Guntis Zariņš pieredzēja padomju okupācijas represijas, Otro pasaules karu, arī brīvprātīgo pieteikšanos Latviešu leģionā. Tas viss atstāja traumatisku iespaidu, atainojās dzīves gājumā un literārajos darbos. G. Zariņš sarakstījis prozas un dzejas darbus, kā arī lugas. Kara pieredze, karavīra gaitas un trimdinieka nespēja dzīvot vai iedzīvoties svešumā ir viņa literāro darbu pamattēmas, skatītas eksistenciālisma filozofijas sakāpinājumā.

G. Zariņš mācījās Rīgas Franču licejā (1934–1943). Trīs semestrus pēc atbrīvošanas no gūsta studēja filozofiju Baltijas Universitātē Pinebergā, Vācijā (1944–1945). 1956. gadā ieguva Anglijas valsts reģistrētas māsas grādu psihiatrijā.

Dzimis Āgenskalnā tirgotāja, firmas “Zariņš un Gulbis” līdzīpašnieka Alfrēda Zariņa ģimenē. 1940. gadā pēc padomju okupācijas kopā ar tēvu par pagrīdes darbību apcietināts, tēvs nošauts 1941. gada jūnijā.

1943. gadā pārtrauca mācības Rīgas Franču licejā, uzdodoties par sešus gadus vecāku, brīvprātīgi iestājās Latviešu leģionā. 1944. gadā pēc kaujām pie Jelgavas 15. divīzijas 33. grenadieru (Viļa Januma) pulka sastāvā atkāpās uz Pomerāniju (Vācijā), kara beigās nonāca amerikāņu gūstā. Pēc atbrīvošanas no gūsta dzīvoja dažādās bēgļu nometnēs Vācijā un strādāja sardžu rotā.

1952. gadā izceļoja pie mātes Edas Zariņas un māsas Veltas Skultānes uz Londonu. Kopš 1953. gada strādāja garīgo slimību slimnīcā Londonā par vecāko māsu eksperimentālu bērnu psihiatriskajā nodaļā. Blakus pamatdarbam rakstīja un publicēja savus darbus latviešu trimdas laikrakstos.

1953. gadā apprecējās ar dzejnieci un tulkotāju Moniku Zariņu (dzimusi Majore). Darbojās Latvijas PEN klubā. Izjuta piederību savai paaudzei un garīgo saskaņu ar t. s. jaungaitniekiem (jaunajiem literātiem, kas grupējās ap izdevumu “Jaunā Gaitā”) Ziemeļamerikā. Kopš 1953. gada bija laikrakstu “Londonas Avīze” (Londona) un “Latvija Amerikā” (Toronto) līdzstrādnieks.

Darbi angļu valodā publicēti žurnālā “Zintis”, šajā izdevumā publicējis apceres par latviešu trimdas jaunajiem autoriem un recenzijas par grāmatām. Par savu uzdevumu trimdā G. Zariņš izvirzīja latviešu literatūras un kultūras popularizēšanu mītņu zemju sabiedrībā un kontaktu dibināšanu ar Latviju. 1965. gada martā G. Zariņš viesojās Latvijā padomju otrreizējās okupācijas laikā. Šis brauciens viņam bija traumatisks, saskaroties ar padomju īstenību un saņemot nosodījumu no latviešu trimdas konservatīvākās daļas puses.

G. Zariņa pirmās literārās publikācijas – īsproza un dzeja – bija Vācijā latviešu bēgļu izdevumos 1945. gadā. Viņa literārā daiļrade veidojusies spēcīgā eksistenciālisma estētikas ietekmē. Kara laikā pieredzēto ierakstījis vairākos literāros darbos. Pirmās prozas grāmatas izdotas 1959. gadā, tās pamanīja kritika un saskatīja vēstījumā gan paaudzes piederību, gan savdabību – tiešu skatījumu uz trimdas sabiedrību, saasinātus dzīvības un nāves jautājumus.

