“Dzīves svinēšana” ir Noras Ikstenas pirmais romāns. Tas seko īsprozas grāmatām “Nieki un izpriecas” (1995) un “Maldīgas romances” (1997). 

N. Ikstenas romāns “Dzīves svinēšana” sākas ar Helēnas mātes Eleonoras aizkustinošu nāves un izvadīšanas stāstu, radot priekšnoteikumus dziļam pētījumam par ģimenes attiecībām, sociālo atsvešinātību un rituāliem, kas pavada mūža nogali. Eleonora, kura lielāko daļu savas dzīves nodzīvoja izolēta no sabiedrības, ar meitu komunicēja ierobežoti un reti apmeklēja baznīcu. Neraugoties uz viņas vientuļo dzīvesveidu, sievietes pēdējā vēlēšanās bija reliģiska atvadīšanās, kas ilustrē sarežģīto mijiedarbību starp personīgo izolētību un garīgajām vēlmēm.

Vietējam garīdzniekam Adalbertam, kuru Helēna skeptiski dēvē par viltvārdi un pret kuru izturas ar uzkrītošu nicinājumu, ir izšķiroša loma Eleonoras pēdējo vēlmju izpildē. Viņš uzaicina septiņas personas, kas bija viņas dzīves biedri vai netieši liecinieki. Šīs personības ierodas uz vāķīšanu (mirušā apstāvēšanu naktī pirms apbedīšanas), un Helēna tos dēvē par “spoku brālību”, viņi ir ģērbušies nepiemēroti savādās drēbēs un pastiprina atvadu drūmo atmosfēru, uzsverot nāves tēmu un pagātnes spoku klātbūtni dzīvo cilvēku pasaulē.

Starp sērotājiem Todhauzens izceļas kā aizkustinošs izņēmums. Viņa vārds, kas atvasināts no vācu valodas vārda Tod ’nāve’, ironiski kontrastē ar viņa vitalitāti, simbolizējot saikni ar Eleonoras pagātni, kas ir gan intīma, gan dziļa. Todhauzens, pārstāvot savu slimīgo tēvu, kurš pazina un mīlēja Eleonoru, iemieso personisko vēsturi un dziļas emocionālās saites, kas saista varoņus, kalpojot par aizkustinošu saikni starp Eleonoras izolēto pagātni un kopīgo sēru aktu.

Izvadīšanas dalībnieku pienākums ir lasīt psalmus un dalīties atmiņās par mirušo, pārvēršot bēres par stāstījuma platformu, kurā saplūst atzīšanās un apsūdzība. Caur šiem stāstījumiem atklājas Eleonoras un Helēnas biogrāfiju fragmenti, ieskicējot viņu dzīves īpatnības un netieši iezīmējot plašāku latviešu nacionālo naratīvu ainu. Šie sērojošo stāsti reizēm izklausās pēc atzīšanās, reizēm pēc apsūdzībām, atspoguļojot sarežģītās emocijas un neatrisinātos jautājumus, kas saistīti ar Eleonoras dzīvi un nāvi.

Šie stāsti ne tikai veido kolektīvās atmiņas par Eleonoru, bet arī atklāj personīgās un nacionālās vēstures, kas nosaka varoņu identitātes. Šī dubultā personiskās un kolektīvās atmiņas izpēte bēru laikā kalpo kā spēcīgs stāstījuma paņēmiens, ilustrējot, kā individuālās dzīves ir savijušās ar plašākiem sabiedrības spēkiem un kultūras stāstiem.

N. Ikstena, prasmīgi veidojot vāķīšanas un bēru kompozīciju romānā “Dzīves svinēšana”, izmanto bēres kā refleksijas telpu, kurā tiek apcerēta dzīves sarežģītība. Šādā kopā sanākšanā viņa pēta atsvešinātības, izlīgšanas un pagātnes paliekošās ietekmes uz tagadni tēmas, piedāvājot lasītājiem padziļinātu ieskatu tajā, kā personīgā un kolektīvā vēsture veido mūsu izpratni par dzīvi un nāvi. Tādējādi romāns ne tikai piemin Eleonoras dzīvi, bet arī cildina noturīgās cilvēciskās saiknes, kas saglabājas arī pēc nāves un ir ietvertas rituālos, kuri nosaka mūsu atvadas.

