Autore pati komentējusi romāna rašanos un motivāciju laikrakstā “Cīņa” 18.11.1984, sakot, ka “uzrakstījusi ilgi sāpēto grāmatu par savu māti un tēvu, par kaimiņieni vienā pagalmā un vectēvu otrpus šosejas, par jums, tur ciešās rindās Latvijas kapkalnos gulošo veco zemnieku paaudzi. Esmu nokavējusies par gadsimta ceturksni, varbūt kādu labāku rakstītāju gaidīdama (..)”. Šādam skaidrojumam iemesls bija arī tas, ka miris rakstnieces tēvs, ar kuru kā prototipu lasītājs varēja tuvu iepazīties jau darbā “Anemone” (1974). Bija aizgājis cilvēks, kura būtībā bija ietverta vesela latviešu zemnieku paaudze, tās mentalitāte, pasaules uztvere un izpratne. Paaudze, kuras mūža robežās bija abi pasaules kari un visi vēsturiskie līkloči, kas ap tiem saistījās un no tiem izrietēja, un no iepriekšējām paaudzēm mantotā cilvēka un zemes darba, cilvēka un dabas kopība. 

Romāns “Zemesvēzi dzirdēt” ir Dravnieku dzimtas sociāli psiholoģisks portretējums vairākās paaudzēs, paturot centrā vecā zemnieka Donāta kolorīto un vitālo tēlu. Romāna sižeta līnija rāda, kā nepieveicamo Donātu pieveic sāpes, pūšļa vēzis, un Donāts nonāk slimnīcā. Donāta bērni izmanto šo apstākli, lai nolikvidētu Dūļu māju un vecākus pārceltu uz dzīvi pie sevis Rīgā. Donāta sieva Beta arī Rīgā atrod dzīves jēgu un uzdevumu, auklējot mazmazbērnu, toties Donāts nīkuļo un īgņojas, līdz kādā dienā saņemas un ar pēdējiem spēkiem aizbēg atpakaļ uz Dūļiem, kurus bērni ir gribējuši nodedzināt, bet, kā izrādās, Dūļi palikuši pusdeguši. Izputinātajā Dūļu saimniecībā abi vecīši, Donāts un Beta, uzsāk jaunu dzīvi, vienlaicīgi cīnoties ar eksistences un vecuma grūtībām. Tādējādi romāns ir par Donāta aiziešanu un reizē par noteiktas zemnieku paaudzes aiziešanu, par jaunas paaudzes ienākšanu un vērtību sistēmas deformāciju. I. Indrāne to dara ar cieņu, mīlestību un goddevību, un ar lielu māksliniecisku taktu, tiecoties izprast, kas balsta šīs paaudzes tikumisko stabilitāti. Spilgti atainota padomju okupētās Latvijas realitāte (kolhozu un medicīnas sistēmas trūkumu ainas) tikai I. Indrānei raksturīgajā emocionāli ekspresīvajā stāstījumā ar bagātīgu metaforiskās izteiksmes slāni. 

Galvenie varoņi ir Dravnieku dzimtas pārstāvji: kolhoza zemnieks Donāts, kurš ir Dūļu māju saimnieks, un viņa sieva Beta. Izšķirīga loma piešķirta arī viņu dēliem Viļumam, Reinim un Mikum, meitai Agatei ar dēlu Antu. I. Indrāne kara un pēckara notikumus, kā arī mūsdienu dzīvi skata galvenokārt Donāta Dravnieka izjūtu un pārdzīvojumu izklāstā, mazāk reālā laika un notikumu ainās. Romāns parāda to, cik daudz nozīmē atmiņas, lai veidotos plaisa starp paaudzēm, – vieniem, kam vēl ir saistība ar pagātni (pirms 1945. gada), un otriem, kuru dzīve sākas ar 1945. gadu, jeb Dravnieku dzimtas veco un jauno paaudzi. Donāta Dravnieka atmiņās, pārdomās, vīzijās atklāts latviešu zemnieka smagais liktenis, cildināts darbs kā svētums un cilvēka iekšēja nepieciešamība. Donāts sastopas ar sev svešu pasauli paša bērnos vai slimnīcas ļaudīs, apkārtējā sabiedrībā kopumā. Dravnieku bērni ir pārmainījušies un kļuvuši par jaunā laika cilvēkiem, un Donāts ar Betu ir viņu vienīgā saite ar pagātni. Bērniem dzimtā vieta Dūļi ir grūtuma iemiesojums. Viņi grib ievilkt vecākus savā dzīvē un pārraut arī viņu saites ar pagātni. Bet lauku dzīve un cīņa ar grūtībām, un griba visu pārvarēt ir Donāta un Betas dzīves jēga un laime, nevis bezrūpīga dzīve bērnu paspārnē un aizbildniecībā. 

