“Cilvēka bērns” ir viens no raksturīgākajiem darbiem latviešu literatūrā, kurā iejūtīgi tēlota bērnības pieredze un personības veidošanās ģimenes, dzimtas, novada un tautas lokā. Romāns uzrakstīts trimdā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un publicēts 20. gs. 50. gadu vidū, nākamajā desmitgadē pēc tam, kad Otrā pasaules kara beigās Latviju bija spiesti atstāt desmitiem tūkstoši bēgļu. Tajā latviešu literatūras daļā, kas šajos gados tapa ārpus dzimtenes, sākotnēji liela uzmanība tika pievērsta bēgļu gaitām un pieredzei, iekārtojoties mītnes zemēs, taču vērība aizvien vairāk veltīta arī atmiņām par Latviju. “Cilvēka bērns” ir viens no pirmajiem literārajiem darbiem trimdā, kas par dzimtenes iespaidiem vēsta spilgtā un poētiskā vispārinājumā. Romāna pimsākums rodams jau 40. gadu otrajā pusē J. Klīdzēja stāstu krājumā “Mīlētāji un nīdēji” (1946) publicētajos darbos “Galvenie raksti” un “Boņa sievietes”, ievadot vēstījumu par maza zēna tuvākajiem cilvēkiem un viņa bērnības iespaidiem Latgales sētā. Līdzīga tēma risināta arī krājumā “Grēks uz pusēm” (1951) ievietotajā stāstā “Debess puse”. Šajos stāstos ieskicētie motīvi izvērsti ASV, Kalifornijā, tapušajā romānā “Cilvēka bērns”, kas ir viens no pazīstamākajiem J. Klīdzēja darbiem.

Romāns “Cilvēka bērns” veidots kā tēlojumu virkne, kuras centrā ir septiņus gadus vecais Bonifācijs Pāvulāns, ko tuvinieki un kaimiņi sauc par Boņu. Literārais darbs, kas uzrakstīts no maza zēna skatpunkta, spilgti atklāj viņa personības veidošanās procesu, ietverot gan gaišus bērnības iespaidus, gan pirmos sāpīgos pārdzīvojumus, ko var uzskatīt par savdabīgu iniciāciju un kas atklāj Boņa pieaugšanas robežsituācijas. Sižeta centrālos mezgla punktus veido divi zaudējumi, kas jāpiedzīvo zēnam. Vispirms tā ir šķiršanās no suņa Žika, kuru sev līdzi aizved tēva māsa Lidija un viņas vīrs Jezups. Šis pārdzīvojums ir tik sāpīgs, un netaisnības izjūta tik dziļa, ka Boņs ir gatavs aiziet no mājām un dodas pie tēva brāļa Antona, solīdamies apmesties uz dzīvi pie viņa. Neizsakāms prieks zēnu pārņem, kad suns pēc kāda laika tomēr atgriežas. Otrs būtisks zaudējums Boņa uztverē ir saistīts ar kaimiņu mājās dzīvojošās Brigitas laulībām. Zēns ir tik ļoti pieķēries divdesmit gadu vecajai Brigitai, kuru dēvē par Bibuku un kas vienmēr pret viņu izturas bezgala laipni un atsaucīgi, ka Boņam nepieņemama šķiet doma, ka Brigita varētu doties projām un būt kopā ar kādu citu. Kad tiek svinētas Brigitas kāzas ar Dakuļu Aleksi, Boņam tas ir viens no visrūgtākajiem brīžiem. Romāns beidzas ar epizodi, kad drīz pēc šīm kāzām Boņs kopā ar Žiku mēro ceļu uz Ceriņu ciemu, kur ir Dakuļu mājas, vēlēdamies pats pārliecināties, kā Brigitai tur klājas. Tikai pa gabalu zēns vēro Brigitu, kura kopā ar Aleksi ir pienākusi pie savas sētas vārtiem, saprotot, ka viņai ir sākusies jauna dzīve, kurā zēnam vairs nav vietas. Tās ir sāpīgas atvadas, jo Boņs atskārš, ka dzīve ne vienmēr ir vienādojama ar sapņiem un ne visas cerības piepildās.     

