Psiholoģiskās prozas darbs “Mātes piens” aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām. Vēstījuma centrā ir 20. gs. 70. un 80. gadi. Vēstures romāns iekļauts grāmatu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”.
Saistītie šķirkļi
Nora Ikstena. Romāna "Mātes piens" vāks. Rīga, izdevējs "Dienas Grāmata", 2015. gads.
Satura rādītājs
Sižeta galvenās līnijas
N. Ikstena caur šo romānu izzina un stāsta par pieredzi, kas veido personību, autobiogrāfiskā rakursā. Rakstniece atzīst, ka tekstā cieši ievīta viņas pašas ģimenes vēsture, taču romāns nav veidots kā autores biogrāfija. Romānā pārklājas divi laika posmi – mātes dzīves ceļš no nākšanas pasaulē 1944. gadā līdz Atmodai un meitas dzīve no dzimšanas 1969. gadā līdz Atmodai. Mātišķuma, mātes un meitas tēma ir sižeta centrālā ass, to norāda gan nosaukums, gan tekstā ietvertie simboli. Māte atsakās barot tikko dzimušo meitu ar savu pienu, jo tas ir “rūgts”, it kā baidoties ar pienu nodot meitai mokošo un neskaidro esamību padomju režīmā. Mātes atteikums barot bērnu ar krūti atspoguļojas vēlāk viņas meitas nepatikā pret pienu, kuru visi skolnieki ir spiesti dzert. Tendence piespiest dzert pienu ir viens no veidiem, kā padomju sistēma veidoja paklausību un apspieda izvēles brīvību. Mātes lomu galvenokārt pilda vecvecāki, nodrošinot meitenei mierīgu, sakārtotu un mīlošu ikdienu, bet savu miesīgo māti meita uztver kā neizprotamu un aprūpējamu būtni. Māte ir izcila un erudīta ginekoloģe, kura spēj veikt pat tolaik reto mākslīgās apaugļošanas procedūru, taču šī profesija ir pretrunīga, jo paredz gan jaunas dzīvības saņemšanu, gan arī iznīcināšanu abortos. Šī pretruna sabalsojas ar padomju režīma absurdu, no kura māte regulāri cieš, jo iedrošinās tam pretoties. Viņas medicīniskā karjera tiek izpostīta pēc tam, kad viņa prakses laikā Ļeņingradā apzināti savaino savas eksperimentāli apaugļotās pacientes, sirsnīgas krievu sievietes, varmācīgo vīru, kara veterānu. Māte ir traģiska figūra, intelektuāle, kura brīvajos brīžos iegrimst “samizdat” (самиздат) Rietumu literatūrā, diemžēl viņas dzīve sākas un beidzas padomju laikā. Cerība uz izglābšanos mātei ir tikai caur meitas tālāko dzīvi, kā arī meitas attiecībās ar vecmāmiņu, kuras optimisms un dāsnums iemieso Latvijas vēsturi pirms Otrā pasaules kara. Izglābšanos var saredzēt arī laukos un sava veida pašdziedināšanas rituālos, piemēram, sēņošanā mežā.
Romāna notikumi pārsvarā ir skumji, tomēr romāns ir spēcīga liecība par laikmetu, kas šobrīd šķiet gandrīz neiedomājams, bet kas var nebūt neatgriezenisks, ja katras tautas grūti izcīnītā brīvība netiek padarīta par vērtīgu un svarīgu.
Galvenās darbojošās personas
Romāna stāstījumu paralēli veido divas sievietes – māte un meita –, taču būtiska loma ir arī trešajai – mātesmātei. Zīmīgi, ka neviena no viņām netiek saukta vārdā, tomēr vienlaikus tās ir reālas dažādu paaudžu sievietes ar detalizētiem personiskajiem stāstiem. Vīriešu tēli ir marginālāki, vecmāmiņas vīrs, kas atgriežas no Sibīrijas, izsūtījuma salauzts, nespējot piemēroties dzīvei Latvijā, ātri nomirst. Vecmāmiņa, domājot, ka vīrs no Sibīrijas neatgriezīsies, bija satikusi vīrieti, kas romānā saukts par “patēvu”, viņš ir dzīves atbalsts visām ģimenes sievietēm. Neesoša ir tēva figūra, jo par meitas ieņemšanu māte ir izvairīga savās atmiņās. Tiek pavēstīts, ka meita piedzimst pēc gadījuma sakara, un tēva jautājums turpmāk netiek risināts, arī meita neizrāda vēlmi iepazīties ar savu tēvu. Arī mātei visas dzīves laikā nav līdzās kāds vīrietis.