N. Ikstenas romāna galvenā varone ir jauna sieviete Helēna, kura pārdzīvo savas mātes Eleonoras nāvi. Šis aizkustinošais notikums iezīmē Helēnas ceļojumu cauri bēdām un atklājumiem, kad viņa saskaras ar daudzkrāsainiem personāžiem, kas parādās bēru laikā. Šis izšķirošais rituāls kalpo kā stāsta pagrieziena punkts.

Helēnas kā galvenās varones pieredze mātes nāves un tai sekojošo bēru rituālu laikā veido stāsta struktūru. Viņas emocionālais un garīgais ceļojums veido romāna kodolu, sniedzot personisku skatījumu uz zaudējumu, atmiņu un izlīgumu.

Lai gan Eleonora ir mirusi, viņas klātbūtne ir nozīmīga visā stāstā. Viņas sagatavošana bēru ceremonijai, tostarp septiņu nesēju, kuru vārdi Helēnai nav zināmi, uzaicināšana, virza lielu daļu stāsta un atklāj viņas iepriekšējās dzīves un attiecību slāņus.

Adalberts ir katoļu priesteris, kuram uzticēti Eleonoras bēru rituāli. Adalberts savieno Eleonoras vēlmes un Helēnas veiktās pēdējās ceremonijas, kā arī iepazīstina Helēnu ar plašākiem sēru un piemiņas garīgajiem un kopienas aspektiem.

Septiņi sērotāji, kuri uzaicināti uz Eleonoras bērēm, ir galvenie sekundārie tēli, kuri katrs tekstā ienes savu stāstu un simbolisku nozīmi. Bita-Bitam ir garīgas slimības pazīmes, Jonatāns Sīmanis ir zvejnieks ar sakropļotām rokām, viņa kara traumas un traģiskais mīlas stāsts bagātina kopīgo cilvēcisko pārdzīvojumu bēru laikā, Emma Virgo ir varone, kuras vārds (latīņu virgo ’jaunava’) krasi kontrastē ar viņas profesiju, tirgojot savu miesu, un tas pievieno romānam diskusiju par morāli un identitāti. Sofija Asara un viņas satraucošais stāsts par izdzīvošanu skarbajos apstākļos Krievijā piešķir mijiedarbībai vēsturisku un dziļi emocionālu slāni. Kirils Pelns, kurš ir pazīstams ar savu paradoksālo un mistisko dabu, ceremonijai piešķir garīgu un noslēpumainu dimensiju. Pati Helēna un Todhauzens, jaunākie no sērotājiem, pārstāv jaunākās paaudzes perspektīvas un viņu unikālos veidus, kā tikt galā ar bēdām un paaudžu mantojumu.

Šie personāži ar savu daudzveidīgo izcelsmi un dziļo personīgo vēsturi veido bagātīgu stāstījuma mozaīku. Saskarsmē ar Helēnu viņi palīdz atklāt Eleonoras daudzšķautņaino dzīvi un ietekmi, kāda viņai bija uz apkārtējiem. Viņu stāsti atspoguļo arī plašākas sabiedrības tēmas, piemēram, grēku izpirkšanu, ciešanas un cilvēka likteni, padarot bēres ne tikai par sēru rituālu, bet arī par dzīves un cilvēciskās saiknes svētkiem.

N. Ikstenas romāna “Dzīves svinēšana” kompozīcija prasmīgi savieno dzīvi un nāvi, mistisko un ikdienišķo. Šis romāns izceļas ar dziļu tematisko bagātību un estētisko smalkumu, ar kādu N. Ikstena pārvalda prozu. Romāns ir strukturēts ap virkni apbedīšanas rituālu, kas pārvēršas par dzīves svinībām, ietverot galveno grāmatas tēmu – “Kas miris, lai dzīvo, kas dzīvo, lai mirst” –, kas ir sava veida mantra vai lūgšana, kura atbalsojas visā romānā no prologa līdz pat noslēgumam. Šis motīvs dziļi rezonē stāstījumā, piešķirot tam garīgu un eksistenciālu dimensiju, kas rosina lasītāju pārdomāt dzīvi, nāvi un atdzimšanu.

