I. Grebzde ir latviešu tradicionālās reālistiskās prozas pārstāve. Literāro darbību aizsākusi Latvijā, turpināja rakstīt, nonākusi svešumā. Prozas darbu tematikā galvenokārt Zemgales lauku ļaužu ikdiena, bēgļu laika pieredze, trimdas latviešu sabiedrības un cilvēku attiecību tēlojums, vietumis iestrādājot arī citzemju ļaužu attieksmi pret bēgļiem un trimdiniekiem kā autobiogrāfiskas atmiņas. I. Grebzdes literārajā devumā ir romāni, stāsti, noveles, miniatūras, atmiņas. Viņa ir divdesmit deviņu grāmatu autore, liela daļa darbu kopš 1991. gada atkārtoti izdoti Latvijā.

Mācījās Auces sešklasīgajā pamatskolā (1920–1926), Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā (1926–1930). Studēja agronomiju Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē (1930–1936) Jelgavā.

Dzimusi dzelzceļa stacijas dežuranta ģimenē, uzaugusi tēva dzimtajās mājās Kalna Dzirkantos. Pirmā pasaules kara gados ģimene atradās bēgļu gaitās Krievijā. I. Grebzde jau no bērnības bija saistīta ar lauku ikdienu un zemes darbiem; uzaugusi trīs māsu vidū, jaunākā māsa – Rasma Galeniece – vēlāk arī pievērsās literārajai jaunradei. No šīs vides vēlākos gados veidojās literāro darbu tematika un personāži.

1936. gadā, ieguvusi agronomes diplomu, uzsāka darbu Lauksaimniecības kamerā Jelgavā. 1939. gadā, kad vīru Jāni Grebzdi iecēla par nodokļu inspektoru Daugavpilī, pēc žurnālista Jūlija Druvas ieteikuma vadīja laikraksta “Daugavpils Vēstnesis” lauksaimniecības nodaļu, vēlāk veidoja nedēļas pielikumu “Mana Sēta”. 1940. gadā darbu atstāja, strādāja Malnavas lauksaimniecības skolā, vācu okupācijas laikā dzīvoja gan Rīgā, gan Jelgavā.

1944. gadā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju; vairākus gadus nodzīvoja latviešu bēgļu nometnē Vircburgā. 1948. gada septembrī izceļoja uz Kanādu, kur pirmie gadi aizritēja smagā darbā fermā Kanādas rietumos. Vēlāk pārcēlās uz Monreālu, bet visilgākais laiks nodzīvots Toronto, kur pavadīja arī mūža nogali latviešu aprūpes namā “Kristus Dārzs”.

Neraugoties uz ikdienas rūpēm, I. Grebzde aktīvi pievērsās literārai jaunradei, brīvajos brīžos labprāt gleznojusi. Bija Latviešu Preses biedrības Kanādas kopas biedre.

Pirmās I. Grebzdes publikācijas bija 1932. gadā laikraksta “Brīvā Zeme” pielikumā ar iniciāļiem “J. P.”. Stāsti publicēti arī laikrakstā “Tēvijas Sargs” un žurnālā “Sējējs”, bet laikrakstā “Rīts” – ar māsas Rasmas Galenieces vārdu. 1942. gadā laikrakstā “Kurzemes Vārds” (Liepāja) publicēts pirmais romāns “Mūžīga vasara”, 1944. gadā apgāds “Zelta Ābele” izdeva pirmo stāstu krājumu “Pūra zirgs”.

Nonākusi bēgļu gaitās Vācijā, I. Grebzde regulāri publicēja savus darbus tālaika latviešu bēgļu nometņu periodikā un piedalījās rakstnieku sarīkojumos; tieši šajā laikā pilnveidojās viņas talants, literāro darbu centrā galvenokārt bija dzimtās puses ļaudis ikdienas gaitās, lauku dzīves ritums, atklājas arī bēgļa skumjas, nedienas un izmisums. Kritiķis Jānis Rudzītis atzīmējis I. Grebzdes stāstīšanas prasmi, piebilstot, ka viņa ir vizuāliste, virtuoza zīmētāja. 20. gs. 40. gados izdotas vairākas īsprozas grāmatas – “Nometnes pasakas” (1946), “Pazemīgā” (1946), “Sērmūkšļu pagasta ļaudis” (1947), “Purva zāle” (1948) un impresionistisks vienas vasaras mīlas stāsts “Ieva” (1948).