Romāns “Cilvēka bērns” ir pa daļai autobiogrāfisks. Tajā atklājas zēna jūtīgā dvēsele un dzīvā fantāzija, un tēlotajos cilvēkos atpazīstami tie, kam bija svarīga nozīme nākamā rakstnieka dzīvē – it īpaši vectēvs Donats, kā arī J. Klīdzēja tēvs Aleksandrs un māte Virgīnija. Iedvesmojoties no bērnībā iepazītajiem apstākļiem un ļaudīm, romānā veidota samērā plaša tēlu galerija. Izmantojot personisko pieredzi, J. Klīdzējs romānā vispārinājis skatījumu uz Latgales cilvēkiem savā laikā un konkrētajos apstākļos, plaši atspoguļojot arī novada sadzīves tradīcijas. Viens no vistuvākajiem cilvēkiem Boņam ir vectēvs, kurš pret viņu izturas kā pret pieaugušu cilvēku un ar kuru zēns cenšas pastāvīgi būt kopā, apzinādamies, ka no vectēva var daudz uzzināt un apgūt. Zēna tēvs ir aizņemts darbos, un no vecākiem tuvumā biežāk ir māte, kura ir stingra audzināšanā, tomēr atsevišķās romāna situācijās atklājas viņas siltā sirds, un kurai brīžam ir arī nebēdnīga daba, kurā atpazīstamas dažas iezīmes, kas piemīt arī Boņa raksturam. Zēna draugs ir kalpu puisis Tancis, savukārt gan saprašanās, gan konflikti Boņam veidojas ar Malvīni, Zuzi un Annu, saimniecībā nodarbinātajām meitām. Sava nepiekāpīgā rakstura dēļ Boņs pa reizei nonāk ar viņām konfliktā, tomēr pastāvīgā saskarsme sniedz zēnam arī pa daļai vēl neapzinātu, tomēr būtisku dzīves pieredzi. Vecuma un nodarbošanās ziņā tuvākie Boņam ir vecākais brālis Justs, ar kuru tiek dalītas ganu gaitas, kaimiņu zēns Knibinu Pēteris, kā arī Domcānu Paulīne, kuras māte viena pati apsaimnieko mājas, un viņām ar meitu nepavisam nav viegla dzīve. Tomēr Paulīne ir dzīvesprieka un enerģijas pilna, viņa grib būt tikpat droša kā puikas, un visspilgtāk tas atklājas epizodē, kad meitene vēlas, lai Boņs viņai uzticētu jāt ar zirgu Cikceru, kas viņai gluži labi padodas. Paulīnes raksturs romānā ir vistuvākais Boņam, viņa ir stūraina, bet reizē arī labestīga, tikai Boņs īsti to nenovērtē, jo zēna domas ir piesaistījusi pieaugusī kaimiņiene Brigita. Svarīga ir arī saskarsme ar apkārtnes cilvēkiem, kuri atklājas atsevišķās romāna epizodēs. To vidū savdabīgs ir tēva brālis, Boņa krusttēvs Antons. Nozīmīgs romāna tēls ir muzikants Izidors Akmins, kuru raksturo J. Klīdzēja romāniem būtiskās mākslinieka īpašības un dvēseles plašums. Šī rakstura aizsākumi rodami jau J. Klīdzēja populārajā jaunības stāsta “Benedikta armonika” (1938. gads; vēlāk arī ar nosaukumu “Zelta krustiņš”) titulvaronī. Svarīga nozīme romāna norisēs ir arī prāvestam Vincentam Lubānam, kurš ir patiesi ieinteresēts cilvēku likteņos. Šis tēls ir būtisks saistībā ar katolicismu, kam romānā ir ievērojama vieta. Reliģiskie priekšstati ir pastāvīgi klātesoši arī Boņa pasaules izjūtā.