Romāns sākas un beidzas ar Helēnas sapni, veidojot apļveida kompozīciju, kas atspoguļo dzīves cikliskumu un nepārtrauktu eksistences plūsmu. Šī cikliskā struktūra ir nozīmīga, jo tā atspoguļo dabas procesus un garīgo ticību atjaunošanai un nepārtrauktībai ārpus fiziskās eksistences. Izmantojot sapņu sekvenci, lai noslēgtu stāstījumu, tiek uzsvērta arī zemapziņas un mistikas nozīme dzīves dziļākās jēgas izpratnē.

“Dzīves svinēšana” ir raksturojama ne tikai kā virsraksts, bet kā žanrs pats par sevi, norādot uz tās unikālo vietu literārajā tradīcijā. N. Ikstenas daiļrade izceļas ar liriskiem starplaikiem un fragmentāru metaforu lietojumu, kas atgādina postmodernismu. Tomēr viņas pieeja atšķiras no tipiskiem postmoderniem paņēmieniem, kas bieži atklāj neapstrādātus, nefiltrētus radīšanas procesus. Tā vietā N. Ikstena savam stāstījumam piemēro “stingru estētisku filtru”, izvēloties, ko atklāt un ko noklusēt, un tas piešķir viņas prozai izsmalcinātu un dziļu kvalitāti.

Romāns kontrastē ar agrāko latviešu postmodernistu darbiem un 20. gs. 80. gadu “jauno vilni”, parādot N. Ikstenas unikālo rakstības stilu, kurā iestrādāti romantisma, literāro pasaku un dāņu rakstnieces Karenas Bliksenas (Karen Blixen) prozas elementi. Šī selektīvā krāšņo detaļu integrēšana kopā ar paralēlēm, kas aizgūtas no citiem klasiskiem un mūsdienīgiem stāstījumiem, pozicionē “Dzīves svinēšanu” kā nozīmīgu literāru darbu, kas ar savu daudzslāņaino un spēcīgo stāstījumu pārsniedz mainstream kultūras jeb vidusmēra kultūras (kultūra, kas tiek turēta vai šķiet “normālākā” lielam skaitam cilvēku, kas dzīvo sabiedrībā) optimisma robežas.

N. Ikstenas pievēršanās sapņu poētikai, rituāliem un mistērijām bagātina stāstījumu, padarot to par spilgtu tekstu ar senatnīgu šarmu un mūsdienu aktualitāti. Ētiskais zemteksts ir pastāvīga N. Ikstenas rakstniecības iezīme, kurā tēlu un notikumu atainojumam vienmēr ir morāla nozīme. Galvenā varoņa spēcīgā pienākuma apziņa un biežie pašpārmetumi izceļ dziļi iesakņojušos ētisko apziņu, kas orientējas dzīves un nāves sarežģītībās.

N. Ikstenas romāna kompozīcija meistarīgi savij atsevišķus stāstus vienotā veselumā, izmantojot bēru vietu ne tikai kā burtisku pulcēšanās vietu, bet arī kā metaforisku telpu dziļu eksistenciālu tēmu izpētei. Šī dubultā funkcija, ko pilda bēru vieta, kalpo par centrālo stūrakmeni, ap kuru griežas romāna sarežģītā struktūra un tematiskā bagātība, efektīvi izceļot N. Ikstenas prasmi veidot stāstu un integrēt tematiku.

Bēres N. Ikstenas stāstījumā darbojas kā katalizators, kas saved kopā dažādus varoņus, kuri katrs nes savu stāstu un emocionālo bagāžu. Šī tuvināšanās ļauj pētīt dažādas tēmas, piemēram, skumjas, mantojumu, personīgo identitāti un jēgas meklējumus dzīvē un nāvē. Caur varoņu mijiedarbību un pārdomām šī kopīgā rituāla laikā autore iedziļinās tajā, kā indivīdi saskaras ar savu un savu tuvinieku mirstību, kas noved pie dziļākas izpratnes par savu dzīvi un cilvēku pieredzes savstarpējo saistību.