Nonākusi Kanādā, līdzās rūpēm par ikdienu un iztiku, nespējai iedzīvoties svešajā zemē spēkus I. Grebzde rada rakstīšanā. Tapa stāsti, noveles, miniatūras un romāni, kurus galvenokārt izdeva Helmāra Rudzīša apgāds “Grāmatu Draugs” Ņujorkā. Tajos atklājas ieceļotāju ikdiena, rūpes, sapņi un ilgas, nespēja pieņemt svešumu, dažādu paaudžu attieksme pret realitāti, ilgas pēc mīlestības un sapratnes, nereti smeldzīga vientulības tēma. Prozas darbos rakstniece tēlojusi gan vidi, gan jaunos apstākļos, gan latviešu trimdas sabiedrību un dažādus spilgtus, reizēm arī tipiskus raksturus. I. Grebzdes uzmanības lokā vairāk ir dažādu sieviešu raksturu tēlojumi, pievēršas laulību tematikai, ilgām pēc ģimenes.

I. Grebzde sarakstīja vairākus romānus – “Inga” (1952), “Pelēkā māja” (1954), “Rudens negaiss” (1954; romāns veltīts māsai R. Galeniecei), “Dūda” (1958), “Zosukalna meitenes” (1959), “Ielejā sagriežas putenis” (1963), “Te nu es esmu!” (1964), “Māsas” (1965), “Vai ābeles ziedēja?” (1969), “Tikai meitene” (1969), “Meitene un puķe” (1971), “Sējējs izgāja sēt” (1976), “Ziedi, mana vasara” (1980), “Tikai pāri ceļam” (1995) –, kā arī stāstu un noveļu krājumus: “Ragana” (1951), “Ikdiena” (1955), “Meklētājs” (1957), “Kalni kāpj debesīs” (1962), “Ēnas dzeltenā stiklā” (1967), “Saule manā logā” (1970), “Aizdedziet sveces” (1974). 

I. Grebzdes sapņi un cerības atklājas atmiņu grāmatā “Sveicināta, mana zeme” (1960), kur rakstniece atkal var atgriezties savā bērnības vidē. Arī romāns “Inga” ir daļēji autobiogrāfisks – par studentu dzīvi, tēva mājām un četrām māsām – Ēriku, Mirdzu, Irmu un Rasmu –, kuras romānā kļuvušas par Eniku, Margu, Ingu un Raitu. Būtībā Inga ir rakstnieces jaunības draudzene, viņas līdzgaitniece Daugavpils posmā – Melānija Vanaga.

I. Grebzde ir to nedaudzo autoru vidū, kas trimdā pievērsās jaunatnes problēmām, ar labu iejušanos un jauku humoru rādot pusaudžu pārdzīvojumus un izdarības (piemēram, “Tikai meitene”, “Te nu es esmu”, “Zosukalna meitenes” u. c.). Rakstniece atzinusi, ka viņai pašai šķiet, ka visās savās grāmatās būtu izdzīvojusi vai simts dzīves, cietusi, mīlējusi, nīdusi un arī priecājusies par katru savas grāmatas varoni. Literāro darbu tēli ir gan lauku, gan mazpilsētas cilvēki savā ikdienas darbu virpulī, gan trimdas latvieši ar traģiskām pretrunām, kompromisiem ar sevi un apkārtni, ar vēlmi dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tomēr I. Grebzde savos darbos nav tiesātāja. Viņa tic cilvēkam un pievēršas cilvēka dvēseles pasaulei, viņu vairāk interesē vienkāršie ļaudis, vientuļnieki, nesaprastie cilvēki, kā arī jaunieši. Viņi visi ilgojas pēc laimes un mīlestības, baidās no vientulības. I. Grebzdes stāstos bieži tēloti arī sveštautieši, ar kuriem viņa dzīvē saskārusies. 

