Rakstnieks T. Ķiķauka bija apveltīts ar bagātīgu iztēli, lielisku izdomu un pasaules redzējuma perspektīvām. Divu romānu, īsprozas krājuma, poēmas un vairāku grāmatās neizdotu darbu autors. Līdzās rakstniecībai profesionāli darbojās glezniecībā, spilgts akvarelists, arī mākslas kritiķis. Prozas tekstos pārsteidz rakstnieka uzdrīkstēšanās vēstīt ironiski, spilgtiem izteiksmes līdzekļiem, pat karikatūriski, spēlējoties ar vārdiem un to jēgu, nojaucot vēstījuma robežas, laiktelpu. Literārie darbi iziet ārpus latviešu prozas tradīcijām un reālisma robežām. Pamatoti uzskatīts par latviešu prozas avangardistu, sirreālistu, grotesko tēlotāju.

Dzimis klasiskā filologa Pētera Ķiķaukas un Ernas Ķiķaukas ģimenē.

No 1937. līdz 1944. gadam mācījās Rīgas Franču licejā. 1944. gada rudenī no Liepājas ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Izglītību turpināja Eslingenes latviešu ģimnāzijā (1947–1948). 1948. gadā izceļoja uz Kanādu (dzīvoja Hamiltonā, pēc tam Bērlingtonā), kur turpināja izglītoties. No 1954. līdz 1960. gadam studēja Makmāstera Universitātē (McMaster University), iegūstot bakalaura grādu mākslā, valodās un psiholoģijā.

1948. gadā sarakstīja pirmo literāro darbu – poēmu “Mana Odiseja”. Studiju laikā, 20. gs. 50. gados, sāka rakstīt un publicēt apceres par gleznu izstādēm, mākslas jautājumiem, par latviešu gleznotājiem un māksliniekiem latviešu trimdas periodikā, kā arī Kanādas periodiskajos izdevumos. Publikācijas parakstīja arī ar pseidonīmiem Vecais Indriķis un Valdis Vītols, Kanādas periodikā ar pseidonīmu Spectator.

Kopš 1952. gada piedalījās gleznu izstādēs, darbojās arī kā scenogrāfs, veidoja dekorācijas Hamiltonas latviešu dramatiskās kopas iestudējumiem. T. Ķiķaukas akvareļi un akrila gleznojumi pārsteiguši ar interesantu virsmas apdares tehniku.

Pēc studijām strādāja par tehnisko zīmētāju un Makmāstera Universitātes plānošanas departamenta administratoru. Noorganizēja profesionālu plānošanas koordinatoru organizāciju Ontārio provincē, bija tās prezidents.

Pakāpeniski līdzās glezniecībai, kritikām un ikdienas darbam 20. gs. 60. gados T. Ķiķauka vairāk pievērsās rakstniecībai. 1962. gadā kā rakstnieks debitēja Otrajā “Jaunās Gaitas” literārajā sarīkojumā Toronto. 1965. gadā žurnālā “Tilts” (nr. 68.–69.) publicēts stāsts “Meitene un misters”.

Neilgā laikā tapa un tika izdotas vairākas grāmatas: stāstu krājums “Tramvajs tuksnesī” (1965), romāni “Leonards” (1967) un “Putni” (1969) un poēma “Zēns un pūķis” (1969).

Pirmais stāstu un noveļu krājums bija ar simbolisku, noslēpumaini mulsinošu nosaukumu – “Tramvajs tuksnesī”. Tajā aktualizēta rakstnieka paaudzes trimdas izjūta, nemiers, skepse, sava veida ironija, aiz kuras autors ieslēpis bažas par nacionālās identitātes apdraudējumu. Šis krājums bija satīrisks vēstījums ar vārdu spēlēm, spilgta novitāte tālaika latviešu trimdas prozas rakstniecībā. Stāstu krājuma varoņi ir rakstnieka laikabiedri, pret kuru pseidosabiedrisko aktivitāti, lielmanību, nenozīmīgu sīkumu pārspīlēšanu vērsta rakstnieka ironija. Ar šo grāmatu T. Ķiķauka kļuva par sabiedrības kritiķi. Pēc grāmatas iznākšanas kritiķis Jānis Rudzītis atzina, ka latviešu literatūrā radies ļoti vērīgs rakstnieks, drošs, sekmīgs avangardists, kurš rautin raujas ārā no tās “rēnās gaismas”, kas satīriski šaustīta grāmatas pēdējā stāstā. Kritiķis jaunā rakstnieka spožos panākumus saskatīja simboliskajā sirreālismā, kur lietu un parādību loģiskā sakarība pilnīgi iznīcināta.

