Ar terminu “kanons” mūzikā raksturo īpašu imitācijas veidu, t. s. kanonisko imitāciju, kā arī kanonisko imitāciju tehnikā balstītu kompozīciju – noslēgtu vai relatīvi noslēgtu mūzikas uzbūvi vai formas daļu. Jebkuras imitācijas pamatā ir vienas un tās pašas melodijas jeb propostas (latīņu prōpositiō vai prōpositum ‘pamatdoma’) atkārtošana jeb atdarināšana (latīņu imitatio ‘atdarināšana’) citā balsī, veidojot rispostu (latīņu respōnsum ‘atbilde’). Kanoniskajā imitācijā imitēšana ir ilgstoša un nepārtraukta.
Termins “kanons” mūzikā apzīmē arī šādas parādības:
1. mērlīsti stīgu mērīšanai harmonisko intervālu (proporciju) matemātiskai izteikšanai, kā arī šim mērķim piemērotāko stīgu instrumentu – monohordu;
2. vienu no galvenajām dzejas un mūzikas formām Bizantijas baznīcas mūzikā;
3. renesanses laikmetā izplatītu kompozīcijas tehniku, kur ar komponista dotu verbālu apzīmējumu – šifrētu kodu – tika norādīts, kā no vienas fiksētās balss atvasināt pārējās.
Kanonu klasifikācija iespējama no dažādiem aspektiem, kas ir atvasināti no imitāciju klasifikācijas kritērijiem:
1. imitācijas precizitāte – stingra vai brīva imitācija;
2. pārveidojumu iespējas – ar vertikālo inversiju, horizontālo inversiju (vēžveidu), horizontālās un vertikālās inversijas apvienojums, ritma paplašinājums (augmentācija) vai sašaurinājums (diminūcija);
3. propostu skaits – vientēmas, divkāršas, trīskāršas kanoniskās imitācijas;
4. propostas un rispostas attiecību raksturojums no skaņaugstuma, virziena un iestājas laika viedokļa;
5. iedalījums galīgajos un bezgalīgajos kanonos. Galīgajā kanonā imitācijas process kādā attīstības momentā tiek noslēgts ar kadenci vai arī pāriet brīvi kontrapunktējošā uzbūvē. Bezgalīgajā kanonā proposta un arī risposta atkal un atkal atgriežas pie sava sākuma, muzikālo materiālu atkārtojot bez imitāciju pārtraukuma. Bezgalīgā kanona īpašs variants ir kanoniskā sekvence, kurā propostas un rispostas atgriešanās notiek ar skaņaugstuma izmaiņām – sekvencveidā.
Pastāv arī īpaša veida kanoni: kanoni, kuros apvienojas vairāki imitāciju veidi; spirāles, apļa vai modulējošie kanoni, kad kanoniskā uzbūve virzās sekvencveidā; proporcionālie (menzurālie) kanoni, kuros divas vai vairākas melodijas sākas vienlaicīgi, bet turpinājumā skan dažādos nošu ilgumos.