Atjaunots 2022. gada 12. jūlijā
Ieva Rozenbaha

kanons, mūzikā

(grieķu κανών ‘nūja, paraugs, mērs, mērlīste’, vācu Kanon, angļu canon, franču canon, krievu канон, itāļu canone)

daudzbalsīgas mūzikas forma, kurā balsis, imitāciju veidā iestājoties cita pēc citas, atskaņo vienu un to pašu materiālu

Saistītie šķirkļi

Kanona raksturojums

Ar terminu “kanons” mūzikā raksturo īpašu imitācijas veidu, t. s. kanonisko imitāciju, kā arī kanonisko imitāciju tehnikā balstītu kompozīciju – noslēgtu vai relatīvi noslēgtu mūzikas uzbūvi vai formas daļu. Jebkuras imitācijas pamatā ir vienas un tās pašas melodijas jeb propostas (latīņu prōpositiō vai prōpositum ‘pamatdoma’) atkārtošana jeb atdarināšana (latīņu imitatio ‘atdarināšana’) citā balsī, veidojot rispostu (latīņu respōnsum ‘atbilde’). Kanoniskajā imitācijā imitēšana ir ilgstoša un nepārtraukta.

Termins “kanons” mūzikā apzīmē arī šādas parādības:

1. mērlīsti stīgu mērīšanai harmonisko intervālu (proporciju) matemātiskai izteikšanai, kā arī šim mērķim piemērotāko stīgu instrumentu – monohordu;

2. vienu no galvenajām dzejas un mūzikas formām Bizantijas baznīcas mūzikā;

3. renesanses laikmetā izplatītu kompozīcijas tehniku, kur ar komponista dotu verbālu apzīmējumu – šifrētu kodu – tika norādīts, kā no vienas fiksētās balss atvasināt pārējās.

Kanonu klasifikācija iespējama no dažādiem aspektiem, kas ir atvasināti no imitāciju klasifikācijas kritērijiem:

1. imitācijas precizitāte – stingra vai brīva imitācija;

2. pārveidojumu iespējas – ar vertikālo inversiju, horizontālo inversiju (vēžveidu), horizontālās un vertikālās inversijas apvienojums, ritma paplašinājums (augmentācija) vai sašaurinājums (diminūcija);

3. propostu skaits – vientēmas, divkāršas, trīskāršas kanoniskās imitācijas;

4. propostas un rispostas attiecību raksturojums no skaņaugstuma, virziena un iestājas laika viedokļa;

5. iedalījums galīgajos un bezgalīgajos kanonos. Galīgajā kanonā imitācijas process kādā attīstības momentā tiek noslēgts ar kadenci vai arī pāriet brīvi kontrapunktējošā uzbūvē. Bezgalīgajā kanonā proposta un arī risposta atkal un atkal atgriežas pie sava sākuma, muzikālo materiālu atkārtojot bez imitāciju pārtraukuma. Bezgalīgā kanona īpašs variants ir kanoniskā sekvence, kurā propostas un rispostas atgriešanās notiek ar skaņaugstuma izmaiņām – sekvencveidā.

Pastāv arī īpaša veida kanoni: kanoni, kuros apvienojas vairāki imitāciju veidi; spirāles, apļa vai modulējošie kanoni, kad kanoniskā uzbūve virzās sekvencveidā; proporcionālie (menzurālie) kanoni, kuros divas vai vairākas melodijas sākas vienlaicīgi, bet turpinājumā skan dažādos nošu ilgumos.

Vēsturiskā izcelsme un attīstība

Kanonisko imitāciju princips kompozīcijas praksē ir pazīstams kopš 12. gs. Šī rakstības tehnika tika saistīta ar konkrētiem žanriem un apzīmēta ar žanru nosaukumiem, piemēram, rondele (rondellus), rota (rota), šasa (chace), kača (caccia). Savukārt 14.–16. gs. kanoniskās imitācijas un skaņdarbus, kurā šim principam ir vadošā nozīme, apzīmēja ar terminu “fūga” (fuga).

15.–16. gs. kanona princips bagātīgi tika izmantots mesās un motetēs. Nereti tika pielietots šifrēts kanona pieraksts, piemēram, tēma, kuras daudzbalsīgā risinājuma šifrs ir vārdi: Ubi α, ibi ω, et ubi ω, finis esto (Kur alfa, tur omega, kur omega, tur beigas).

17. gs.–18. gs. pirmajā pusē kanonisko imitāciju princips iekļāvās dažādās imitāciju formās, piemēram, invencijās, fūgās, ričerkāros, kanonos un citās. Tas tika lietots gan instrumentālmūzikā dažādiem sastāviem, gan vokālinstrumentālajā mūzikā.

18. gs. otrajā pusē un 19. gs. kanons bieži tiek apvienots ar homofonajām formām (piemēram, sonātes formu, vienkāršajām formām, salikto trijdaļu formu u. c.), rodot dažādus individuālus risinājumus.

