Sarakstītais romāns “Aka” ir viens no būtiskākajiem latviešu rakstniecībā un plašākā kultūrā 20. gs. 70. un 80. gados. Arī mūsdienās tam ir nozīmīga ietekme, lai labāk izprastu konkrēto laika periodu.

Romāna centrālā darbība norit ap Tomariņu mājām kādā Latvijas reģionā 20. gs. 70. gados. Lauku māja, kurā ilgi nav elektrības, ūdens jānes no akas un laiku skaita uzvelkams sienas pulkstenis, rada nobīdi pagātnes laiktelpā, jo neseko padomju režīma iztēlotajam un ārpasaulē notiekošajam progresam. Cilvēku un notikumu līnijas ietiecas šajā pagātnē, laikā pirms un īsi pēc Otrā pasaules kara, un tieši pagātne lielā mērā veidojusi visus pieaugušo tēlu raksturus. 

Romāna darbības laiks ir dažas nedēļas vasaras nogalē. Notikumi attīstās Latvijas lauku nomalē, kur atvaļinājumā ieradies ārsts, šķirtenis no Rīgas vārdā Rūdolfs. Šeit viņš nejauši iepazīstas ar Lauru, sievieti, kura ir divu mazu bērnu māte. Vīrs un bērnu tēvs Ričs sēž cietumā par slepkavību un Laurai pašai jātiek galā ar visām ikdienas rūpēm. Piedevām viņa dzīvo lauku mājās Tomariņi kopā ar vīramāti Alvīni un vīramāsu Viju. Mājas iemieso visas šīs ģimenes spožumu un postu. Paralēli šim centrālajam motīvam, rakstniece prasmīgi iezīmē kontūras citu romānā iesaistīto varoņu dzīvēs un saved tās kopā vienotā stāstā. Iepriekšējo paaudžu grēki un dzīves joprojām atbalsojas bērnu un mazbērnu gaitās. Alvīnes atmiņas, arī Vijas izteikumi veido pagātnes notikumu sakaitēto atmosfēru, kas ir fons romāna galvenajai līnijai. Dramatismu veido fakts, ka Riča tēvs ir bijis bagātais Tomariņu saimnieks Augusts Tomariņš, no kura mājām kalpone Alvīne tika padzīta, kad gaidīja bērnu, un kurās viņa atgriezās pēc kara kā nu jau māju īpašniece. Piedevām Augusts Tomariņš pēckara gados nogalina komunistu Reini Cīruli, pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju, Alvīnes vīru un meitas Vijas tēvu. 

Visdzīvīgāk Laura runā par savu darbu skolā, darbā viņa savā veidā radusi patvērumu un iegūst pašapziņu, savukārt mājās viņa ir nopietna, drūma, ikdienas rūpju un nepiepildītas jūtu dzīves nomākta. Satikšanās ar Rūdolfu atgādina viņai par strauji ritošo dzīvi, un Laura saprot, ka, pārsvarā būdama aizņemta un nomākta, noliegusi sevi un savas jūtas. Kaut arī abu starpā uzvirmo simpātijas un mīlestība, dažādie prāta liktie šķēršļi un morāles principi liedz viņiem būt kopā. Apzinīgums pret laulību kā sava veida zvērestu, ko Laura devusi Ričam, kā arī Riča pieķeršanās Laurai, atrodoties cietumā, neļauj Laurai koncentrēties uz savu personisko laimi un pārmaiņām dzīvē.

Laura nespēj atstumt Riču un palikt ar Rūdolfu, kaut Ričam ir pārāk pretrunīga daba un viņu ģimenes dzīve bijusi sarežģīta, kas atklājas Lauras pagātnes vīzijās. Riča vēstules un kopīgie bērni Laurai ir kā aizbildinājums uztvert savu tālāko dzīvi kā pienākumu. Arī Rūdolfs izvēlas neuzņemties iniciatīvu, lai mainītu virzienu savai vientulīgajai un Lauras nolemtības iekrāsotajai dzīvei. Apstākļi un iedomātais liktenis padarījis izvēles iespējas ļoti niecīgas. Caur Lauras tēlu detalizēti tēlota sievietes komplicētā jūtu pasaule.

Caur atsevišķām epizodēm tiek izveidota daudzslāņaina romāna struktūra, kas apvienojas veselumā un demonstrē rakstnieces prasmi respektēt un par īpašu padarīt katru sīkumu. Akas būves simbolikā rakstniece uzsver dzīves divdabību, kad pagātne un tagadne nespēj būt vienotas, jo veidojušās atšķirīgi. Romāna tiešā darbība notiek samērā īsā laikposmā, nepilnas vasaras garumā, vasaras auglīgums, gaišās un siltās naktis, pļavu smarža, peldes un lietus ir fons, uz kura autore rāda cilvēku dzīves, kurās, pretstatā vasaras mieram, harmonija bieži vien nav iespējama.  Teksts ir piesātināts ar mājieniem, nojausmām, aprautiem dialogu fragmentiem, kuri vēsta par romāna personāžiem ārkārtīgi svarīgām norisēm, sakārtojot tās cēloņsakarīgā notikumu virknē. Romānā atainoti tādi lauku cilvēku raksturi, kuru likteņu pavērsienos joprojām jūtama ne tikai pēckara gadu padrūmā elpa, bet arī spīta un ironijas gars. “Aka” ir romāns par vēlmi nepakļauties vientulības smagumam un apjausmu par mīlestības spēku, vienlaikus atgādinot, ka ne vienmēr ir iespējams rīkoties pēc jūtu aicinājuma. “Aka” uzdod jautājumus par izvēli un rīcību arī mūsdienu cilvēkam, par laimi un saskaņu ar savu būtību, bet tiešu atbildi nedod, jo atbildes var būt dažādas.

Romāns “Aka” sākotnēji publicēts žurnālā “Zvaigzne” (1971. gada Nr. 11–1972. gada Nr. 4), savukārt grāmatā izdots 1972. gadā.

“Aka” tulkota krievu (1978), čehu (1978), slovāku (1984), vācu (1986) un igauņu (1990) valodā.

Mūsdienās romānu joprojām saista ne tikai ar “mūžīgo tēmu” – alkām pēc mīlestības un tās valdzinājuma. Gandrīz visos R. Ezeras darbos sastopama īpatnība, kas tiem ir kopēja – “vajājošās pagātnes” motīvs – vairākiem tēliem aiz muguras, pagātnē, palicis kāds notikums, grēks, kas atgādina par sevi, vairo vainas apziņu par to un tādā veidā varonim liek iekšēji ciest. R. Ezera arī rada jaunu sievietes tēla koncepciju padomju laika literatūrai. Tās nav sievietes, kurām būtu atbildīgi amati, liela vara, tās galvenokārt ir skolotājas kā Laura, kuras nereti, pieņemot sabiedrības radītos priekšstatus, zaudē savu Es.

1976. gadā pēc romāna “Aka” tika uzņemta filma “Ezera sonāte” (režisori Gunārs Cilinskis un Varis Brasla, galvenajās lomās Astrīda Kairiša kā Laura un Gunārs Cilinskis kā Rūdolfs). Romāna “Aka” ekranizāciju “Ezera sonāte” uzskata par vienu no skaistākajiem latviešu mīlas stāstiem.