G. Janovskis ir latviešu rakstnieks, kura literārais talants uzplauka un pilnveidojās, dzīvojot trimdā Lielbritānijā. Daiļrades būtiska iezīme ir reālistisks Latvijas vēsturisko krustpunktu tēlojums – vācbaltiešu izceļošana, Baigais gads, Otrais pasaules karš, leģionāru liktenis un svešuma (bēgļu/trimdas) laiks, kas precīzi un emocionāli spēcīgi atklāts cilvēku raksturos un likteņos, arī vides tēlojumā. Tikpat būtiski rakstniekam bijis tēlot Latvijas laikā pieredzēto, iezīmējot vietas piederību – Bolderāju, Daugavgrīvu, Jēkabpili, jaunības laika Rīgu. Literārais devums: apmēram 30 grāmatas, 14 Kopotu rakstu sējumi, atkārtoti darbu izdevumi, darbu dramatizējumi un iestudējumi.

G. Janovskis dzimis Helsinkos tālbraucēja kuģa kapteiņa ģimenē. 1917. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Liepājā, 1922. gadā – uz Rīgu. Skolas gaitu sākumgados izjutis nepilnības latviešu valodas prasmē, jo ģimenes ikdienas valoda bija krievu valoda, taču latviešu valodu mērķtiecīgi pilnveidojis un izkopis, kam bija būtiska nozīme, pievēršoties rakstniecībai.

Mācījies Rīgas pilsētas 4. pamatskolā, Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā (1926–1933), studēja klasisko filoloģiju Latvijas Universitātē (1933–1938), studijas nepabeidza. Nonācis Vācijā, divus semestrus (1946–1947) studēja Bonnas Universitātē (Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn), īslaicīgi (1964, 1967) studēja Heidelbergas Universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg).

G. Janovskis jau skolas gados, lai iekrātu skolas naudu, vasarās zvejojis Daugavgrīvā un Bolderājā. Iespaidi vēlākos gados raduši atblāzmu literāro darbu vides un apkārtnes tēlojumos. Rakstnieks atzinis, ka jūra, zveja, Bolderāja un tie cilvēki, ar kuriem saticies, palikuši atmiņā un ietekmējuši viņa domāšanu un izjūtas. Studiju laikā strādāja par korektoru Valsts papīru spiestuvē; strādāja žurnāla “Pašvaldības Darbinieks” redakcijā (1938). 1939. un 1940. gadā strādāti dažādi darbi: darbvedis, grāmatvedis, matrozis, malkas krāvējs. Otrā pasaules kara laikā tika norīkots par vācu valodas tulku Jēkabpils apriņķa pārvaldē (1941–1944). 1944. gada rudenī no Liepājas viņš uzsāka bēgļu gaitas. Dramatiskais laiks vēlāk rada izpausmi literārajos darbos. Pēc grāvju rakšanas Tornā, izbēgšanas no padomju okupācijas zonas G. Janovskis kādu laiku dzīvoja latviešu bēgļu nometnē Vācijā.

1947. gadā G. Janovskis izceļoja uz Lielbritāniju; strādāja ķieģeļu ceplī un cementa fabrikā. 1952. gadā viņš iegādājās fermu netālu no Notingemas, pirmo reizi mūžā iepazina lauku darbu, izveidoja ģimeni ar zobārsti Rasmu Breikšu.

1983. gadā G. Janovskis ar sievu pārcēlās uz dzīvi veco ļaužu mītnē “Straumēnos”, pēc sievas nāves tur nodzīvoja septiņus gadus, pieredzēja arī krasu redzes pasliktināšanos. Par palīgu rakstniekam kļuva trešā sieva Sarmīte Ērenpreisa-Janovska, kas pārrakstīja manuskriptus, lasīja priekšā. Kopš 20. gs. 90. gadu sākuma viņi dzīvoja Krīkā, kur rakstnieks arī aizgāja mūžībā.