Romāna teksts ir bez pārrāvumiem, ja neskaita dalījumu rindkopās un dialogus. Rakstniece pilnīgi paļaujas uz tēlojuma ietilpību, cenšoties lasītājam neuzspiest neko tādu, kas neizrietētu no visas romāna struktūras. Romānā nav daļu vai nodaļu, teksta vienlaidus plūdums liek romānu lasīt uzmanīgi, izmantot katra paša kritisko skatījumu un skaidrojumu slēptām nozīmēm, kas nav acīmredzamas. Stāstījums tiek centrēts, mazāk aprakstot notikumus, bet vairāk galvenā varoņa Donāta Dravnieka domas un pārdomas, sapņus, murgus un pusapzinīgos mirkļus. Klātesoša ir arī viņa sieva Beta, bērni, draugi un ienaidnieki. Ir alūzijas uz ārējiem notikumiem, piemēram, karš, saimniecību kolektivizācija un modernizācija, deportācijas, jauno cilvēku pārcelšanās uz pilsētām.  

Prozas tekstam “Zemesvēzi dzirdēt” ir raksturīga sociāli aptverošas un filozofiski bagātas pasaules ievietošana psiholoģiskajā romānā, pamatā saglabājot tā struktūru (dominējošais viena varoņa redzespunkts, darbības un laika maksimāla koncentrēšana, ļaujot varoņa pasaulē brīvi ieplūst dažādu laiku slāņiem, hronoloģiski nesaistītiem notikumiem un tā tālāk). Stāstījuma galvenais fokuss ir latviešu zemniecība, attēlots pirmskara un pēckara laikam tipiskais latviešu sabiedrībā, ieražas, kas izzūd, un reizē to pārlaicīgums, neuzticēšanās pārmaiņām, laucinieciskā mentalitāte, tuvība dabai, zemes mīlestība un nāves akceptēšana. I. Indrānes personāžu izteiksmē manāms folkloras lietojums, kas saistīts ar šo personu attiecībām pret pagātni. Donātam ar Betu šīs saistības ir dzīvas un nepārtrauktas, tādēļ arī tieši viņu runā un domās ieplūst folkloras doma un izteiksme. Ateistiskā audzināšana Latvijā pēc 1945. gada centās izskaust kristīgās ticības pēdas. Tomēr I. Indrānes romānā Bībeles izcelsmes valodai ir nozīmīga vieta; ļoti bieži parādās Dieva vārds un kristīgās ticības terminoloģija. Romānā parādās folkloras un kristīgās ticības elementu sintēze. Zemnieku Dievs šeit ir tautasdziesmu Dievs, kuram klāt piejaukts kristīgo Dievs, un šajā Dieva uztverē parādās arī paaudžu plaisa. I. Indrāne nebalsta visu romāna kompozīciju uz tiešu konfliktu un tā attīstību, taču konflikta klātesamība uztur augstu dramatisko spriegumu, jo nesamierināma ir Donāta Dravnieka ētiskā pasaule, kas kopta cauri gadsimtiem paaudžu paaudzēm.

1984. gadā romāns publicēts žurnālā “Karogs” (nr. 2.–5.), tajā pašā gadā izdots arī grāmatā.

1986. gadā romāns iestudēts Valmieras teātrī kā veltījums Padomju Savienības komunistiskās partijas XXVII kongresam (dramatizējis Antons Broks, režisors Pēteris Lūcis).