I. Grebzdes romāni vairāk veidoti kā psiholoģiski ģimenes romāni, kuros galvenokārt aprakstīts ģimenes spēks, savstarpēja sapratne, kopīgas mājas un atsvešinātība, kas jo asi iezīmējas trimdas situācijā. Kanādas laiks I. Grebzdes darbos iezīmēja arī vēl citu jaunu motīvu – reliģiskās un ētiskās problēmas, kas sāka dominēt viņas darbos. Tomēr arī savu pārdzīvojumu nopietnībā un dziļumā I. Grebzde ne brīdi nezaudēja sava stila zīmīgās īpašības: vieglumu, labu humoru un ticību visam labajam dzīvē un cilvēkos. 20. gs. 70. un 80. gados pievērsās kristīgai tematikai, paļāvību un spēcinājumu meklējot Dieva vārdā. 

I. Grebzde pieder pie tiem trimdas rakstniekiem, kuru daiļrade sākās vēl Latvijā, kur izdots pirmais stāstu krājums “Pūra zirgs” (1944), tomēr viss daiļrades turpinājums attiecināms uz bēgļu laiku Vācijā un trimdu Kanādā, kas savukārt tematikā un raksturos ienesa arī jaunus akcentus. Iesākumā rakstniece pievērsās īsprozas darbiem (13 īsprozas krājumi), vēlāk pamazām arī romāniem (16 romāni).

Literatūras kritiķu vērtējums bijis atšķirīgs, darbi dažādas kvalitātes, tomēr lasītājs viņas darbus vērtēja atzinīgi. Rakstniece Ingrīda Vīksna paudusi viedokli, ka I. Grebzdes stils nav kopts un nav veidots kā krāšņs orhidejas stāds, bet kā brīnumaina rudzupuķe tas izspraucies no leknās, mālainās lauku zemes un nostājies lasītāja priekšā. Varoņi allaž ir dzīvi, īsti cilvēki ar dziļu, patiesu pārdzīvojumu, ar cilvēcīgām vājībām un cēlumu, lauku ļaudis, sirmgalvji, pusaudži vai pilsētnieki – visi savas dzīves ziņas, sava Dieva meklētāji.

Kritikā atzinīgāk vērtēti viņas īsprozas darbi, īpaši noveles – īsi, koncentrēti, kompozicionāli stāstījumi, kur skaidrās, noteiktās līnijās ar zīmīgiem, asiem vaibstiem izcelts un pateikts viss, kas nepieciešams šādā īsprozas formas darbā. I. Grebzdes īsprozai raksturīgs izteiksmes skopums, brīvi plūstošs stāstījums, precīzi dialogi, vienkāršība, kas arī atklāj stāstnieces māksliniecisko spēku – ar vienu teikumu, pat ar dažiem vārdiem pateikt ļoti daudz, atklāt raksturus un situācijas. Šī lakoniskā izteiksme vietumis izpaliek lielās formas darbos. Īpaša vērtība lielprozas darbu vidū ir autobiogrāfiskas iezīmes darbiem, piemēram, romāniem “Inga”, “Divas māsas” un “Sveicināta, mana zeme”.

I. Grebzde atzinusi, ka savus literāros darbus izsapņojot un no rīta šos sapņus pierakstot; nekad nav tos pārrakstījusi vai labojusi.

Par atmiņu grāmatu “Sveicināta, mana zeme” 1961. gadā saņēmusi Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda godalgu. 1997. gadā saņēmusi IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un Pasaules Brīvo latviešu apvienības Krišjāņa Barona prēmiju par mūža darbu rakstniecībā.

I. Grebzde kā reāla persona attēlota Teodora Zeltiņa romānā “Drupu republika” (1960). 1991. gadā Latvijas Radioteātrī Daiņa Porganta un Lolitas Caukas lasījumā tika ieskaņots stāsts “Vēja stabule”. Valda Bajāra izdevniecība “Signe” atkārtoti izdevusi vairākus I. Grebzdes darbus. Pateicoties viņa iniciatīvai, atklātas divas piemiņas plāksnes – pie Reņģes stacijas, kur rakstniece dzimusi, un pie Auces pilsētas kādreizējās sešklasīgās pamatskolas, kur ieguvusi pamatizglītību.