V. Kārkliņš Latvijā strādāja par profesionālu tulkotāju, iepazīstinot latviešu lasītājus ar cittautu rakstnieku nozīmīgiem prozas tekstiem, debitēja ar diviem vēsturiski biogrāfiskiem romāniem. Trimdā vairāk pievērsās rakstniecībai – tapa lugas, stāsti un noveles, apjomīgi romāni. Prozas darbu centrā – latviešu zemnieks, latvietis vai trimdinieks laikmeta un vēstures pārmaiņu laikā vai dramatiskā kontekstā. Rakstnieka literārais devums – divi īsprozas krājumi, divpadsmit romāni, trīs lugas, palikuši arī nepabeigti manuskripti.

Dzimis saimnieka ģimenē. Beidzis Iecavas pagastskolu, I. Kļaviņa privātskolu Bauskā, Rīgas Valsts tehnikumu, studēja Latvijas Mākslas akadēmijā, mācības pārtrauca līdzekļu trūkuma dēļ. Pašmācībā un privātstundās apguva vairākas svešvalodas – brīvi runāja angļu, vācu, franču, krievu valodā, mācījās arī zviedru valodu.

Literāro darbību sāka 1924. gadā žurnālos “Sensācija” un “Elegance”, tur publicētas pirmās noveles, romāns “Dēmoniskais un dāma maskā”.

No 1926. gada profesionāls tulkotājs apgādā “Grāmatu Draugs”, no 1936. gada – arī apgādā “Zelta Ābele”. Tulkoja vairākus desmitus citzemju romānu no angļu, franču, vācu un krievu valodas. Tulkoto autoru un darbu vidū: Džona Golsvertija (John Galsworthy) “Forsaitu teika” (The Forsyte Saga, 1906–1921; latviski 1933–1934), Somerseta Moema (William Somerset Maugham) “Teātris” (Theatre, 1937; latviski 1939), Ēriha Marijas Remarka (Erich Maria Remarque) “Trīs draugi” (Drei Kameraden, 1936; latviski 1937), Ārčibalda Kronina (Archibald Joseph Cronin) “Citadele” (The Citadele, 1937; latviski 1938), Mārgaritas Mičelas (Margaret Mitchell) “Vējiem līdzi” (Gone with the Wind, 1936; latviski 1938), Romēna Rolāna (Romain Rolland) “Apburtā dvēsele” (L'Âme enchantée, 1922–1933; latviski 1928–1930) un daudzi citi.

1940.–1941. gadā strādāja par korektoru Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldē (VAPP). Latvijā sarakstīti un izdoti divi biogrāfiski romāni: “Karaliene Kristīne” (1936) un “Mopasāna dzīve” (1937). 1944. gada rudenī no Liepājas devās bēgļu gaitās uz Austriju. 1949. gadā izceļoja uz ASV, līdz mūža izskaņai dzīvoja Seilemā. Neilgu laiku bija lauksaimnieks fermā Oregonā, pēc tam sešus gadus strādāja par nakts uzraugu psihiatriskajā klīnikā Oregonā. Galvenokārt nodarbojās ar rakstniecību, tulkošanu, piedalījās literāros sarīkojumos, ceļoja. Sadarbojās (1926–1963) ar grāmatizdevēju Helmāru Rudzīti un apgādu “Grāmatu Draugs” Latvijā, Vācijā un ASV. Bija akadēmisko organizāciju – konkordijas “Valdemārija”, konkordijas “Zinteniece” – goda biedrs.

Nonācis bēgļu gaitās Austrijā, V. Kārkliņš atjaunoja kontaktus ar H. Rudzīti, literārajā mēnešrakstā “Laiks” (1946–1949) publicēja pārskatus par cittautu literatūru, tulkoja, pievērsās literārajai jaunradei. Vācijā izdota īsprozas grāmata “Koka karote” (1946).

Kritiķi un literatūrzinātnieki atzinīgi novērtēja pirmo V. Kārkliņa komēdiju “Sarkanvīns” (1947), to nosaukdami par psiholoģisku raksturdrāmu, kas darināta kamerstila noskaņā, uzsvērdami, ka tā ir latviešu drāmas vēsturē neierasta konversācijas luga, kurā piecas darbojošās personas spēj saistīt skatītāja uzmanību, komēdija bagāta ar zemtekstiem, komiskā noskaņa radīta ar vienkāršām, paradoksālām situācijām. Komēdija “Sarkanvīns” kļuva par vienu no visvairāk trimdas teātros iestudētajām un izrādītajām lugām.

