Nozīmīgākie darbi Rakstnieka gaitas T. Zeltiņš sāka Latvijā 20. gs. 30. gados, bet redzamu vietu latviešu literatūrā sasniedza ar saviem pēc Otrā pasaules kara svešumā izdotajiem darbiem. Romāniem raksturīgs reālistisks, psiholoģisks, vietumis satīrisks skatījums uz sava laika dzīvi, pārbaudījumiem; visvairāk tēlota pilsētu (Rīgas, Vircburgas, Ņujorkas u. c.) vide, cilvēku likteņi, samezglojumi un dokumentētas laikmeta iezīmes.
Literārajos darbos galvenokārt tēlots laiks, sākot ar 20. gs. 30. gadu sākumu līdz padomju okupācijas gadam, vācu okupācijai, Otrā pasaules kara beigu posmam Latvijā, kā arī bēgļu ceļš pēckara Eiropā, dzīve bēgļu nometnēs, izceļošana un trimdinieka dzīve svešumā.
Laikmeta dokumentalitāte ar autobiogrāfiskām iezīmēm raksturo lielāko daļu T. Zeltiņa romānu. Darbi veido hronoloģisku atskatu uz paša rakstnieka pieredzēto un vēroto. Jau pirmajā publicētajā romānā “Rīgas ģimnāzisti” rakstnieks atskatās uz ģimnāzijas laiku un aizsāk stāstu par Augustu Auriņu, kas kā literārs tēls darbojas vairākos romānos, arī romānu triloģijā “Kad vīns rūgst”: “Rožu gaitenis” (1958), “Melnās avis” (1959), “Pazudušā paaudze” (1959). Triloģijā attēlota latviešu dzīve brīvā Latvijā, jauniešu romantiskās jūtas, skarbā saskarsme ar kara realitāti, varu maiņām un represijām. Šajos trīs romānos T. Zeltiņš vēsta par tās latviešu jauniešu un topošās inteliģences paaudzes gaitām, kas uzsāka savas studijas Latvijas Universitātē, piedzīvodama Latvijas neatkarības uzplaukumu un beigas, divu svešu varu okupāciju. Triloģijai tematiski tuvs ir arī jaunatnes stāstu krājums “Torņi Daugavā”, tajā aprakstīta Augusta Auriņa bērnība, dzīvojot pie Daugavas Ķengaragā.
Otru romānu grupu veido darbi, kuros attēlots bēgļu nometņu laiks Vācijā, dokumentējot laikmetu, kas kļuvis par vēsturi, taču skāris daudzu cilvēku likteņus. Rakstnieka dramatiskā pieredze un laikmeta dokumentācija, Otrā pasaules kara izskaņā paliekot padomju okupācijas zonā Sudetijā, atklājas romānā “Slazdā” (1952). Romānā, kas publicēts divās grāmatās – “Drupu republika” (1960) un “Tiltu atjaunotāji” (1962) –, lasītāji atkal sastopas ar jauno dzejnieku Auriņu bēgļu nometnes ikdienā. Romāna īstā varone ir “drupu republika” jeb Vircburgas nometne, kurā dzīvoja arī pats romāna autors. Romāni dokumentē pārvietoto personu dzīvi Vācija; tajos daudz reālu faktu, daudzas personas sauktas īstajos vārdos, bet citas, kaut labi pazīstamas, apzīmētas ar izdomātiem vārdiem. Padrūmo un vienveidīgo nometnes ikdienu daudzveido garīgā rosība – rakstnieku, mākslinieku un aktieru radošā kultūras darbība, notikumi. Tas attēlots dzīvā vēstījumā, ar krietnu humora un satīras piedevu.
Laikmets un vide dokumentēti arī romānu triloģijā par Antiņu Jēru, kas ir T. Zeltiņa romānu virsotne un nozīmīgs darbs arī latviešu literatūrā. Romānus “Antiņš Amerikā meklē līgavu” (1963), “Antiņš Amerikā cīnās ar sievu un trimdu” (1966) un “Antiņš debesīs meklē latviešus” (1970) caurvij stāsts par Antiņu Jēru Amerikā, sirdsšķīstu vīru, un viņa piedzīvojumiem, dzīvi, ikdienu jaunajā vidē. Īpaša vērtība ir T. Zeltiņa veidotā autentiski literārā vide, “Elles ķēķa” tikšanās un norises.
Līdzās laikmeta dokumentēšanai T. Zeltiņu saistīja arī citas problēmas. Romānā “Leopolds Maurs atzīstas” (1978) rakstnieks risina morāles un sirdsapziņas jautājumus cilvēku dzīvē. Romāns “Septiņi saulrietā” (1980) ietver rezignētu un nostalģisku, pagātnē vērstu septiņu pavecu vīru atmiņu stāstījumus. Romānā “Mīlestības maize” (1971) psiholoģiskās detaļās tēlota jauna laulāta pāra dzīve. Romānam “Leļļu meistars Eņģelis” (1976) rakstnieks izmantojis oriģinālu darba kompozīciju – mirušais Matīss Eņģelis ir atstājis skaņu lentes, kurās ierunājis savu dzīves stāstu.
Savrups reālistiski iekrāsotajā rakstnieka daiļradē ir romāns “Nu ir tā stunda” (1975), kas tuvinās fantastikas žanram, tēlojot trimdas sabiedrību, it kā notikušu Latvijas neatkarības atgūšanu, vienlaikus ievijot arī aktuālus latviešu trimdas sabiedrības jautājumus – par braukšanu uz Latviju, par atgriešanos Latvijā un attieksmi pret to.
T. Zeltiņš darbojās arī īsprozā – miniatūru krājumā “Zīmējumi vasaras smiltīs” (1962) smalki savijas lielprozas autora un dzejnieka poētika. Noveļu krājumā “Dvēseļu glābēji” (1959) sakopoti gan īsāki, gan garāki sacerējumi ar izkoptu stilu un raitu, dramatisku darbību. Ar smalku izpratni rakstnieks iedziļinājies cilvēku pārdzīvojumos un dažādos raksturos. Septiņi Ziemassvētku stāsti apkopoti grāmatā “Zvaigzne egles zarā” (1968).
T. Zeltiņa dzejā galvenokārt dominē laikmetiskas nokrāsas, bēgļa pārdzīvojums, smeldze. 1947. gadā izdotā pasaka trīsdesmit trijos pantos “Zelta gailis. Bēgļu bērna pasaka” ir latvju tautas likteņpasaka simboliskā tēlojumā. Sešu balāžu krājumā “Balādes” (1947) atklājas autora talants episkajā dzejā, vēsturiskajās balādēs iezīmēts dramatisms, izstrādāta forma, ritms, noskaņa. Dzejas krājumā “Nakts uguņi” (1953) aprakstīti Vācijas bēgļa un Amerikas trimdinieka pārdzīvojumi, sajūtas. Šīs noskaņas raksturīgas arī dzejas un balāžu krājumā “Skumjā pase” (1961). 1998. gadā Rīgā izdota dzejas un eseju izlase “Mākonī ieslietas kāpnes”.