusies paklausīt it visā savam vīram, un tikai līdz ar viņa nāvi Ilze pēkšņi nokrata no sevis pasivitāti, maina nostāju un dod svētību Andreja lēmumam laulāties ar Alīni. Romānā spilgti izpaužas “vīrišķais” un “sievišķais” kā pretmeti, starp kuriem pastāv ne tikai ass konflikts, bet arī parādās to mijiedarbība.