Spilgtākie Vācijas posma darbi ir komēdija “Sarkanvīns”, novele “Sastapšanās tumsā” un stāsts “Pēdas smiltīs” (abi 1947. gadā). Novele “Sastapšanās tumsā” psiholoģiski spriegi iezīmē kara sakropļota cilvēka mokpilno ceļu dzīvē, svešā pasaulē, kurā ir tikai atmiņas un nav realitātes. Novele dramatismā un tēmā sasaucas ar Mārtiņa Zīverta kamerlugu “Kāds, kura nav” (1947). Rakstnieks dziļi psiholoģiski iezīmējis individuāla cilvēka traģēdiju kopīgā pēckara bēgļu un bezmāju Vācijā. Stāstā “Pēdas smiltīs” autors aizved uz svelmaino Āfrikas tuksnesi Otrā pasaules kara laikā. Tas veltīts kādam Vidzemes jaunietim, kurš cīnījies franču leģionāru korpusā Āfrikā, bet, saņēmis vēstuli no mājām, dezertē. Neremdināmu ilgu dzīts, viņš šķērso Sahāras tuksnesi. Kaut arī viņam izdodas veikt grūto ceļu, viņš iet bojā; paliek vien pēdas tuksneša smiltīs. Simboliski – vientuļas pēdas tuksnesī, kuras ved uz mājām.

Izceļojis uz ASV, V. Kārkliņš nonāca kontinenta rietumkrastā. Jaunā vide, apstākļi un arī dabas citādība ietekmēja viņa rakstību. 1951. gadā kopā ar Anšlavu Eglīti veidotā apgādā “Rīga” Seilemā iznāca stāstu un noveļu krājums “Pie laika upes”, kas aptvēra bēgļu laika darbus.

Turpmākajos gados V. Kārkliņš pievērsās romānu rakstniecībai. Romāns “Vientulības kalns” (1951) iezīmēja jauno vidi, dabu un cilvēku gaitas; tam ir spraiga darbība, sarežģījumi un notikumi. Dzejniece Karola Dāle to nodēvēja par dēku romānu ar dziļu filozofisku pamattoni; dēkainību noteic galvenais varonis – zelta meklētājs Oregonā.

Savukārt romānu cikla “Dieva zeme” darbu centrā iezīmēta Zemgales Midegu un Vidzemes jūrmalas Taunu dzimtu vēsture caur dažādiem vēsturiskiem pagriezieniem (“Dieva zeme”, 1953, “Teika par septiņiem kuģiem”,1955, “Zelta zvans”, 1960, “Romantiski iemesli”, 1962). Rakstnieks bija iecerējis divpadsmit romānu ciklu, tomēr īstenot to neizdevās. Romāns “Dieva zeme” latviešu romānu rakstniecībā atkal atgriezās pie t. s. zemnieku romāna tradīcijām; tas ir pirmais romāns, kurā ar episku plašumu parādīta Zemgale, vide un cilvēku dzīves gaitas, bagātīgā novada valoda.

Trimdā tapa romāni, kuros iezīmējās cilvēka liktenis un pārdzīvojumi vēstures griežos – “Tikai mīlestība” (1959); nepabeigtais romāns “Kurzeme”, kurā rakstnieks pievērsās Otrā pasaules kara Kurzemes cietokšņa tēmai.

Romānā “Vēstule no dzimtenes” (1957) reālistiski parādīta latviešu trimdinieku sabiedrība, tomēr rakstnieks atskatās arī nesenā pagātnē; pagātnes notikumi tieši noteikuši cilvēku tagadni, svešuma dzīvi, domas, sajūtas, ilgas un izmisumu. Varoņus skāruši smagi likteņa pārdzīvojumi vēstures peripetijās. Rakstnieks iezīmējis dramatiskos notikumus Litenē un latviešu virsnieku traģisko likteni. Tā bija jauna tēma latviešu romānistikā, balstīta dokumentālos avotos un patiesās liecībās.

Trimdas sabiedrība visai kritiskā, pat groteskā prizmā atspoguļota romānā “Vakara zvaigznes” (1962; vispirms gan bija tapusi luga “Indīgā efeja”, 1954).