G. Zariņš ir astoņu prozas grāmatu autors – romāni “Apsūdzēts” (1961), “Dvēseļu bojāeja” (1963), “Mieles” (1964) un “Cilvēku medības” (1966), stāstu krājumi “Dieva mērkaķis” (1959), “Ceļš uz pasaules galu” (1962) un garie stāsti “Varonības augstā dziesma” (1962) un “Trimdas augstā dziesma” (1967). Darbu pirmpublicējumi izdoti Ziemeļamerikā, Mineapolē, grāmatu apgādā “Tilts”. Prozas darbu nosaukumi ir precīzi un trāpīgi, kas spilgti atklāj arī autora attieksmi un dzīves redzējumu.

G. Zariņa prozas tematiskais loks – Otrais pasaules karš, okupētā Latvija, trimdas dzīve, centrā dvēseliski jūtīga cilvēka pārdzīvojumi, trimdinieka garīgā vientulība un nespēja iekļauties citas zemes ikdienas dzīvē, atsvešinātība un bezcerība. Viņa varoņi dzīvo skumjā, traģiskā vidē, tomēr, kaut reizēm iluzori, meklē un ilgojas pēc laimes un saskaņas cilvēku attiecībās. Ar kara tematiku saistītajos darbos daudz rakstnieka paša pārdzīvotā un atziņa – trimdinieku, īpaši bijušo karavīru, dzīvi joprojām ietekmē un nosaka karā gūtā traģiskā pieredze. Baigā gada iespaidi atainoti nepabeigtajā autobiogrāfiskajā romānā “Pazib un mirdz” (daļēji publicēts 1997. gadā laikrakstā “Literatūra. Māksla. Mēs” 19. un 26. jūnijā un 3. un 10. jūlijā).

Rakstnieks galvenokārt tēlo tos cilvēkus, kuri nespēja iedzīvoties trimdā. Darbos nozīmīgākā vieta ierādīta tādu psihisko stāvokļu atveidei, kad visvairāk cilvēks sevi vērtē no eksistenciālisma viedokļa – bailēm, izmisuma, šaubām, domām par pašnāvību. Autora aprakstītie varoņi dzīvo skumjā, traģiskā vidē, taču galēju bezcerību parasti kliedē viņu meklējumi pēc laimes un saskaņas cilvēku savstarpējās attiecībās. Prozai raksturīgi psiholoģiski spriegi, lakoniski dialogi. 

G. Zariņš ir viens no spēcīgākajiem latviešu eksistenciālisma prozas autoriem, viņa daiļradē tiek saskatīta Albēra Kamī (Albert Camus), Džeimsa Džoisa (James Augustine Aloysius Joyce), Franca Kafkas (Franz Kafka) un Žana Pola Sartra (Jean-Paul Charles Aymard Sartre) ietekme. Viņš ir viens no spilgtākajiem un traģiskākajiem savas paaudzes autoriem, piederīgs t. s. zudušai paaudzei. Līdzās Otrā pasaules kara traumatiskās un tiešās kara pieredzes atainojumam atklājas arī trimdas dzīves pretrunība, vērtību zudums un nespēja atrast jaunas vērtības, izteikta vientulības sajūta, dzīves jēgas meklējumi. Darbos izteikts tagadnes vai ļoti nesenas pagātnes norises laiks un galvenie vēstītāji – bijušais leģionārs, bēglis, trimdinieks.

G. Zariņa prozas darbu tematisko ieloku iezīmējis kritiķis Jānis Andrups, atzīstot, ka pamatos skarta Otrā pasaules kara pieredze un cilvēka pārdzīvojumi, tēlojot kara pieredzi, autora stils ir aprauts un ekspresīvs; psiholoģiski izgaismots tēlojums. Gan ar tēlošanas / rakstības metodi, gan literāro darbu tematisko ieloku G. Zariņš ienesis lielāku dažādību latviešu trimdas literatūrā. Viņa metodi, kas dēvēta par sirreālismu, par psiholoģisko ekspresionismu, raksturo atkāpšanās no līdz tam dominējošā tradicionālā reālisma. G. Zariņu kā rakstnieku interesē ne tikai notikums un personas, viņš mēģināja ieskatīties dziļāk, arī rīcības un norises motivācijā. G. Zariņa literārie darbi rosināja un virzīja arī latviešu jaunākās trimdas prozas attīstību.

1962. gadā G. Zariņam piešķirta Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda prēmija par garstāstu “Varonības augstā dziesma”, 1963. gadā – Ziemeļamerikas Latviešu Kultūras fonda godalga par garstāstu “Varonības augstā dziesma”.