20.–21. gs. kanonisko imitāciju un kanona lietojums ir ļoti daudzveidīgs, piemērojoties komponista individuālajam stilam un skaņdarba mākslinieciskajai iecerei.

Nozīmīgākie autori un skaņdarbi

12.–14. gs. kanoniskās imitācijas sastopamas atsevišķos Parīzes Dievmātes katedrāles (Notre Dame de Paris) skolas komponista Perotīna (Pérotin) darbos; viens no pirmajiem agrīnākajiem četrbalsīga kanona paraugiem ar papildu divbalsīga bezgalīgā kanona ostinato slāni ir t. s. “Vasaras kanons” (Sumer Is Icumen In) no Anglijas (ap 1280).

15.–16. gs. kanona rakstības tehnika intensīvi attīstījās frankoflāmu polifonās skolas komponistu skaņdarbos, sevišķi mesās, piemēram, Johannesa Okegema (Johannes Ockeghem) Missa Prolationum (15. gs. otrā puse), Žoskēna de Prē (Josquin des Prez) mesā L’homme armé sexti toni un L’homme armé super voces musicales. Arī itāļu komponista Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas (Giovanni Pierluigi da Palestrina) mesās Missa Repleatur os meum laude, Missa canonica, Missa ad fugam, Missa brevis, Missa Papae Marcelli un citās.

Baroka periodā, 17. gs.–18. gs. pirmajā pusē, nozīmīgāko ieguldījumu kanoniskās tehnikas izmantojumā dažādu žanru darbos devis vācu komponists Johans Sebastiāns Bahs (Johann Sebastian Bach), sevišķi ciklos “Muzikālais veltījums” (Musikalisches Opfer, 1747) un “Fūgas māksla” (Die Kunst der Fuge, 1750).

18. gs. otrajā pusē – 19. gs. kanona princips nereti ir iekļauts sakrālajos vokālinstrumentālajos darbos, kā tas ir austriešu komponistu Jozefa Haidna (Joseph Haydn) mesās, piemēram, Nelson-Messe (1798), Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) mesā C dur (K. 262, 1776), Franča Šūberta (Franz Schubert) mesā G dur (D. 167, 1815), mesā Es dur (D. 950, 1828) un citos. Kanona princips tie lietots arī instrumentālajā mūzikā un simfoniskajos darbos, piemēram, J. Haidna klaviersonātes A dur (Hob. XVI:26, 1773) 2. daļā, V. A. Mocarta stīgu kvinteta c moll (K. 406/516b, 1787) 3. daļā, 41. simfonijas (K. 551, 1788) finālā, vācu komponista Roberta Šūmaņa (Robert Schumann) “Simfoniskajās etīdēs” (Etudes symphoniques (Etudes en forme de Variations) op. 13, 1834–1837), franču komponista Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) “Farandolā” (Farandole) no svītas “Arliete” (L'Arlésienne Suite No. 2, 1872) un citos.

20.–21. gs. kanons un kanoniskās imitācijas daudzveidīgi tiek lietotas dažādu žanru skaņdarbos, piemēram, dubultkanons Antona Vēberna (Anton Webern) simfonijas op. 21 (1927–1928) 2. daļā, vēžveida kanons Arnolda Šēnberga (Arnold Schoenberg) cikla “Mēness Pjero” (Pierrot lunnaire, op.21, 1912) daļā “Mēness plankums” (Der Mondfleck), franču komponista Olivjē Mesiāna (Olivier Eugène Prosper Charles Messiaen) cikla “Divdesmit skatieni uz Jēzusbērnu” (Vingt regards sur l'enfant-Jésus, 1944) piektajā daļā “Dēla skats uz Dēlu” (Regard du Fils sur le Fils), 48-balsīgs kanons krievu komponista Borisa Čaikovska (Борис Александрович Чайковский) orķestra kompozīcijas “Tēma un astoņas variācijas” (Тема и восемь вариаций, 1973) septītajā variācijā, spoguļkanons vairākās Rodiona Ščedrina (Константин Михайлович Щедрин) kompozīcijās, individuāli risināta kanoniskā tehnika poļu komponista Kšištofa Penderecka (Krzysztof Eugeniusz Penderecki), ungāru komponista Ģērģa Ligeti (György Sándor Ligeti), krievu komponista Edisona Deņisova (Эдисон Васильевич Денисов), amerikāņu komponista Stīva Reiha (Stephen Michael Reich) darbos un citur.

Latviešu mūzikā kanonu un kanoniskās imitācijas savos darbos izmantojuši Andrejs Jurjāns, Jēkabs Graubiņš, Jānis Ivanovs, Tālivaldis Ķeniņš, Romualds Jermaks, Romualds Kalsons, Georgs Pelēcis, Juris Karlsons, Pēteris Plakidis, Imants Zemzaris, Indra Riše, Rihards Dubra, Ēriks Ešenvalds u. c. autori.

kanons, mūzikā

Saistītie šķirkļi

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Autora ieteiktie papildu resursi

kanons, mūzikā

Saistītie šķirkļi

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Saistītie šķirkļi

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

Ieteicamā literatūra