1968. gadā ar T. Ķiķaukas ilustrācijām izdots fantastiskais romāns “Leonards”, kurā rakstnieks ar satīras un simbolu palīdzību risinājis saimnieciskas un sociālas problēmas, tēlojis galējības zinātnes, mākslas un literatūras laukā. Līdzās darbojas gan reāli cilvēki, gan vēsturiskas personas, gan fantāzijas radīti vai mītiski tēli. Rakstnieks kopā savijis reālu laiku, telpu un cilvēkus ar citu laiku vai realitāti, kurā var satikties vēsturiskas personības un rakstnieka fantāzijas radītie personāži. Melnbalti otas un spalvas zīmējumi sasaista kopā rakstnieka vēstījumu. 

1969. gadā izdota poēma “Zēns un pūķis” un otrs romāns “Putni”, kurā rakstnieks ar labu humoru, kas reizumis pāraug groteskā, turpināja jau agrākajos gados risinātās tēmas un problēmas – šoreiz par Putnu ģimenes dzīvi, iekļaušanos mītnes zemju vidē, vienlaikus atgriežoties arī pagātnes – bijušās Latvijas un Otrā pasaules kara laika – notikumos.

Rakstīšanu T. Ķiķauka dēvēja par sava veida pašsarunu. Viņš sarakstīja lugu “Trimda dimd”, kurā licis darboties interesantai latviešu trimdas sabiedrības daļai un grodi attīstījis mākslinieku tēmu, kuru savulaik Anšlavs Eglītis plaši izvērtis romānā “Homo novus” (1943).

Pēc spriega un daudzsološa literārā pieteikuma rakstnieks T. Ķiķauka tomēr izvēlējās gleznotāja ceļu. Glezniecība un mākslas kritika bija viņa pamatdarbības jomas pēc 1970. gada. Ik pa laikam līdzās mākslas kritikām, apcerēm žurnāla “Jaunā Gaita” lappusēs publicēti īsprozas darbi ar autobiogrāfiskām iezīmēm.

Apmēram 400 jūdžu attālumā no Hamiltonas, Ontario provinces ziemeļos, T. Ķiķauka iekārtoja studiju, kur vasarās vairākus mēnešus pavadīja gleznojot. Pēc pirmā Latvijas apmeklējuma 1979. gadā gleznās un monotipijās līdzās Kanādas dabas motīviem ienāca Vecrīgas skati. 1980. gadā viņš atstāja darbu Makmāstera Universitātē, pārcēlās uz lauku mājām pie Markdeilas, kopš 1985. gada dzīvoja saimniecībā netālu no Mīfordas.

Laika posmā no 1986. līdz 1993. gadam tapa īsstāstu cikls “Nepabeigtā paradīze”, kur katrs no 12 stāstiem bāzēts uz vienu krāsu, kopā izveidojot tādu kā varavīksni. Šim formātam piederīgi aprauti teikumi, hiperbolas, ironija, groteski salīdzinājumi, arī literāras klišejas un izteicieni, kas raksturīgi videi un attēlotām personām. Grāmatās pēc 1970. gada sarakstītie literārie darbi nav izdoti. Kopā ar gleznotāju un rakstnieci Lidiju Dombrovsku-Larsenu sarakstītais fantastiskais romāns “Skrejceļš” arī nav izdots, tāpat kā angļu valodā sarakstītā autobiogrāfijā “Dīpītis Kanādā”.

Kopš 1962. gada bija žurnāla “Jaunā Gaita” mākslinieciskais redaktors un līdzstrādnieks. Bija Latviešu preses biedrības Kanādas kopas biedrs, Latviešu Rakstnieku apvienības un Mākslinieku vienības “Latvis” biedrs.

20. gs. 50. gadu izskaņā latviešu trimdas prozā ienāca jauna paaudze (Ilze Šķipsna, Guntis Zariņš, Andrejs Irbe, Dzintars Sodums, Benita Veisberga un citi t. s. zudušās paaudzes autori), mainījās vēstījuma veids, tēli, tematika. Autori atteicās no tradicionālām rakstniecības formām, reformēja literāro valodu un izteiksmi, arī semantiku. Literatūrzinātnieks Juris Silenieks atzinis, ka šo autoru darbos nevajadzētu meklēt literāros konceptus – fabulu, tēlu vai kauzālo un hronoloģisko notikumu secību. Vēstījums sadrumstalojas epizodēs, literārie tēli vien ieskicējas, ne visu notiekošo ir iespējams loģiski izskaidrot. Šai paaudzei pieder arī T. Ķiķauka, kurš pārsteidza lasītāju ar savu pasaules redzējumu, bagātīgo valodu, smalko ironiju, arī par sabiedrisko trimdas dzīvi. Viņa teksti ir jēgpilni, blīvi, simboliski, pat sirreāli, kas prasa lasītāja iedziļināšanos.

1965. gadā saņēma Latviešu preses biedrības Kanādas kopas balvu par stāstu un noveļu krājumu “Tramvajs tuksnesī”. 1993. gadā par avangarda darbiem “Leonards”, “Tramvajs tuksnesī” un “Putni” saņēma pirmo Anšlava Eglīša balvu literatūrā.

Veltas Tomas dzejolis "Sieviete ledū" tapis, iedvesmojoties no T. Ķiķaukas gleznas ar tādu pašu nosaukumu.