Romāna “Cilvēka bērns” kompozīciju veido atsevišķi tēlojumi. Saikni starp dažādajiem teksta posmiem uztur Boņa domu gaita, nereti zēns atceras un vēlreiz atgādina pats sev par agrākajām norisēm. Svarīgi vēstījumā ir romāna caurviju motīvi, piemēram, tirgotāja Šmuškina veikalā slepus paņemtais nazis, kas pastāvīgi nodarbina zēna sirdsapziņu. Boņs vairākkārt sev sola, ka nazi drīz tirgotājam atdos, līdz beidzot to arī izdara, kad kopā ar brāli Justu un draugiem atkal nonāk netālajā pilsētā. Novērtējot zēna godprātīgo rīcību, tirgotājs nazi ļauj zēnam paturēt kā dāvanu, un šī situācija kļūst par nozīmīgu apliecinājumu Boņa rakstura izaugsmei. Būtiska ir arī tikšanās ar prāvestu, kurš novērtē gan zēna apķērību, gan viņa tiešo valodu. Zēna pašapziņu apliecina epizode, kurā viņš izaicina prāvestu mēroties ātrumā, rosinot sacīksti starp prāvesta mašīnu un zirgu. Viens no svarīgākajiem romāna tēliem ir muzikants Izidors, kuru zēns satiek nozīmīgākajās savas dzīves situācijās – gan suņa Žika meklējumos, gan Brigitas un Alekša kāzās, gan tad, kad Boņs vēlas pats pārliecināties, kā Brigitai klājas viņas jaunajā dzīves vietā. Romāna pēdējā nodaļā Izidora sarunā ar Boņu iezīmējas literārajā darbā ietverto rakstnieka atziņu kodols, jo Izidors atklāj ļoti personiskas pārdomas par dzīves jēgu un ar izpratni novērtē arī zēna dvēseles sirdssāpes, kas Boņu padara par trauslu un jūtīgu, bet tajā pašā laikā stipru un patiesu cilvēku.  

Romānam ir raksturīgs poētisks vēstījums, kas cilvēka mūža gaitu sasaista ar dabas ritumu. Būtiskas ir literārajā darbā izvērstās atsauces uz Jāņa Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” (pirmā daļa 1914. gadā, otrā daļa 1921. gadā), ko J. Klīdzēja romānā lasa Boņs, atrodot tur daudz saistības ar savām izjūtām. Romānā “Cilvēka bērnā” tēlots nepilns gads, no aukstas ziemas ar bagātīgu sniega segu, kas klāj apkārtējos laukus, līdz vasaras nogalei. Niansēti atveidotas Boņa mājām tuvējās ainavas, kas kļūst viņam arvien tuvākas, piemēram, Gauru kalns un Mūrdulas upe. Romānā atspoguļota arī zēna pirmā saskare ar pilsētu, acīmredzot tā ir netālā Rēzekne, ko J. Klīdzējs vairākkārt tēlojis savos darbos. Boņa vecākais brālis un draugi iet skolā, un pilsēta viņiem ir itin labi pazīstama. Romānā uz brīdi pavīd viņu skolas biedri, un rudenī sāksies arī Boņa skolas gaitas.

Romāna “Cilvēka bērns” pirmpublikācija ir 1956. gadā Jāņa Šķirmanta apgādā Čikāgā. J. Klīdzēja darbu izdeva arī izdevniecība “Grāmatu Draugs” Bruklinā 1981. gadā. Vairāki romāna izdevumi publicēti Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. 1991. gadā literārais darbs izdots apgādā “Sprīdītis”, atkārtotas publikācijas 1994. gadā un 1997. gadā. 2001. gadā J. Klīdzēja romānu “Cilvēka bērns” publicēja apgāds “Jumava”, atkārtoti izdevumi 2007. gadā, 2011. gadā un 2013. gadā.

Pēc romāna motīviem 1991. gadā tika uzņemta režisora Jāna Streiča spēlfilma “Cilvēka bērns”, kas saņēmusi Latvijas Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” un Lielo balvu starptautiskajā Sanremo kinofestivālā. Filmas veidošanā piedalījās mākslinieki, aktieri un kultūras darbinieki, kuri ne tikai ir saistīti ar Latgali, bet var tikt uzskatīti par šī novada identitātes zīmēm, piemēram, Romualds Ancāns, Akvelīna Līvmane, Bērtulis Pizičs, bet filmas “Cilvēka bērns” mākslinieks bija Osvalds Zvejsalnieks. Savukārt Sakstagala Jāņa Klīdzēja pamatskolā, kur rakstnieks uzsāka mācību gaitas, 2013. gadā tika iekārtota Boņa istaba.