“Sōla” ir triloģijas “Pār Trentu kāpj migla” (1966) un “Balsis aiz tumsas” (1972) pirmā daļa. Visus romānus caurvij galvenā vēstītāja Artura Skujas likteņstāsts laikmeta kontekstā. Zīmīgi, ka G. Janovskis savas dzejas publikācijas trimdas periodikā parakstīja ar Artura Skujas vārdu.

Romāns tapis laikā, kad rakstnieks G. Janovskis dzīvoja trimdā Anglijā. Tas ir pirmais grāmatā izdotais darbs. 20. gs. 50. gados un 60. gadu sākumā trimdas romānu rakstniecībā darbojās vairāki prozaisti – Anšlavs Eglītis, Alfreds Dziļums, Irma Grezde, Valdemārs Kārkliņš, Teodors Zeltiņš un citi. Pamazām līdzās zaudētās Latvijas nesenās un senākas pagātnes tēlojumam, kara un bēgļu posma pārdzīvojumam literārajos darbos ienāca latviešu trimdinieku jauno mītņu zemju un pieredzētā tēlojums.

Rakstnieks, balstoties galvenā vēstītāja Artura Skujas likteņstāstā (iesaukums Latviešu leģionā, iesaiste kara darbībā, izceļošana uz Angliju kā vienkāršā darba darītājam), veido savā ziņā kopību latviešu bēgļu un trimdas pieredzes stāstā. Spilgti attēlots bijušā leģionāra, virsleitnanta igauņa Juhana Raudsepa dzīves stāsts, kas veido romāna virzību un dramatismu. Paralēli šiem diviem galvenajiem vēstītājiem rakstnieks ieskicē salas Sōla īpašnieku, kā arī dažādus strādniekus, kuri dzīvo uz salas. Papildus spriedzi un arī intrigu vēstījumā ienes dziedātāja Lendija un vairāku vasarnieku ierašanās; tas viss izjauc it kā mierīgo un ierasto salas ikdienas dzīvi. Sižetiski autors apvienojis tagadnes un pagātnes laiku Juhana un Artura dzīvē, būtiska nozīme darbības norises vietai – norobežota vide, sala.

Arturs Skuja ir vīrs ap četrdesmit gadiem, galvenokārt vēro salas dzīvi un stāsta par savu ierašanos vasarnieku salā Sōla, lai strādātu turīgā Vainraita viesnīcas saimniecībā. Arturs strādā par istabu uzkopēju, motorlaivas vadītāju, vistkopi, grāvju tīrītāju. Autors meistarīgi spējis Arturā izcelt arī viņa lirisko smeldzi, domājot par zudušo Latviju, dzimteni. Šajā aspektā par būtisku tēlu kļūst pusaudze Žanete, kuru apkārtējie uztver kā dīvaini, kamēr Arturs meitenē ierauga asredzību, spēju saredzēt realitāti un tajā pašā laikā arī fantazēt. Tieši Žanetei Arturs spēj atklāt savas pēkšņās baiļu sajūtas. Otrs cilvēks, kas nedaudz spēj ielūkoties Artura traģismā, ir īriete Estere, kas savukārt savu vientulību mēģina kliedēt Juhana sabiedrībā.

Bijušo leģiona virsleitnantu Juhanu, kuram Igaunijā palikusi sieva un dēls, G. Janovskis veidojis kā ļoti skarbu, tiešu, spītīgu un lepnu vīru, kas nicina un nīst vai visas tautas, ass ir arī pret latviešiem. Tomēr līdzās bravūrīgumam, pārmērīgai dzeršanai, kas vēlāk izrādīsies līdzeklis pret fiziskām sāpēm, baidoties atzīt savu vājumu, rakstniekam vairākās meistariski uzrakstītās rindkopās izdodas arī atvērt Juhana patieso būtību. Juhans mirst neārstējamas slimības dēļ, bet tikpat labi viņa nāves iemesls varētu būt romānā piesauktais skorpions, kas grauž Juhanu un simbolizē atmiņas un nespēju dzīvot citā zemē. Tieši Arturam viņš uztic savu stāstu, smeldzi un arī rūpes par viņa pīšļiem pēc nāves – lai tie tiktu izkaisīti Domkalnā Tallinā. Juhana un Artura nasta ir viņu nedzēšamās ilgas pēc dzimtās zemes.

Līdzās diviem baltiešu bēgļiem rakstnieks iezīmējis arī citas darbojošās personas – augstprātīgo, aso, skopi sīkumaino un īpašniecisko (attiecībās) viesnīcas un salas īpašnieku Vainraitu. Tēloti salas strādnieki – vientiesīgais Ričards un sporta entuziasts Džims –, valdzinoši skaistā sekretāre Norma, Vainraita meita Vaioleta, ģitārists un dziedonis Lens Lendijs, kas ilgojas dzīvot normālu dzīvi, jo apzinās savas slavas nevērtību un īslaicību, un citi.

Romānā ir divas darbojošo personu grupas – strādnieki Sōlā un viesnīcā un tūristi, kas atbrauc un aizbrauc, uzjundījuši salinieku ikdienas dzīvi.

