Ilona Leimane ir vairāku dzejoļu grāmatu, romānu, stāstu krājumu un bērnu grāmatu autore. Par literāru sensāciju kļuva viņas romāns "Vilkaču mantiniece" (1943), kas nodrošināja I. Leimanes popularitāti un atpazīstamību līdz pat mūsdienām. 1944. gadā rakstniece devās bēgļu gaitās uz Vāciju, no 1950. gada dzīvoja Parīzē, līdz pat dzīves beigām saglabājot politiskās bēgles statusu, veselības problēmu dēļ daudz laika bija spiesta pavadīt psihiatriskajā slimnīcā.

Mācījusies Voldemāra Maldoņa ģimnāzijā Rīgā un Rīgas pilsētas 3. ģimnāzijā, pēc absolvēšanas studējusi tieslietas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē (1928–1931).

I. Leimanes pirmā publikācija bija 1929. gadā – dzejolis "Nav ikdienas!" – žurnālā "Piesaule" (nr. 12). Kopumā rakstniecei iznākušas 12 grāmatas. Dzejoļi izdoti krājumos – “Sirds” (1935), “Divas gaismas” (1942), “Saule un tu” (1944) un “Ugunsputns” (1951). Viņas dzejoļos dominē sāpju aizlauzti sapņotāji starp reālo un fantāzijas telpu, mīlestība, sievietes iejūtīga attieksme pret ciešanām un arī pret cilvēku vājībām, pret dabu. I. Leimane rakstnieces karjeras virsotni sasniedza ar savu pirmo romānu – "Vilkaču mantiniece" –, kas iznāca vācu okupācijas laikā Rīgā 1943. gadā. Romāns tulkots igauņu un vācu valodā (abi tulkojumi 1944. gadā). Arī otrais romāns "Vadātājs" ir sarakstīts vācu okupācijas laikā, aprakstot pirmskara Rīgas pilsoniskās aprindas, bet grāmatā iespiests trimdā 1946. gadā. Trešais romans – "Mātes cilts" (1949) – izceļas ar spilgtu galveno varoni Gaigalu, kas iemieso latviešu sievietes vitalitāti. I. Leimanes pēdējais sarakstītais romāns – "Kailā dzīvība" (1953) – bija pirmais latviešu romāns, kurā tēlots 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju deportēto liktenis dienasgrāmatas monologa formā. Savukārt stāsti un noveles sakārtoti divos krājumos – “Sērmūkšu vīns” (1939) un “Dūmu topāzs” (1965). I. Leimane sarakstījusi arī divus bērnu literatūras darbus – “Knašais Pēterītis” (1939) un “Laimes zemē” (1942).

I. Leimanes romānos un stāstos pamanāmi ir sieviešu tēli, kam piemīt ārkārtīga pašapziņa un pašpaļāvība. Šīs iezīmes saskatāmas gandrīz vai ikvienā, pat epizodiskos sieviešu raksturos. Rakstnieces proza paver jaunas šķautnes sieviešu tēlos, tēlojumā savienojot vitālu un neatvairāmu sievišķību ar patstāvību un izlēmīgumu. Viņas vieno iezīmes, kas literatūrā tradicionāli saistītas ar metaforiski vīrišķīgo, aktīvo, dinamisko aspektu. Tajā pašā laikā I. Leimanes varones ir un paliek nepārprotami sievišķīgas. Un šādiem sieviešu prototipiem, kādus attēlo I. Leimane, tolaik latviešu prozā nebija līdzinieču. Par populārāko I. Leimanes darbu uzskatāms romāns “Vilkaču mantiniece”. Romāna popularitāti veicināja gan labi savērptais, kaislību un naida pārbagātais sižets un intriga, gan īpatnēja valoda, kas meklēta Jāņa Endzelīna un Kārļa Mīlenbaha sastādītajā "Latviešu valodas vārdnīcā" (1923‒1932) un latviešu folkloras materiālos, gan atsauces uz Bībeli un vēstījums par lauku dzīvi 19. gs. beigās.

1944. gadā I. Leimanei piešķirta Kultūras Fonda balva par romānu “Vilkaču mantiniece”. Rakstniece iekļauta izdevumā “100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā” (2008).