N. Ikstenas pieeja personisko un kolektīvo vēstures liecību saplūšanai īpaši uzskatāmi izpaužas tajā, kā varoņu izcelsme un viņu stāsti bēru laikā atklāj plašākas sabiedrības problēmas un vēsturiskos kontekstus. Piemēram, katra sērotāja stāsts atspoguļo dažādus Latvijas sabiedrības aspektus, sākot no kara laika pieredzes līdz cīņai par izdzīvošanu skarbos apstākļos, veicinot daudzslāņainu tautas vēstures un tās ietekmes uz individuālo dzīvi atainojumu. Šāda sajaukšanās ne tikai bagātina stāstījumu, bet arī palīdz nojaukt asās robežas, kas parasti tiek novilktas starp dzīvi un nāvi, pagātni un tagadni, indivīdu un sabiedrību.

Bēru kā metaforiskas telpas izmantošana romānā ir spēcīgs literārs paņēmiens, kas palīdz padziļināti izpētīt dzīves pārejošo dabu un neizbēgamo ceļojumu pretī nāvei. Tā simbolizē slieksni starp pasaulēm, vietu, kur dzīvie satiekas ar mirušajiem, kur atmiņas saplūst ar tagadni un kur varoņiem jāsaskaras ar savas eksistences realitāti. Šī vide ļauj N. Ikstenai pētīt dzīves cikliskumu, rituālus, kas nosaka cilvēku kultūru, un veidus, kādos cilvēki atrod mierinājumu un jēgu, kopīgi piedzīvojot zaudējumu un svētkus.

Romānā dziļi aizkustina cilvēka eksistences izpēte, jo autore nevairās no skarbajām emocijām, kas saistītas ar nāvi un sērām. Romānā tās tiek uztvertas kā būtiski cilvēciskās pieredzes elementi, piedāvājot ieskatu par to, kā cilvēki tiek galā ar zaudējumu, kā viņi atceras mirušos un kā viņi atrod nepārtrauktību kopīgos rituālos un stāstos. Romāna emocionālo dziļumu pastiprina N. Ikstenas prozas liriskā kvalitāte, kas atspoguļo dzīves īslaicīgo mirkļu smeldzīgumu un dziļo ietekmi, ko atstāj tie, kurus mēs zaudējam.

Kopumā N. Ikstenas “Dzīves svinēšana” ir pārliecinošs dzīves un nāves pētījums, kurā izvadīšanas gaisotne meistarīgi izmantota ne tikai kā stāstījuma notikums, bet arī kā telpa filozofiskiem meklējumiem un emocionālām pārdomām. Romāna sarežģītā kompozīcija un tematisko elementu integrācija rezonē ar lasītājiem vairākos līmeņos, aicinot viņus pārdomāt savu pieredzi par dzīvi, nāvi un rituāliem, kas piešķir jēgu mūsu eksistencei.

Pirmpublicējums – 1998. gadā apgādā “Atēna”. Vāka noformējumā izmantota Frančeskas Kirkes glezna “Lūcija no rīta un vakarā”. Romāns tulkots un izdots dāņu, igauņu, lietuviešu, krievu, zviedru, bulgāru, gruzīnu un norvēģu valodā. 2009. gadā izdota audio grāmatu sērijas “Klausāmgrāmata” kolekcijā “Autora balss”.

1998. gadā, kad tika izdota “Dzīves svinēšana”, kritika to vērtēja kā spožu parādību latviešu prozā, kā izcilāko 20. gs. 90. gadu latviešu romānu. Arvien biežāk tika izmantots virsrakstā liktais vārdu savienojums “dzīves svinēšana”, lai nosauktu dažādas parādības. Kopumā “Dzīves svinēšana” ir apliecinājums N. Ikstenas valodas meistarībai un spējai savīt ēterisku, tomēr pamatīgu stāstījumu, kas caur izteikti estētisku prizmu pēta dziļas tēmas. Viņas romāns ne tikai cildina dzīvi, bet arī aicina lasītājus aizdomāties par eksistences cikliskumu un nemitīgo mijiedarbību starp ķermenisko un garīgo pasauli.

Saņemti arī vairāki apbalvojumi un atzinības. 1998. gadā autorei piešķirta Kultūras ministrijas prēmija. Grāmatas vāka dizaina autors Māris Sīmansons ieguva otro vietu oriģinālliteratūras grupā konkursā “Skaistākā grāmata ’98”. Grāmata guvusi augstu novērtējumu bibliotekāru aptaujās un grāmattirgotāju vērtējumā.