Tēlojumu “Piezīmes ceļojot” ar Gunara Salnas vārdu G. Janovskis publicēja 1938. gadā laikrakstā “Studentu Dzīve”, tomēr Latvijā plašāk literāro jaunradi neizvērsa. Uzkrājot pieredzi, vērojumus un psiholoģiski un emocionāli smagos individuālos Otrā pasaules kara, bēgļa un trimdinieka iespaidus, G. Janovskis trimdas literatūrā ienāca 20. gs. 60. gados ar debijas romānu “Sōla” (1963). Jau ar pirmo romānu spilgti izgaismojās viena no rakstnieka daiļrades būtiskām tēmām – leģionāra traģiskais liktenis kara gados un bēgļu gaitās svešumā. Tēma vēlāk risināta romānos “Bez ceļa” (1965), “Pie Tornas”, “Pār Trentu kāpj migla” (abi 1966), “Pēc pastardienas” (1968), “Balsis aiz tumsas” (1972).
Otru būtisku romānu tematisko loku veido Anglijas latviešu sabiedrības (tēlota noslēgta latviešu trimdas kopa Lestonas pilsētā 20. gs. 70. gados) apraksts (noveļu krājums “Svešumā” (1966), romāni “Kur gaiļi nedzied” (1974), “Un kas par to” (1978), “Novakare” (1980) un citi). Tā rakstnieks latviešu trimdas literatūras ģeogrāfiskajā kartē iezīmējis un literāri dokumentējis Anglijas latviešu dzīvi, ikdienu, nedienas, sapņus un ilgas.
Svešumā dzīvojot, rakstnieks literārajos darbos atgriezās 20. gs. 20., 30. gadu Latvijā – Rīgā un Pierīgā starp Bolderāju un Daugavgrīvu (romāni “Uz neatgriešanos” (1973), “Kaijas kliedz vētru” (1977), “Ines” (1982), “Cilvēks, kas gribēja vairāk” (1987. gadā, kopā ar Laimu Kalniņu), novele “Ļaudis pie jūras” (1987) un citi). Šo romānu kontekstā būtisks ir romāns “Uz neatgriešanos”, kurā tik smeldzīgi atklāts vācbaltiešu aizbraukšanas stāsts. Laika zīmes ir tās, kas ļauj rakstniekam mīlestības tēlojumos savās grāmatās rast aizvien jaunas krāsas. Kādreizējās Latvijas tēlojums, sava veida bērnības un jaunības zemes dokumentējums veido rakstnieka poētiskāko grāmatu loku, kurās risināta būtiska daiļrades tēma – romantiska jaunības mīlestība, cilvēku tuvināšanās, kas tverta uz lielā mērā pirmatnējas dabas fona.
G. Janovskis latviešu literatūrā pazīstams kā reālās dzīves tēlotājs un psiholoģisku, ētisku un estētisku problēmu risinātājs. Darbiem raksturīga koncentrēta izteiksme, poētisks cilvēku un vides tēlojums, smeldzīgi skaudrs mīlestības un dzimtenes tēmu risinājums.
Literatūras zinātniece Dace Lūse atzīmējusi, ka, lasot G. Janovska darbus, iespējams pārdzīvot savas tautas 20. gs. vēsturi: 20. un 30. gadu skarbo romantiku, vācbaltiešu piespiedu repatriāciju 1939. gada rudenī, padomju okupācijas gadus (1940, 1941), vācu okupāciju, leģionāru traģiku, neatkarības zaudējumu un sabiedroto valstu politiku pret Baltijas valstīm Otrā pasaules kara beigās, bēgļu gaitas, trimdu ar tās grūto sākumu un vēlāko iedzīvošanos. Šie Latvijas vēstures krustpunkti raduši literāro atbalsi viņa darbos.
Rakstnieka literāro darbu pievilcība meklējama spējā radīt īpašu emocionālu noskaņu, romantiski skumju smeldzi, kas mijas ar asprātīgu, reizēm pat ironisku rotaļīgumu. G. Janovska interese par glezniecību ietekmēja viņa spēju portretēt gan cilvēkus, gan apkārtējo dabas ainavu un vidi, arī sabiedrību. Viņš vairāk pazīstams kā romānu autors, taču ar Mintauta Mežmīļa vārdu rakstīja asredzīgas un asprātīgas humoreskas, īsprozas darbus, periodikā ar Artura Skujas vārdu parakstījis trimdas periodā publicētos dzejoļus, kas izdoti kopkrājumos ar rakstnieci Indru Gubiņu: “Paskaties kļavā” (1974), “Vai ilgi vēl” (1989).

Gunars Janovskis ar sievu Sarmīti. Rīga, 1994. gads.
Fotogrāfs Gunārs Janaitis.