Romāna darbība norisinās rakstnieka iedomātā salā Anglijā, kurai tas devis nosaukumu Sōla. Tiešais darbības laiks romānā ir apmēram divi mēneši – no aprīļa līdz jūnijam, norobežotā vidē (pasaulē), kur, kā minējis autors, dzīvo 170 salas iemītnieki, taču par to dzīvi kopumā lasītājs tikpat kā neko neuzzina. Darbība koncentrējas ap tūristu viesnīcu, Vainraita māju, vistu fermu, laivu piestātni un krogu “Sarkanā lauva”, un vēl dažām vietām – tās visas sasaistītas ar palīgstrādnieka, trimdinieka Artura Skujas darbavietām.

Kompozicionāli romāns aizsākas ar Artura Skujas ierašanos šajā salā un noslēdzas ar faktu, ka viesnīcnieks Vainraits viņu atlaiž no darba un Arturs salu atstāj.

Arturs Skuja ir vientuļnieks, kurš, it kā cenšoties izvairīties no svešas sabiedrības (tiešas trimdas saskarsmes), dodas darbā uz salu, taču šī gluži vai simboliskā atšķirtība nepalīdz izvairīties no domām par pasauli, par notikušo un notiekošo. Rakstnieks paralēli tagadnes norises laikam aprakstījis Artura pagātni, kas raisās, saskaroties ar kādām tagadnes situācijām vai ainaviskiem impulsiem. Visvairāk par pasauli, no kuras Arturs vēlējies distancēties, atgādina salā satiktais trimdinieks Juhans, kurš, būdams jūrnieks, palaikam arī atbrauc uz salu. Juhans dzīvo šodienā, kādā jūras braucienā viņam izdevies nokļūt pēckara Igaunijā, satikt savu ģimeni. Artura Skujas cerības un sapņi palikuši pagātnē, viņam nav īsti, pēc kā tiekties.

Abu trimdinieku tēlojumā rakstnieks izteikti paudis, ka ne igaunis Juhans, ne latvietis Arturs nespēj atbrīvoties no pagātnes, tā ir klātesoša viņu sapņos, bezmiegā, nemierā un murgos. Tiesa par Artura Skujas dzīvi Latvijā rakstnieks stāsta maz, vairāk ļaujot lasītājiem nojaust un atminēt, zinot Latvijas vēsturiski politiskos notikumus.

G. Janovska prozas vēstījuma būtiska iezīme ir pirmās personas (es) vēstījums. Tas raksturīgs arī šajā romānā. Tāpat būtiska daiļrades iezīme ir laikmeta dokumentējums. Romāna risinājumā Arturs ir vērotājs svešā vidē, it kā nekur tieši neiejaukdamies, viņš strādā viņam uzticētos palīgstrādnieka darbus. Taču, veikdams darba pienākumus, viņš nonāk dažādās salas vietās un sastop salas ļaudis. Tādejādi Arturs arī lasītāju izvadā pa salu.

Romāns ir norobežots laikā un telpā, vēstījumā iesaistīto personu skaits nav liels, tāpēc rakstniekam izdodas izveidot tādu kā Anglijas vienkāršo darbu darītāju mikropasauli vai mikromodeli, kurā ir izteiktas darba devēja un padotā hierarhiskās attiecības, pamatiedzīvotāja un svešā/citzemnieka attiecības.

Romāns 1961. un 1962. gadā publicēts laikrakstā “Londonas Avīze” (25. augusts–22. decembris; 5. janvāris–24. augusts; Nr. 791–841).

Pirmoreiz grāmatā tika izdots Helmara Rudzīša apgādā “Grāmatu Draugs” Ņujorkā 1963. gadā. Rakstnieka sarakste ar izdevēju H. Rudzīti liecina, ka izdevējam ne pārāk paticis romāna nosaukums, rakstnieks piedāvājis to mainīt uz “Trimdinieka testaments” vai “Testaments”, tomēr tas izdots ar tādu pašu nosaukumu kā pirmpublikācijā laikrakstā “Londonas Avīze” – “Sōla”.

Romāns "Sōla" tulkots igauņu valodā Saar (1994), tulkotāja Heidi Valli (Heidi Valli).

1963. gada 6. septembrī laikraksts “Londonas Avīze” sāka publicēt G. Janovska romānu “Pār Trentu kāpj migla”, kurā turpinātas Artura Skujas gaitas, nonākot Vidusanglijas pilsētā, kur apmetušies latviešu trimdinieki, Skujas kara gadu biedri.

Jau ar pirmo grāmatā izdoto romānu “Sōla” G. Janovskis spilgti un traģiski aizsāka rakstniecībā būtisku un jaunu tēmu – latviešu leģionāri, viņu likteņi un pieredzētais – frontē, gūstā un jaunajā mītnes zemē Anglijā. Šo tēmu rakstnieks risinājis arī vēlāk, īpaši romānos “Pie Tornas” (1966), “Pēc pastardienas” (1968). Ar šo romānu aizsākas vēl viena būtiska G. Janovska daiļrades līnija, kurā saskatāma līdzība ar norvēģu rakstnieku Knutu Hamsunu (Knut Hamsun) – dabas īpašā nozīme cilvēka pārdzīvotā kontekstā.

1993. gadā romāna dramatizējums iestudēts Valmieras Drāmas teātrī, režisors Varis Brasla. Romāna iespaidā tapis dzejnieces Rūtas Skujiņas dzejolis “Vēstule Gunara Janovska “Sōlas” Juhanam”.