Andrejs Irbe bija daudzpusīga personība: darbojās dzejas un īsprozas žanrā, bija viens no žurnāla “Jaunā Gaita” redaktoriem (1957–1980) jau kopš tā pirmsākumiem, kuram būtiska nozīme izdevuma tapšanā par saturā bagātīgu literāru un sabiedriski politisku izdevumu; viņam raksturīga spēcīga paaudzes piederība un garīgā sasaiste ar vienaudžiem dažādās trimdas zemēs. A. Irbe rakstīja literatūrkritikas un apceres (parakstījās ar Gunara Irbes vārdu), tulkoja no vācu, zviedru, norvēģu, islandiešu valodas; atdzejoja zviedru valodā latviešu literāros darbus, popularizēja latviešu rakstniecību Zviedrijā. Prozas darbi pieder pie latviešu avangarda un modernās rakstniecības daļas, dzejā saplūdušas romantiskas noskaņas ar smeldzīgām laikmeta noskaņām. Literārajos darbos izteikta paaudzes piederība.

Mācījās Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā. 1946. gada maijā ģimnāzijas kursu pabeidza Latviešu ģimnāzijā Dānijā. Kopš 1947. gada dzīvoja Zviedrijā. 1958. gadā beidza studijas Stokholmas Universitātes (Stockholms universitet) Humanitārajā fakultātē, papildināja zināšanas socioloģijā un pētīja laikrakstu un dzejas leksiku kā sabiedriskās domas ietekmējošus faktorus. 1964. gadā apmeklēja žurnālistikas pamatkursus.

A. Irbes pirmā publikācija – īsprozas darbs “Kur tumšie sili šalc” – tika publicēta žurnālā “Latvijas Jaunatne” 1939. gadā, atsevišķas dzejas publikācijas bija lasāmas Otrā pasaules kara laikā, tomēr literārajai jaunradei regulāri pievērsās, dzīvojot Zviedrijā.

1944. gada vasarā tika iesaistīts Darba dienestā, vēlāk Latviešu leģionā. Karā pieredzētais spilgti dramatiski atklājas viņa īsprozas darbos. Pēc Otrā pasaules kara A. Irbe nonāca latviešu bēgļu nometnē Dānijā, vēlāk pārcēlās uz Zviedriju, kur strādāja par sociologu statistika birojā no 1960. līdz 1989. gadam. 1960. gadā publicēja studiju darbu “Sabiedriskās domas veidošanās padomju Latvijā” (The Formation of Public Opinion in Soviet Latvia).

Līdzās ikdienas pamatdarbam A. Irbe turpināja darboties literatūras un kultūras žurnālistikas laukā. 20. gs. 40.–50. gados Zviedrijā, vēlāk arī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) latviešu periodikā publicēja daudz literatūrkritisku apceru un recenziju. 1960.–1977. gadā kā ārštata kultūras žurnālists publicēja apmēram 600 informatīvus, polemiskus rakstus, recenzijas un ceļojumu piezīmes zviedru laikrakstos, piemēram, Göteborgs–Tidningen, Sydsvenska Dagbladet, Dagens Nyheter un citos, un apceres un rakstus par jaunāko zviedru un islandiešu rakstniecībā, kā arī par latviešu literatūru Somijas zviedru laikrakstā Vasabladet.

Trimdas periodikā A. Irbe publicējis zviedru, norvēģu, islandiešu lirikas atdzejojumus un prozas tulkojumus latviešu valodā. 1970. gada vasarā A. Irbes redakcijā iznāca Somijas zviedru literārā žurnāla Horisont baltiešu speciālnumurs, kur iekļauta arī Vizmas Belševicas, Laimas Līvenas, Ojāra Vācieša, Māra Čaklā, Imanta Ziedoņa, Knuta Skujenieka atdzeja un Alberta Bela prozas tulkojums. Kopā ar Laini Lasmani izstrādāja un 1976. gadā publicēja apskatu “Latviešu rakstnieki Zviedrijā. 1945–1975” (Lettiska forfattare i Svedige 1945–1975).

