P. Ķiķauka ir viens no pirmajiem un ietekmīgākajiem, akadēmiski izglītotajiem klasiskās filoloģijas speciālistiem Latvijā. Latviešu valodā rakstījis par grieķu gramatiku un sengrieķu literatūras vēsturi, sniedzot ievērojamu ieguldījumu klasiskās filoloģijas attīstībā LU.

Dzimis latviešu ģimenē, P. Ķiķauka pirmos dzīves gadus pavadīja mūsdienu Baltkrievijas teritorijā. Piecu gadu vecumā nonāca Sēlijā, sākumā Ilūkstes, pēc tam Daugavpils apriņķī. Skolas gaitas uzsāka Turku pagasta pirmmācības skolā, pēc tam četrus gadus mācījās Jēkabpils sešgadīgajā pilsētas skolā, ko pabeidza paātrināti (1898–1902), nokārtojot gala eksāmenus kā eksterns.

P. Ķiķauka mācījās Rīgā Telegrāfa skolā (1903–1904), pēc tam strādāja par telegrāfistu Sarkandaugavas un Mīlgrāvja stacijās (1904–1913). Paralēli darbam patstāvīgi gatavojās ģimnāzijas beigu eksāmeniem, kurus nokārtoja 1913. gadā, saņemot atļauju iestāties Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool, TU). Studēja Tērbatas Vēstures un filoloģijas fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļā (1913–1917), studijas beidza ar kandidāta grādu un saņēma stipendiju, lai universitātē gatavotos profesūrai.

Darba gaitas un turpmāko izglītošanos ietekmēja Pirmais pasaules karš. Tuvojoties frontes līnijai, TU pakāpeniski evakuējās uz Krievijas pilsētu Voroņežu, bet P. Ķiķauka pārcēlās uz Kurskas guberņu, kur Novijoskolā strādāja par latīņu valodas skolotāju. 1919. gadā viņš devās uz Voroņežu un strādāja par TU Mākslas kabineta asistentu, pēc tam atgriezās Novijoskolā, lai tālāk dotos uz Mariupoli Ukrainā pie Azovas jūras. Tur viņš strādāja par skolotāju grieķu pamatskolā Sartanas ciemā.

1921. gada vasarā P. Ķiķauka atgriezās Latvijā un jau septembrī tika ievēlēts par Latvijas Universitātes (LU) klasiskās filoloģijas docentu. 1926. gadā tika akceptēts habilitācijas darbs “Glikoneji un tiem radniecīgi pantmēri”. 1931. gadā P. Ķiķaukam piešķīra filoloģijas doktora grādu par franču valodā iesniegto pētījumu “Grieķu monodiskās dzejas pantmēri” (Métres de la poésie grecque monodique) un ievēlēja LU par klasiskās filoloģijas profesoru. Universitātē viņš pasniedza kursus par grieķu valodu un literatūru, paralēli strādādams pie mācību materiālu veidošanas. 1933. gadā viņu ievēlēja par LU Centrālās bibliotēkas tehnisko vadītāju, bet no 1935. gada līdz 1944. gadam bija bibliotēkas pārzinis, sniedzot lielu ieguldījumu bibliotēkas krājuma saglabāšanā un papildināšanā. Filologu biedrībā pildīja sekretāra pienākumus. No 1937. gada līdz 1940. gadam strādāja Pareizrakstības komisijā un piedalījās “Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcas” (1942) veidošanā. Ar latviešu valodu saistītos jautājumos bijis aktīvs oponents vienam no tā laika vadošajiem latviešu valodniekiem Jānim Endzelīnam. Norādījis uz nepilnībām J. Endzelīna valodniecībai veltītajās publikācijās, piemēram, par darbības vārda pasīvo formu lietojumu un no senajām valodām aizgūto vārdu atveidi.

1944. gadā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur sākumā strādāja par latīņu valodas skolotāju. 1948. gadā kopā ar ģimeni devās uz Kanādu, kur Makmāstera Universitātē (McMaster University) līdz 1950. gadam mācīja grieķu valodu. Atrodoties trimdā, P. Ķiķauka nodarbojās ar Stokholmā izdoto grāmatu – “Latvju enciklopēdija” (1952–1953) un “Latviešu literatūra” (1953–1954) – izplatīšanu. Viņš arī aktīvi līdzdarbojās Hamiltonas latviešu organizācijās un evanģēliski luteriskajā draudzē. Bija Parīzes Valodnieku biedrības (Société de Linguistique de Paris) biedrs.

Pedagoģiskās un zinātniskās karjeras laikā P. Ķiķauka publicēja vairāk nekā 150 zinātnisku un populārzinātnisku darbu, kas izdoti Latvijā un trimdā.

Nozīmīgākās zinātniskās publikācijas: “Daži grieķu metrikas jautājumi” (Quelques questions de la métrique grecque, 1939), “Grieķu literatūras vēsture” (1944); mācību grāmatas: “Grieķu gramatika” divās daļās (1924–1934), “Mežmuižas pagasta izloksne” (1924), “Grēcismi latviešu valodā” (1933), “Piezīmes par dažiem latviešu valodas labojumiem” (1937).

Līdzās zinātniskajai darbībai P. Ķiķauka rakstīja recenzijas par dažādām klasiskās filoloģijas jomas publikācijām, piemēram, Kārļa Strauberga “Grieķu liriku” (1923), “Antiko pasauli” (1926), “Grieķu literatūras vēsturi” (1926), Ernesta Felsberga “Akropoli un Partenonu” (1927), Riharda Rudzīša “Bišu melodijām” (1927).

Ļoti daudzas publikācijas ir pedagoģiska un populārzinātniska rakstura, piemēram, “Par daiļuma kultu” (1922), “Klasiskā izglītība” (1926), “Grieķu runātāji” (1933), “Sengrieķu teatris” (1933) un citas.

Jaunatnei domātos periodiskajos izdevumos publicēti izglītojoši raksti par Grieķijas vēsturi un literatūru: “Par Homēra Iliadu” (1928), “Argonautu brauciens” (1930), “Tēseja varoņdarbi” (1930), “Aleksandrs Lielais” (1932), “Grieķu mīts par dvēseļu tiesāšanu pēc nāves” (1933) un citi.

Latviešu konversācijas vārdnīcai rakstīja šķirkļus par sengrieķu literatūru, kultūru un vēsturi.

Latvijas Kultūras fonda balva par darbu “Par grieķu metriku un grieķu gramatiku” (1927), III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1935). 1986. gadā par godu profesora simtgadei izdota bronzas piemiņas medaļa “Prof. Pēteris Ķiķauka, 1886–1967”.