G. Janovskis bija konkordijas “Valdemārija” biedrs; darbojās Latviešu Preses biedrības Anglijas kopā, 1992. gadā uzņemts Latvijas Rakstnieku savienībā. Līdzās rakstniecībai nodarbojies ar gleznošanu, ilustrējis arī dažas savas grāmatas. Viņam paticis dziedāt – dziedājis korī, piedalījies Anglijas latviešu dziesmu dienās, 1990. gadā ar “Straumēnu” kori – arī Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos Latvijā.

Tēlojumu “Piezīmes ceļojot” ar Gunara Salnas vārdu G. Janovskis publicēja 1938. gadā laikrakstā “Studentu Dzīve”, tomēr Latvijā plašāk literāro jaunradi neizvērsa. Uzkrājot pieredzi, vērojumus un psiholoģiski un emocionāli smagos individuālos Otrā pasaules kara, bēgļa un trimdinieka iespaidus, G. Janovskis trimdas literatūrā ienāca 20. gs. 60. gados ar debijas romānu “Sōla” (1963). Jau ar pirmo romānu spilgti izgaismojās viena no rakstnieka daiļrades būtiskām tēmām – leģionāra traģiskais liktenis kara gados un bēgļu gaitās svešumā. Tēma vēlāk risināta romānos “Bez ceļa” (1965), “Pie Tornas”, “Pār Trentu kāpj migla” (abi 1966), “Pēc pastardienas” (1968), “Balsis aiz tumsas” (1972).

Otru būtisku romānu tematisko loku veido Anglijas latviešu sabiedrības (tēlota noslēgta latviešu trimdas kopa Lestonas pilsētā 20. gs. 70. gados) apraksts (noveļu krājums “Svešumā” (1966), romāni “Kur gaiļi nedzied” (1974), “Un kas par to” (1978), “Novakare” (1980) un citi). Tā rakstnieks latviešu trimdas literatūras ģeogrāfiskajā kartē iezīmējis un literāri dokumentējis Anglijas latviešu dzīvi, ikdienu, nedienas, sapņus un ilgas.

Svešumā dzīvojot, rakstnieks literārajos darbos atgriezās 20. gs. 20., 30. gadu Latvijā – Rīgā un Pierīgā starp Bolderāju un Daugavgrīvu (romāni “Uz neatgriešanos” (1973), “Kaijas kliedz vētru” (1977), “Ines” (1982), “Cilvēks, kas gribēja vairāk” (1987. gadā, kopā ar Laimu Kalniņu), novele “Ļaudis pie jūras” (1987) un citi). Šo romānu kontekstā būtisks ir romāns “Uz neatgriešanos”, kurā tik smeldzīgi atklāts vācbaltiešu aizbraukšanas stāsts. Laika zīmes ir tās, kas ļauj rakstniekam mīlestības tēlojumos savās grāmatās rast aizvien jaunas krāsas. Kādreizējās Latvijas tēlojums, sava veida bērnības un jaunības zemes dokumentējums veido rakstnieka poētiskāko grāmatu loku, kurās risināta būtiska daiļrades tēma – romantiska jaunības mīlestība, cilvēku tuvināšanās, kas tverta uz lielā mērā pirmatnējas dabas fona.

G. Janovskis latviešu literatūrā pazīstams kā reālās dzīves tēlotājs un psiholoģisku, ētisku un estētisku problēmu risinātājs. Darbiem raksturīga koncentrēta izteiksme, poētisks cilvēku un vides tēlojums, smeldzīgi skaudrs mīlestības un dzimtenes tēmu risinājums.

Literatūras zinātniece Dace Lūse atzīmējusi, ka, lasot G. Janovska darbus, iespējams pārdzīvot savas tautas 20. gs. vēsturi: 20. un 30. gadu skarbo romantiku, vācbaltiešu piespiedu repatriāciju 1939. gada rudenī, padomju okupācijas gadus (1940, 1941), vācu okupāciju, leģionāru traģiku, neatkarības zaudējumu un sabiedroto valstu politiku pret Baltijas valstīm Otrā pasaules kara beigās, bēgļu gaitas, trimdu ar tās grūto sākumu un vēlāko iedzīvošanos. Šie Latvijas vēstures krustpunkti raduši literāro atbalsi viņa darbos.