A. Irbe aktīvi piedalījās Eiropas Latviešu jaunatnes apvienībā, 1970. gadā viņu uzaicināja darboties Zviedrijas Rakstnieku biedrībā, kur strādāja mazākumtautību autoru darba grupā; saņēma Zviedrijas Rakstnieku fonda darba stipendijas un stipendijas ceļojumiem uz Islandi. A. Irbe bija Latvijas PEN kluba prezidents (1982–1990), Latviešu Rakstnieku apvienības un Zviedrijas ieceļotāju rakstnieku apvienības biedrs. 1991. gadā kļuva par Latvijas Rakstnieku savienības biedru.

A. Irbe rakstīja nelielas miniatūras, dzeju un īsprozu. Pats atzina, ka darbos ir samērā daudz personiskās pieredzes, tomēr ne tiešā veidā. Literāro darbu centrā ir cilvēks laikmeta dramatismā, jauna cilvēka piederības meklējumi un modernā laikmeta atsvešinātības un vientulības tēma.

A. Irbes darbi pieder pie latviešu avangarda rakstniecības, kurā blakus liriski asociatīvam vēstījumam ir laika daudzslāņaina un ireāla apjausma, mūsdienu sašķeltā un vientuļā, no dabas atsvešinātā cilvēka tēlojums. Prozas formai raksturīgi iekšējie monologi, apziņas plūsma, asociatīvā montāža, sapludinot reālo ar vizionāro, apziņu ar zemapziņu, izsakot cilvēka identitātes un piesaistes meklējumus simboliskā un dramatiskā vispārinājumā. Vientulība un nesapratne ir laikmeta zīme, kurā ierakstījās jaunā latviešu rakstnieku paaudze.

A. Irbes īsproza apkopota divos krājumos. Prozas grāmatas “Mums nav svētvakaru” (1962) pasaules izjūta sasaucas ar savas paaudzes rakstītājiem; tā ir pasaule, kas skatīta viena cilvēka acīm un atblāzmo viena cilvēka pārdzīvojumos, kurā notikumi un cilvēki nav tik būtiski; sastapšanās ar otru cilvēku var notikt tikai iztēlē, cilvēkus vienu no otra šķir it kā siena. Ar pirmo īsprozas grāmatu A. Irbe pievērsa kritiķu un lasītāju uzmanību, sekodams modernās prozas eksperimentiem un ļaudams vaļu rosīgai un redzīgai fantāzijai, viņš bija atmetis stingrās un loģikai pakļautās kompozīcijas tradīcijas, izmantodams apziņas plūsmas un iekšējā monologa metodi. 

1966. gadā izdotā noveļu grāmata “Marisandra kaza” (abu īsprozas grāmatu kopizdevums “Dubultapgaismojums” 1992. gadā) apliecināja vērīgā stāstnieka talantu, kara atstātās traumatiskās pieredzes un tagadnes disonansi. Galvenokārt dominē smags dramatisms ar traģisku atrisinājumu, literārie varoņi visdziļākā nozīmē ir pārvietotās personas (iegūst arhetipisku jēgu). 

