Nora Ikstena ir viena no pazīstamākajām 21. gs. latviešu rakstniecēm. Karjeras laikā rakstījusi romānus, īsprozu, biogrāfijas un esejas, kā arī strādājusi vairākos laikrakstos, saņēmusi vairākus nozīmīgus Latvijas un starptautiska mēroga apbalvojumus.

Mācījusies Rīgas 49. vidusskolā (1976–1980), Ikšķiles astoņgadīgajā skolā (1980–1984), Rīgas 7. vidusskolā (1984–1987), Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā (1987–1992), Kolumbijas Universitātē (Columbia University) Misūri studējusi angļu valodu un literatūru (1994–1995).

Strādājusi par zinātnisko līdzstrādnieci Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (1990–1993), kopš 1993. gada (ar pārtraukumiem) – žurnāla “Karogs” apskata nodaļas redaktore. Bijusi viesredaktore Kolumbijas Universitātes žurnālā The Review of Contemporary Fiction, sagatavojusi šī žurnāla latviešu prozai veltīto numuru, kas izdots 1998. gada janvārī. 1995. gadā piedalījusies rakstnieku festivālā Vilenicē, Slovēnijā, 1996. gadā – rakstnieku komūnā Gentā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). 1997. gadā N. Ikstena bijusi viena no latviešu literatūras pārstāvēm starptautiskajā Baltijas valstīm veltītajā Leipcigas grāmatu gadatirgū (Leipziger Buchmesse). No 1998. līdz 1999. gadam bijusi laikraksta “Rīgas Balss” galvenā redaktora vietniece. Rakstniece aktīvi veidojusi un virzījusi literāros procesus, bijusi viena no Latvijas Literatūras centra dibinātājām, Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas idejas iniciatore, kopā ar rakstnieku Paulu Bankovski un tulkotāju Maimu Grīnbergu izveidojusi literatūras festivālu “Prozas lasījumi”, bijusi Nacionālās Kultūras padomes priekšsēdētāja. Piedalījusies daudzos starptautiskos literatūras festivālos un lasījumos Eiropā, ASV un Kanādā.

Debitējusi literatūrā ar pirmskara rakstnieces un politiķes Annas Rūmanes-Ķeniņas biogrāfiju, kam sekoja divi stāstu krājumi: “Nieki un izpriecas” (1995) un “Maldīgas romances” (1997). Izdoti romāni: “Dzīves svinēšana” (1998), “Jaunavas mācība” (2001), “Amour Fou jeb Aplamā mīla 69 pantos” (2009), “Mātes piens” (2015). 2004. gadā iznācis stāstu krājums “Dzīves stāsti”. Divu eseju krājumu autore: “Sīlis spoguļstiklā” (2006) un “Šokolādes Jēzus” (2009). 2010. gadā kopā ar gruzīnu izcelsmes vācu rakstnieku Levanu Beridzi (Levan Beridze) sarakstījusi lugu “Filiparia”, kas izdota paralēli latviešu valodā un krievu valodā. Sarakstījusi biogrāfiskas grāmatas par Bruni Rubesu, Viju Vētru, Māru Zālīti, Regīnu Ezeru, Imantu Ziedoni un Dzintaru Sodumu. 2013. gadā izdota N. Ikstenas grāmata par Gruziju “Dievmātes draudzene”. N. Ikstenas darbi tulkoti angļu, vācu, krievu, franču, lietuviešu, igauņu, dāņu, zviedru, gruzīnu u. c. valodās.

Sarakstījusi scenāriju dokumentālajai filmai par latviešu rakstniekiem trimdā “Pasaules nepasaule” (2001).

N. Ikstena atpazīstama ar savu izsmalcināto rakstīšanas stilu, kas dažkārt dēvēts par prozas mežģīnēm, kā arī ārkārtīgi rūpīgo attieksmi pret valodu. Nereti N. Ikstenas proza analizēta sieviešu rakstības un feminisma kontekstā, jo pārbagāta ar spilgtiem un psiholoģiski ietilpīgiem sieviešu tēliem, dažādu paaudžu sieviešu, īpaši mātes un meitas, attiecību līnijām. Ikviens no rakstnieces darbiem bijis ar ko iezīmīgs latviešu literatūras telpā, vairāki stāstu krājumi un romāni arī starptautiskā mērogā. 1995. gadā iznāca N. Ikstenas pirmais stāstu krājums “Nieki un izpriecas”. Krājuma nosaukums veidots no divu nodaļu virsrakstiem – “Femīnie nieki” un “Svēto izpriecas”, kritikās apzīmēts kā izaicinošs, jo iedragā vispārpieņemto priekšstatu par literatūru kā komplicētu un reizē didaktisku mākslas veidu. N. Ikstena piedāvā uz literatūru palūkoties kā spēli, dažkārt pat kā izpriecu, tādējādi iekļaujoties 90. gadu vidus tā sauktajā Spēlējošās literatūras autoru pulkā.

