I. Indrānei vienmēr galvenās bijušas cilvēciskās vērtības, viņai tuva ir lauku cilvēku psiholoģija un godīga attieksme pret darbu, zemi, līdzcilvēkiem. Rakstniece ar dažādu tēlu palīdzību atklāj cilvēka īsto dabu un raksturu dažādās psiholoģiskās un neierastās situācijās. Romāns “Cepure ar kastaņiem” pat izraisīja diskusijas presē, jo ne visiem likās pieņemama autores vīrišķīgā atklātība dažu sāpīgu lauku dzīves problēmu risinājumā un novērtējumā. Būtiskus, palaikam arī pretrunīgus latviešu lauku dzīves jautājumus I. Indrāne risina romānā “Ūdensnesējs”, kurā varoņu dzīve aprakstīta visā mūža garumā, līdz ar to ietverot sevī visradikālākos pavērsienu brīžus tautas likteņgaitā. Tādēļ I. Indrānes daiļrade, vismaz tās lielākā un nozīmīgākā daļa, kļūst par latviešu tautas vēstures likteņstāstu 20. gs. sarežģītajā ritumā. I. Indrāne savos darbos nemēģina kaut ko izskaidrot vai atrisināt, tieši tāpēc viņas romānu lappusēs cilvēki dzīvo, tie ir pilnasinīgi ar savām bailēm, izmisumu, spītu, mīlestību. Romānā “Putnu stunda” atainots laika posms Latvijā no apmēram 20. gs. 40. gadiem (tajā skaitā izsūtījuma traģisms Sibīrijā) līdz 90. gadu vidum. I. Indrānes līdzšinējās daiļrades virsotne ir romāns “Zemesvēzi dzirdēt”, kas ir prozā izteikta mistērija par zemi, dabu un cilvēka darbu. Rakstniece diezgan daudz savos darbos izmanto autobiogrāfiskus motīvus, piemēram, garstāsta “Anemone” mazās varones Gundas tēlā. Savukārt jauniešu mīlestībai veltīts I. Indrānes pirmais romāns “Lazdu laipa”, kas saņēmis vairākas godalgas un tulkots krievu, lietuviešu, igauņu, ukraiņu valodā.