Pēc diviem īsprozas krājumiem A. Irbe vairāk pievērsās dzejai. Dzejas krājumā “Vientuļā laiva ir nošu zīme” (1968) dabas lirika savijusies ar smalku mīlestību klusinātos toņos; nereti dzejnieka liriskais es meklē patvērumu sapņos. Tomēr arī dzejā izteikti atklājas t. s. zaudētās paaudzes smeldze, izpostītā jaunība un zudusī tēvzeme un mājas. Dzejas krājuma “bez gulbjiem un bez sniega” (1979) caurviju motīvs ir “mēs dzīvojam ziemeļos”, ne savā zemē un savās mājās; krājumu papildina A. Irbe un Māras Irbes tulkojumi. Dzejas krājumā “Divdesmit ceturtais austrumu garums” (1989) skaidri pausta atziņa par “tiem, kas brauc pagātni meklēt”; jaušamas iespējamās pārmaiņas – Rīga ir tas 24. austrumu garums. Dzejas poētiku un noskaņas impulsēja iespaidi, kurus guva 1988. gadā, viesojoties Latvijā. 1991. gadā Rīgā izdotā dzejas izlase “.. tad kādu patiesību?” sniedz A. Irbes dzejā visbūtiskāko – sirsnīga intimitāte, apcerīgs un labsirdīgs dzīves vērojums, vitalitāte un optimisms mijas ar skeptisku, sāpīgi ironisku pagātnes un šīsdienas ilūziju vērojumu, eksistenciāls dramatisms, apcerot indivīda un tautas likteņceļus. Dzejai raksturīgs brīvais pants, smalka ironija. Dzīvība, brīvība, sieviete, cilvēka esība un pasaules noslēpums; trauslums un smeldze, sapņa un realitātes tēli, rezignēts sīkstums, elēģiskums, visu trimdinieku un reizē paša dzejnieka (paaudzes) sāpes – tas rodams viņa dzejā.

A. Irbe rakstīja arī zviedru valodā; dzejoļi zviedru valodā apkopoti un izdoti krājumā “Dzimis bij. zviedru Vidzemē / Livonijā” (Fööd i f. d. Svenska Lifland, 1976). Zviedru kritiķi atzīmējuši, ka krājuma pamattoni veido uzticība atmiņām un dzīvošanai nepieciešamā vajadzība, lai cilvēkam kaut kur būtu saknes; krājumu uztverot kā kādas sapostītas paaudzes literāro liecību.

Vairākas A. Irbes noveles tulkotas un publicētas angļu, zviedru un islandiešu valodā.

A. Irbe pieder tiem trimdas rakstniekiem, kuri nav vairījušies no sāpīgām tēmām un patiesības, runājot par latviešiem, vēsturi un trimdu, kuri meklē piederības sajūtu – mājas sajūtu un apjausmu, kas ir mājas daudz plašākā kontekstā. A. Irbes dzejas rindas kļuvušas par laikmeta liecībām, piemēram, dzejolis “Pēc referāta: diskusijas” (krājumā “Vientuļa laiva ir nošu zīme”, 1968. gads) atklāj ne vien kādai atsevišķai paaudzei, bet gan visai tautai liktenīgu traģēdiju nesenā vēstures posmā. Savukārt dzejolī “Meitene ar baltu puķi” (krājumā “Bez gulbjiem un bez sniega”, 1981. gads) dzejnieks kopējo tautas pārdzīvojumu iemūžina bezgala maigā noskaņā.

Pēc pirmā īsprozas krājuma iznākšanas kritiķis Jānis Rudzītis atzina, ka beidzot latviešu sastingušajās prozas tradīcijās parādījusies griba iet tālāk, atbrīvoties no ērtajām un visiem saprotamajām tautas rakstnieka manierēm, meklēt jaunas iespējas izteiksmē, tēlojuma un vēstījuma veidā tuvoties eksperimentiem. A. Irbes novitāte prozā ir atbrīvošanās no precīza laika datējuma, veidojot stāstījumu ārpus laika ierobežojuma, atmetot stingru, loģikai pakļautu kompozīciju, bagātinot valodu ar svaigu izteiksmi. Īsprozā dominē smags dramatisms ar traģisku atrisinājumu, tās ir kā noveles formā veidotas balādes vai drūmas leģendas.

1967. gadā par noveļu krājumu “Marisandra kaza” piešķirta Jāņa Jaunsudrabiņa balva.

Vairāki dzejnieki veltījuši A. Irbem savus dzejoļus: Uldis Bērziņš dzejoli “Andreja Irbes motīvs”; Teodors Tomsons – “Līst: Gunaram Irbem gadmijā”; L. Līvena – “Tev pāri jūrai”, Juris Kronbergs – “Andreju Irbi izvadot”.