Līdzās ikdienas darbam, jaunradei un tulkošanai V. Kārkliņam patika ceļot, tapa literāras sarunas – esejas ar latviešu kultūras cilvēkiem – rakstniekiem, dzejniekiem, mūziķiem, māksliniekiem ASV, Kanādā, Zviedrijā, Vācijā, Francijā un Anglijā; sarunas kopš 1957. gada tika publicētas laikraksta “Laiks” pielikumā “Laika Mēnešraksts”.

Nepilnu četrpadsmit gadu ilgajā laika posmā V. Kārkliņš ASV sarakstīja desmit romānus un īsprozas krājumu “Pie laika upes”. V. Kārkliņš sarakstījis lielu skaitu apceru par latviešu kultūras darbiniekiem un par cittautu literatūru, galvenokārt franču, amerikāņu, angļu, vācu, itāļu un krievu.

Vairākus V. Kārkliņa darbus angļu valodā tulkojusi Ruta Spīrsa; tie iespiesti amerikāņu literārajos izdevumos: The Hudson Review publicēts stāsts “Sastapšanās tumsā” (The Tunnel, 1959, Nr. 3) un The Texas Quarterly – novele “Pie laika upes” (By the River of Time, 1960). 1965. gadā novele “Pie laika upes” iekļauta grāmatā ar nozīmīgākajiem žurnālā publicētajiem darbiem – "Modernais tēlojums. Izcilāko stāstu atlase no The Hudson Review Ņujorkā" (The Modern Image: Outstanding Stories from The Hudson Review). Stāsta “Līgava” (There goes the bride) tulkojums publicēts žurnālā “Zintis” (1962, Nr. 6.–7.).

Marsellas Tupiņas tulkojumā un dramatizējumā novele “Sastapšanās tumsā” pārraidīta Francijas radiofonā; viņa arī tulkojusi franču valodā lugu “Sarkanvīns” (Vin rouge). Vairākas V. Kārkliņa noveles vācu valodā tulkojusi Maija Bergmane.

Literārajos darbos V. Kārkliņš risinājis būtiskas problēmas, veidojot romānu ciklu, kurā caur dažādu vēstītāju un varoņu prizmu atklāti būtiski vēsturiski notikumi. Novelēm nereti īpatnēja uzbūve – stāsti stāstos par noveļu personu dzīvē bijušiem nozīmīgiem, asprātīgiem vai traģiskiem notikumiem.

Viens no pirmajiem romānā “Vientulības kalns” atklāja citu zemi, Amerikas rietumkrastu, darba ikdienu svešā vidē. Īpaši atzīmējams romāns “Vēstule no dzimtenes”, kurā rakstnieks vienas ģimenes stāstā atklāj trimdinieka iekšējo pasauli un dramatiskus notikumus Latvijas vēsturē, kas izšķir ģimenes, saposta dzīves, Latvijas virsnieku represijas. V. Kārkliņš apliecināja sevi kā monumentālās epikas izteiktu pārstāvi romānu ciklā, izstāstot latviešu tautas dzīvi un gaitas, sākot ar 20. gs. sākumu; no jauna latviešu literatūrā atgriezās pie t. s. zemnieku romāna.

Līdzās A. Eglītim un Gunaram Janovskim bija viens no lasītāju iecienītākajiem autoriem. Paliekoša kultūrvēsturiska un laikmeta liecība ir viņa plašās intervijas ar latviešu trimdas kultūras personībām, kas apkopotas grāmatā “Mājupceļš” (2003).

1938. gadā 3. godalga žurnāla “Aizsargs” stāstu konkursā par stāstu “Gauru līcis”. 1947. gadā literārā mēnešraksta “Laiks” (Eslingena) godalga par noveli “Sastapšanās tumsā”.

V. Kārkliņa lugas iestudētas latviešu teātros un dramatiskās kopās visā pasaulē (Vācijā, Zviedrijā, Kanādā, Austrālijā, Anglijā) un Latvijā, piemēram, “Jaunās asinis” Rīgas Kamerteātrī, režisori Žanis Priekulis un Katrīna Priekule (1999), “Sarkanvīns” Jaunajā Rīgas teātrī, režisors Arvīds Krievs (2000). 1998. gadā romāna “Jaunavu iela” iestudējums Radioteātrī, režisors Imants Skrastiņš. 2011. gadā pēc romāna “Tikai mīlestība” spēlfilma “Dancis pa trim”, režisors Arvīds Krievs, scenārija autors Andris Puriņš.