I. Indrāne ir pedagoģe, rakstniece un dramaturģe. Tiek uzskatīta par spilgtāko romantiskā stila pārstāvi latviešu prozā kopš 20. gs. 50. gadu beigām, tāpat kā Regīna Ezera un Dagnija Zigmonte. Autore septiņiem romāniem, četrām lugām, deviņām grāmatām bērniem un par bērniem, kā arī vairākiem stāstiem, miniatūrām, esejām, publicistiskiem rakstiem. I. Indrāne kļuva par vienu no nozīmīgākajām prozaiķēm padomju okupācijas laikā, viņas popularitāte un darbība turpinās arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Mācījusies Vestienas pamatskolā (1935–1941) un Madonas vidusskolā (1941–1946), kur vadījusi skolas literāro žurnālu “Avots”. Studējusi Valsts Pedagoģiskajā institūtā Rīgā latviešu literatūras nodaļā (1948–1951).

I. Indrāne 1946. gadā uzaicināta strādāt par skolotāju Mārcienas pamatskolā apvienotajām 1.–4. bērnunama klasēm, no 1948. gada strādājusi Kusas astoņgadīgajā skolā par direktori, saņēmusi “Skolotāja teicamnieka” nozīmi. 1955. gadā “Skolotāju Avīzē” publicējusi tēlojumu “Vēstule pedagoģijas lektoram”, 1956. gadā atbrīvota no direktores amata par nepakļaušanos padomju iekārtas politiskajām prasībām. No 1956. līdz 1967. gadam strādājusi Praulienas astoņgadīgajā skolā nepilnu darba slodzi, vadījusi skolēnu dramatisko pulciņu. 1959. gadā laikraksts “Cīņa” godalgoja viņas stāstu “Tēva zeme”. Tajā pašā gadā iznāca I. Indrānes pirmā grāmata – stāstu krājums “Dzirkstis”, gadu vēlāk grāmata bērniem – “Tipsis, Topsis un Tedis” (1960), vēl pēc gada – drāma “Tilts” (1961). 1961. gada bērnu un jaunatnes literatūras konkursa godalgu ieguva “Lazdu laipa”, kas grāmatā pirmoreiz iznāca 1963. gadā. Sākotnējie I. Indrānes darbi bija adresēti vai nu tieši jaunatnei, vai arī risināja jaunatnes audzināšanas problēmas. 1961. gadā I. Indrāni uzņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Rakstnieku savienībā. 

Turpmākajos gados I. Indrāne publicējusi vairākus darbus, kas savā veidā atspoguļoja esošā laika novitātes. Romāns “Aisma” (1980) bija jaunums žanra ziņā – sarakstīts vēstuļu formā, ar modernisma stila iezīmēm (asociāciju plūsmu, iekšējiem monologiem un zemtekstiem). Lielu ievērību izpelnījās romāns “Zemesvēzi dzirdēt” (1984), kas saņēma Latvijas PSR Valsts prēmiju un Eduarda Veidenbauma prēmiju par lauku dzīves tēlojumu laikmetu griežos. Neatkarības atjaunošanas laikā I. Indrāne piedalījusies Latvijas Tautas frontes Madonas nodaļas dibināšanā, aktīvi publicējusi darbus par jaunās Latvijas ideāliem un realitāti. 1995. gadā I. Indrāne uzrakstīja romānu “Putnu stunda”, par ko saņēma žurnāla “Karogs” un Raimonda Gerkena prēmiju. 2007. gadā iznāca neparasts darbs – “Dievsunīši”. Tā varoņi ir Madonas apkaimes ļaudis vairākās paaudzēs – no pirmskara laika līdz mūsdienām. Pamatā ir divu brāļu – selekcionāru, savdabīgu personību – liktenis. 2012. gadā iznāca I. Indrānes darbs “Divpadsmit logi”, kuru žanriski autore skaidro kā neuzrakstīto romānu fragmentus.

Bērnu grāmatas: “Tipsis, Topsis un Tedis”, “Kur ir tāda egle” (1964), “Labā diena” (1967), “Cīņa ar milzi” (1969), “Pirmās klases pasakas” (1970), “Anemone” (1974), “Meklēju zēnu ar zaļām acīm” (1975), “Slotu karalis” (1990) un “Baltā stunda”(2008).

Lugas: “Tilts”, “Sudraba avots” (1965), “Dzeguzīte gadus skaita” (1965), “Kam tu zviedzi, kumeliņi?” (1972).

Romāni: “Lazdu laipa”, “Cepure ar kastaņiem” (1966), “Ūdensnesējs” (1971), “Aisma” (1980), “Zemesvēzi dzirdēt”, “Putnu stunda” (1996), “Dievsunīši”.

