A. Irbe rakstīja nelielas miniatūras, dzeju un īsprozu. Pats atzina, ka darbos ir samērā daudz personiskās pieredzes, tomēr ne tiešā veidā. Literāro darbu centrā ir cilvēks laikmeta dramatismā, jauna cilvēka piederības meklējumi un modernā laikmeta atsvešinātības un vientulības tēma.
A. Irbes darbi pieder pie latviešu avangarda rakstniecības, kurā blakus liriski asociatīvam vēstījumam ir laika daudzslāņaina un ireāla apjausma, mūsdienu sašķeltā un vientuļā, no dabas atsvešinātā cilvēka tēlojums. Prozas formai raksturīgi iekšējie monologi, apziņas plūsma, asociatīvā montāža, sapludinot reālo ar vizionāro, apziņu ar zemapziņu, izsakot cilvēka identitātes un piesaistes meklējumus simboliskā un dramatiskā vispārinājumā. Vientulība un nesapratne ir laikmeta zīme, kurā ierakstījās jaunā latviešu rakstnieku paaudze.
A. Irbes īsproza apkopota divos krājumos. Prozas grāmatas “Mums nav svētvakaru” (1962) pasaules izjūta sasaucas ar savas paaudzes rakstītājiem; tā ir pasaule, kas skatīta viena cilvēka acīm un atblāzmo viena cilvēka pārdzīvojumos, kurā notikumi un cilvēki nav tik būtiski; sastapšanās ar otru cilvēku var notikt tikai iztēlē, cilvēkus vienu no otra šķir it kā siena. Ar pirmo īsprozas grāmatu A. Irbe pievērsa kritiķu un lasītāju uzmanību, sekodams modernās prozas eksperimentiem un ļaudams vaļu rosīgai un redzīgai fantāzijai, viņš bija atmetis stingrās un loģikai pakļautās kompozīcijas tradīcijas, izmantodams apziņas plūsmas un iekšējā monologa metodi.
1966. gadā izdotā noveļu grāmata “Marisandra kaza” (abu īsprozas grāmatu kopizdevums “Dubultapgaismojums” 1992. gadā) apliecināja vērīgā stāstnieka talantu, kara atstātās traumatiskās pieredzes un tagadnes disonansi. Galvenokārt dominē smags dramatisms ar traģisku atrisinājumu, literārie varoņi visdziļākā nozīmē ir pārvietotās personas (iegūst arhetipisku jēgu).
Pēc diviem īsprozas krājumiem A. Irbe vairāk pievērsās dzejai. Dzejas krājumā “Vientuļā laiva ir nošu zīme” (1968) dabas lirika savijusies ar smalku mīlestību klusinātos toņos; nereti dzejnieka liriskais es meklē patvērumu sapņos. Tomēr arī dzejā izteikti atklājas t. s. zaudētās paaudzes smeldze, izpostītā jaunība un zudusī tēvzeme un mājas. Dzejas krājuma “bez gulbjiem un bez sniega” (1979) caurviju motīvs ir "mēs dzīvojam ziemeļos", ne savā zemē un savās mājās; krājumu papildina A. Irbe un Māras Irbes tulkojumi. Dzejas krājumā “Divdesmit ceturtais austrumu garums” (1989) skaidri pausta atziņa par “tiem, kas brauc pagātni meklēt”; jaušamas iespējamās pārmaiņas – Rīga ir tas 24. austrumu garums. Dzejas poētiku un noskaņas impulsēja iespaidi, kurus guva 1988. gadā, viesojoties Latvijā. 1991. gadā Rīgā izdotā dzejas izlase “.. tad kādu patiesību?” sniedz A. Irbes dzejā visbūtiskāko – sirsnīga intimitāte, apcerīgs un labsirdīgs dzīves vērojums, vitalitāte un optimisms mijas ar skeptisku, sāpīgi ironisku pagātnes un šīsdienas ilūziju vērojumu, eksistenciāls dramatisms, apcerot indivīda un tautas likteņceļus. Dzejai raksturīgs brīvais pants, smalka ironija. Dzīvība, brīvība, sieviete, cilvēka esība un pasaules noslēpums; trauslums un smeldze, sapņa un realitātes tēli, rezignēts sīkstums, elēģiskums, visu trimdinieku un reizē paša dzejnieka (paaudzes) sāpes – tas rodams viņa dzejā.
A. Irbe rakstīja arī zviedru valodā; dzejoļi zviedru valodā apkopoti un izdoti krājumā "Dzimis bij. zviedru Vidzemē / Livonijā" (Fööd i f. d. Svenska Lifland, 1976). Zviedru kritiķi atzīmējuši, ka krājuma pamattoni veido uzticība atmiņām un dzīvošanai nepieciešamā vajadzība, lai cilvēkam kaut kur būtu saknes; krājumu uztverot kā kādas sapostītas paaudzes literāro liecību.
Vairākas A. Irbes noveles tulkotas un publicētas angļu, zviedru un islandiešu valodā.