Autore pati komentējusi romāna rašanos un motivāciju laikrakstā “Cīņa” 18.11.1984, sakot, ka “uzrakstījusi ilgi sāpēto grāmatu par savu māti un tēvu, par kaimiņieni vienā pagalmā un vectēvu otrpus šosejas, par jums, tur ciešās rindās Latvijas kapkalnos gulošo veco zemnieku paaudzi. Esmu nokavējusies par gadsimta ceturksni, varbūt kādu labāku rakstītāju gaidīdama (..)”. Šādam skaidrojumam iemesls bija arī tas, ka miris rakstnieces tēvs, ar kuru kā prototipu lasītājs varēja tuvu iepazīties jau darbā “Anemone” (1974). Bija aizgājis cilvēks, kura būtībā bija ietverta vesela latviešu zemnieku paaudze, tās mentalitāte, pasaules uztvere un izpratne. Paaudze, kuras mūža robežās bija abi pasaules kari un visi vēsturiskie līkloči, kas ap tiem saistījās un no tiem izrietēja, un no iepriekšējām paaudzēm mantotā cilvēka un zemes darba, cilvēka un dabas kopība.