Īsprozas krājumi: “Dzirkstis” (1959), “Maize” (1966), “Basām kājām” (1970) un “Divpadsmit logi”. 

I. Indrānei vienmēr galvenās bijušas cilvēciskās vērtības, viņai tuva ir lauku cilvēku psiholoģija un godīga attieksme pret darbu, zemi, līdzcilvēkiem. Rakstniece ar dažādu tēlu palīdzību atklāj cilvēka īsto dabu un raksturu dažādās psiholoģiskās un neierastās situācijās. Romāns “Cepure ar kastaņiem” pat izraisīja diskusijas presē, jo ne visiem likās pieņemama autores vīrišķīgā atklātība dažu sāpīgu lauku dzīves problēmu risinājumā un novērtējumā. Būtiskus, palaikam arī pretrunīgus latviešu lauku dzīves jautājumus I. Indrāne risina romānā “Ūdensnesējs”, kurā varoņu dzīve aprakstīta visā mūža garumā, līdz ar to ietverot sevī visradikālākos pavērsienu brīžus tautas likteņgaitā. Tādēļ I. Indrānes daiļrade, vismaz tās lielākā un nozīmīgākā daļa, kļūst par latviešu tautas vēstures likteņstāstu 20. gs. sarežģītajā ritumā. I. Indrāne savos darbos nemēģina kaut ko izskaidrot vai atrisināt, tieši tāpēc viņas romānu lappusēs cilvēki dzīvo, tie ir pilnasinīgi ar savām bailēm, izmisumu, spītu, mīlestību. Romānā “Putnu stunda” atainots laika posms Latvijā no apmēram 20. gs. 40. gadiem (tajā skaitā izsūtījuma traģisms Sibīrijā) līdz 90. gadu vidum. I. Indrānes līdzšinējās daiļrades virsotne ir romāns “Zemesvēzi dzirdēt”, kas ir prozā izteikta mistērija par zemi, dabu un cilvēka darbu. Rakstniece diezgan daudz savos darbos izmanto autobiogrāfiskus motīvus, piemēram, garstāsta “Anemone” mazās varones Gundas tēlā. Savukārt jauniešu mīlestībai veltīts I. Indrānes pirmais romāns “Lazdu laipa”, kas saņēmis vairākas godalgas un tulkots krievu, lietuviešu, igauņu, ukraiņu valodā. 

I. Indrānes radošais mantojums tapis divos dažādos laikmetos – padomju okupācijas un neatkarīgas Latvijas laikā. Viņas talants un veiksme ir spēja apvienot tradicionālo lauku dzīves apliecinājumu ar lirisku, emocionāli dziļu iekšējās pasaules atklāsmi. Rakstnieces darbu centrā vienmēr bijis cilvēks ar savu dzīvi un pārdzīvojumiem neatkarīgi no politiskās iekārtas. Ne velti I. Indrāne kļuva par vienu no nozīmīgākajām prozaiķēm padomju okupācijas laikā – viņas darbi izpelnījās gan lasītāju atzinību, gan daudzus gadus bija iekļauti skolu programmās, un šī popularitāte turpinās arī pēc 1990. gada, nozīmīgi ir ne tikai daiļdarbi, bet arī I. Indrānes esejiskie pārdomu raksti presē.

Latvijas PSR Valsts prēmija (1965) par romānu “Lazdu laipa”, goda nosaukums “Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece” (1974), Eduarda Veidenbauma prēmija (1984) par romānu “Zemesvēzi dzirdēt”, Latvijas PSR Valsts prēmija (1985), Triju Zvaigžņu ordenis (2012).

Pēc romāna “Lazdu laipa” motīviem Valmieras teātrī (1963. gadā, režisors Rūdolfs Baltaisvilks) un Rīgas Jaunatnes teātrī (1964) ar tādu pašu nosaukumu tika iestudētas lugas; 1963. gadā Valdis Grēviņš izveidoja raidlugu radiofonam. 1975. gadā tapa divsēriju filma “Liktenim spītējot” pēc romāna “Ūdensnesējs” motīviem (scenārija autors Antons Broks, režisors Ēriks Lācis). 1986. gadā Valmieras teātrī dramatizēts romāns “Zemesvēzi dzirdēt” (režisors Pēteris Lūcis).

2013. gadā, atzīmējot romāna “Lazdu laipa” pirmā izdevuma 50 gadu jubileju, tika atjaunots tiltiņš pāri Madonas upītei Madonas Mīlestības graviņā, kam cieša saikne ar romānā tēloto “lazdu laipu”.