Kompozīcija un saturiskās īpatnības
Atšķirībā no iepriekšējās daiļrades, kur N. Ikstena nereti izmantojusi vienlaicīgumu laikā un telpā, “Mātes pienam” raksturīga kustība un sižeta attīstība, izmantojot pagātnes ainas un dinamiku mātes un meitas dzīves gājumā. Romāns sarakstīts pirmajā personā, un vēstītājas pamīšus ir māte un meita. Abu vēstījumi atdalīti neuzkrītoši un dažkārt nemanāmi, bet tik dažādajām sievietēm ir katrai sava balss, kas viegli atšķirama. Tādējādi viens un tas pats stāsts tiek izstāstīts no mātes un meitas skatupunkta, dodot atšķirīgus skatījumus un ļaujot labāk izprast abu galveno tēlu izjūtas, savstarpējās attiecības, attiecības ar sevi un apkārtējiem.
Romāna vēsturiskais konteksts devis augsni, kurā rakstniece risina savu daļēji personīgo stāstu un reizē plašāku stāstu par sieviešu piedzīvoto absurdajā un traģiskajā padomju okupācijas laikā, par politisko sistēmu, kas izposta ģimeni, sagrauj dzimtas un cilvēkus, izposta sapņus, pārbaudot katra spēju un nespēju izdzīvot jebkuros apstākļos. Romāns atklāj ārējo apstākļu diktātu nonivelēt individuālismu, bet reizē pierāda personīgās brīvības alkas, kas dažkārt robežojas ar egoismu. Jāpiesauc jau romāna iesākumā pieteiktā būra metafora, ko iemieso meitai uzdāvinātais kāmītis, kas apēd savus bērnus, lai tos pasargātu no dzīves būrī, tādējādi tiek izmantots simbols, kas sniedz vizuālas asociācijas un ietver blīvu semantisko slāni, sasaistot to ar mātes privātās dzīvi un karjeras ierobežojumiem totalitārajā sistēmā un barjerām personības izaugsmē meitas dzīvē. Romāns arī ieskicē šo mehānismu pakāpenisku noārdīšanu, noslēdzot romānu 1989. gadā ar Berlīnes mūra sagrāvi un gaisā virmojošām iepriekš nepazītās neatkarības vēsmām.
Darba pirmais izdevums, tulkojumi
Romāns “Mātes piens” pirmo reizi izdots 2015. gadā.
Krievu valodā tulkojusi Ludmila Nukņeviča (Молоко матери, 2016), itāļu valodā – Margerita Karbonāro (Margherita Carbonaro, Il latte della madre, 2017), albāņu valodā – Luans Morina (Luan Morina, Qumështi i nënës, 2017), ungāru valodā – Aranka Lacazi (Aranka Laczházi, Anyatey, 2017), maķedoniešu valodā – Gorgijs Krstevskis (Ѓорѓи Крстевски, Маjчино млеко, 2017), angļu valodā – Margita Gailītis (Soviet Milk, 2018), gruzīnu valodā – Mzia Koberidze (დედის რძე, Dedis rdze, 2018).
Ietekme literatūrā un sabiedrībā
Romāns “Mātes piens” 2016. gadā saņēma portāla “Delfi” lasītāju balvu un grāmatu tīkla “Jānis Roze” atzinību kā pirktākais Latvijas Literatūras gada balvai nominētais darbs.
Atspoguļojums citos mākslas veidos
2023. gada 1. februārī pirmizrāde bija filmu studijas “Deviņi” pilnmetrāžas spēlfilmai “Mātes piens” pēc N. Ikstenas romāna “Mātes piens” motīviem (režisore Ināra Kolmane, scenārija autors Arvis Kolmanis).
Multivide
Nora Ikstena. Romāna "Mātes piens" vāks. Rīga, izdevējs "Dienas Grāmata", 2015. gads.