G. Zariņa pirmās literārās publikācijas – īsproza un dzeja – bija Vācijā latviešu bēgļu izdevumos 1945. gadā. Viņa literārā daiļrade veidojusies spēcīgā eksistenciālisma estētikas ietekmē. Kara laikā pieredzēto ierakstījis vairākos literāros darbos. Pirmās prozas grāmatas izdotas 1959. gadā, tās pamanīja kritika un saskatīja vēstījumā gan paaudzes piederību, gan savdabību – tiešu skatījumu uz trimdas sabiedrību, saasinātus dzīvības un nāves jautājumus.
G. Zariņš ir astoņu prozas grāmatu autors – romāni “Apsūdzēts” (1961), “Dvēseļu bojāeja” (1963), “Mieles” (1964) un “Cilvēku medības” (1966), stāstu krājumi “Dieva mērkaķis” (1959), “Ceļš uz pasaules galu” (1962) un garie stāsti “Varonības augstā dziesma” (1962) un “Trimdas augstā dziesma” (1967). Darbu pirmpublicējumi izdoti Ziemeļamerikā, Mineapolē, grāmatu apgādā “Tilts”. Prozas darbu nosaukumi ir precīzi un trāpīgi, kas spilgti atklāj arī autora attieksmi un dzīves redzējumu.
G. Zariņa prozas tematiskais loks – Otrais pasaules karš, okupētā Latvija, trimdas dzīve, centrā dvēseliski jūtīga cilvēka pārdzīvojumi, trimdinieka garīgā vientulība un nespēja iekļauties citas zemes ikdienas dzīvē, atsvešinātība un bezcerība. Viņa varoņi dzīvo skumjā, traģiskā vidē, tomēr, kaut reizēm iluzori, meklē un ilgojas pēc laimes un saskaņas cilvēku attiecībās. Ar kara tematiku saistītajos darbos daudz rakstnieka paša pārdzīvotā un atziņa – trimdinieku, īpaši bijušo karavīru, dzīvi joprojām ietekmē un nosaka karā gūtā traģiskā pieredze. Baigā gada iespaidi atainoti nepabeigtajā autobiogrāfiskajā romānā “Pazib un mirdz” (daļēji publicēts 1997. gadā laikrakstā “Literatūra. Māksla. Mēs” 19. un 26. jūnijā un 3. un 10. jūlijā).
Rakstnieks galvenokārt tēlo tos cilvēkus, kuri nespēja iedzīvoties trimdā. Darbos nozīmīgākā vieta ierādīta tādu psihisko stāvokļu atveidei, kad visvairāk cilvēks sevi vērtē no eksistenciālisma viedokļa – bailēm, izmisuma, šaubām, domām par pašnāvību. Autora aprakstītie varoņi dzīvo skumjā, traģiskā vidē, taču galēju bezcerību parasti kliedē viņu meklējumi pēc laimes un saskaņas cilvēku savstarpējās attiecībās. Prozai raksturīgi psiholoģiski spriegi, lakoniski dialogi.