2004. gadā iznācis stāstu krājums “Dzīves stāsti”, iezīmējot novirzīšanos no iepriekšējā izsmalcinātā rakstīšanas stila. Stāstu krājums “Dzīves stāsti” tulkots angļu (2013), maķedoniešu (2016) un hindi (2016) valodā. Viens no krājuma stāstiem – “Elzas Kugas vecuma neprāts” – iekļauts prozas antoloģijā “Labākā Eiropas daiļliteratūra 2011” (Best European Fiction 2011; 2010), savukārt stāsts “Lakatiņš baltais” atsevišķi izdots itāļu valodā (2014). 2006. gadā sadarbībā ar dzejnieku I. Ziedoni sarakstīts biogrāfisks darbs “Nenoteiktā bija” – netradicionāls un emocionāls mēģinājums rekonstruēt ievērojamā rakstnieka bērnības atmiņas. Romāns “Mātes piens” tulkots krievu (2016), maķedoniešu (2017), ungāru (2017), itāļu (2018), igauņu (2018), angļu (2018), gruzīnu (2018) un lietuviešu (2019) valodā.

N. Ikstena 1996. gadā saņēma Latvijas inteliģences apvienības jaunrades fonda, Latvijas Rakstnieku savienības un Rīgas Latviešu biedrības literārā kluba “Šķelpata” balvu īsprozas konkursā par darbu “Jente. Savedējas stāsti”; 1998. gadā – Latvijas Republikas Kultūras ministrijas prēmiju par izcilu radošu darbu – romānu “Dzīves svinēšana”; 2011. gadā saņēma Spīdolas stipendiju; 2008. gadā – Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru; 2016. gadā saņēma Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes balvu “Sudraba tintnīca” par romānu “Mātes piens”. Par grāmatu “Nenoteiktā bija” N. Ikstena 2001. gadā saņēma Literatūras gada balvu, 2006. gadā – Baltijas asamblejas balvu literatūrā (Baltic Assembly Prize for Literature, the Arts and Science, Baltijas Asamblejas balva literatūrā, mākslā un zinātnē) un laikraksta “Diena” Gada balvu kultūrā. 2018. gada novembrī saņēma Izcilības balvu kultūrā kā 21. gadsimta pirmo divu gadu desmitu pasaulē atpazīstamākā Latvijas rakstniece, kura 2018. gadā pārstāvēja Latviju arī Londonas grāmatu tirgū (The London Book Fair).

2010. gadā Dailes teātrī režisors Dž. Dž. Džilindžers iestudēja izrādi “Amour Fou” pēc N. Ikstenas romāna “Amour Fou jeb Aplamā mīla 69 pantos” motīviem. Balstoties uz N. Ikstenas 2007. gadā izdoto prozas darbu “Esamība ar Regīnu”, 2010. gadā Dailes teātrī tapusi Lilitas Ozoliņas monoizrāde “Regīna” (Lauras Grozas režija). N. Ikstenas “Dzīves stāsti” pārtapuši par iestudējumu “Amariļļi” (režisore Ināra Slucka) Nacionālajā teātrī 2007. gadā.

Sarakstījusi scenārijus vairāk nekā desmit dokumentālajām filmām ciklā “Rakstnieki tuvplānā”, kā arī “Pasaules Nepasaule” (2001), “Lūgšana mājai” (2015), “Īvāns” (2015) un citām. Rakstījusi arī bērniem literārās pasakas – “Pasakas ar beigām” (2002) un “Ulubeles pasakas” (2014) –, kuru darbības vieta ir Ikšķile un tās apkārtne.

Skaņdarbs “Dod, dieviņi” ar N. Ikstenas vārdiem un Raimonda Tigula mūziku (pirmatskaņojums 2008. gadā) bija viens no emocionālākajiem brīžiem kopkoru koncertā Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 2013. gadā, kur N. Ikstena bija arī viena no režisorēm.