Rakstnieka literāro darbu pievilcība meklējama spējā radīt īpašu emocionālu noskaņu, romantiski skumju smeldzi, kas mijas ar asprātīgu, reizēm pat ironisku rotaļīgumu. G. Janovska interese par glezniecību ietekmēja viņa spēju portretēt gan cilvēkus, gan apkārtējo dabas ainavu un vidi, arī sabiedrību. Viņš vairāk pazīstams kā romānu autors, taču ar Mintauta Mežmīļa vārdu rakstīja asredzīgas un asprātīgas humoreskas, īsprozas darbus, periodikā ar Artura Skujas vārdu parakstījis trimdas periodā publicētos dzejoļus, kas izdoti kopkrājumos ar rakstnieci Indru Gubiņu: “Paskaties kļavā” (1974), “Vai ilgi vēl” (1989).

“Uz neatgriešanos” (Auf Nimmerwiedersehn!; vācu valodā, 1999. gads), “Pilsēta pie upes” (Linn joe ääres; igauņu valodā, 1995. gads), “Sōla. Pār Trentu kāpj migla” (Saar. Udu Trenti joel; igauņu valodā, 1994. gads), “Pēc pastardienas” (After Doomesday; angļu valodā, 2017. gads), fragmenti no romāna “Sōla. Pār Trentu kāpj migla” tulkoti slovāku valodā un krievu valodā.

G. Janovskis par saviem literārajiem darbiem saņēmis literāras godalgas – Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda prēmija par romāniem “Pie Tornas” un “Pār Trentu kāpj migla” (1966), Goppera fonda balva par romānu “Uz neatgriešanos” (1974).

G. Janovska romāni dramatizēti un iestudēti Latvijas teātros: “Sōla” (Valmieras Drāmas teātrī 1993. gadā, režisors Varis Brasla); “Izdedži” (Valmieras Drāmas teātrī 1994. gadā, režisors V. Brasla); “Uz neatgriešanos” (Nacionālajā teātrī 2009. gadā, režisore Indra Roga); “Gredzens uz tilta” (pēc romāna “Helmi” motīviem Valmieras Drāmas teātrī 2009. gadā, režisors V. Brasla); “Klaidoņa lūgšana” (pēc romāna “Balsis aiz tumsas” motīviem Valmieras Drāmas teātrī 2012. gadā, režisors V. Brasla).

Pēc prozas darbu motīviem tapuši Latvijas Televīzijas iestudējumi – “Heidelbergas naktis” (pēc romāna “Ēnu menuets” 1993. gadā, režisore Guna Balode); “Sarkanā krāce” (noveles dramatizējums 1999. gadā, režisore G. Balode).

Tapis arī romāna “Dziesma mežam” radio lasījums Latvijas Radio (1994. gads, režisors Imants Skrastiņš).

Pēc romāna “Pilsēta pie upes” (1992) uzņemta Viestura Kairiša pilnmetrāžas spēlfilma “Piļsāta pi upis” (pirmizrāde 2020. gadā).

G. Janovska personība atklāta vairākās video un dokumentālās filmās – “Gunars Janovskis”, režisore Dzintra Geka (1991); “Saruna ar Gunaru Janovski”, režisore Maruta Jurjāne (2001); “Saruna ar rakstnieku Gunaru Janovski”; “Saruna ar rakstnieku Gunaru Janovski” (ar G. Janovski sarunājas Zigmunds Skujiņš un Karīna Geikina, 1992. gads).

Skaņu platē “Dzejas un prozas balsis” (Amerikas Savienotās Valstis, Venus Studio, 1968. gads) līdzās citiem autoriem G. Janovskis lasa fragmentu no grāmatas “Svešumā” (skaņu plate atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Audiovizuālajā lasītavā un Rakstniecības un mūzikas muzeja fondos).