Fūgas uzbūves pamatā ir pieci pamatelementi: tēma, atbilde, pretsalikums, intermēdija, streta. Tēma ir galvenās muzikālās domas vienbalsīgs izklāsts. Atbilde ir tēmas imitācija dominantes vai retāk subdominantes tonalitātē; 20.–21. gs. fūgās iespējamas citas tonālās attiecības. Pastāv divi atbildes veidi: reāla atbilde (tēmu imitē burtiski) un tonāla atbilde (tēmu imitē ar noteiktām intervālu izmaiņām). Pretsalikums ir melodija, kas skan vienlaicīgi ar tēmas imitācijām. Atkarībā no balsu skaita fūgā pretsalikumu skaits var būt dažāds. Ir divi pretsalikuma veidi: brīvs (atšķirīgs katrai tēmas imitācijai) un izturēts (nemainīgs visā fūgas gaitā). Intermēdija ir fūgas posms, kurā neskan tēma un kas savieno tēmas izklāstus. Streta ir tēmas imitācijveida izklāsts, kurā imitācija iestājas pirms tēmas nobeiguma.

Fūgas struktūru veido ekspozīcija, kas ietver secīgu tēmu izklāstu visās balsīs parasti tonikas–dominantes attiecībās, un pēcekspozīcijas daļa, kurā ir nošķiramas divas fāzes – attīstošā (vidusdaļa) un noslēdzošā (reprīze). Ekspozīcijas daļu var paplašināt tēmas papildus izklāsti vai kontrekspozīcija. Vidusdaļā tēma parasti skan no ekspozīcijas atšķirīgās tonalitātēs, var tikt lietotas stretas, tēmas kontrapunktiski pārveidojumi, pieaugt intermēdiju nozīme. Fūgu noslēdzošās daļas galvenā pazīme ir atgriešanās galvenajā tonalitātē.

Īpašas struktūras iezīmes raksturīgas fūgām kormūzikā un ērģeļmūzikā. Atkarībā no tēmus skaita fūgas iedala vienkāršajās (ar vienu tēmu) un saliktajās (ar vairākām tēmām – divkāršās jeb dubultfūgas, trīskāršās, četrkāršās).

Ar terminu “fūga” 14.–16. gs. apzīmēja kanona principu un skaņdarbu, kurā šim principam ir galvenā loma. Fūgas forma veidojās 17. gs. uz 16. gs. instrumentālās mūzikas formu (ričerkārs, kancona, tokāta, fantāzija, kapričo) pamata. Fūgas formas koncepcija kļuva par vienu no galvenajiem baroka mūzikas formveides principiem, ietekmējot gan instrumentālās, gan vokālinstrumentālās mūzikas formas.

Klasicisma laikmetā polifono formu, t. sk. fūgas nozīme mazinājās, toties būtiska ir mijiedarbe ar homofonajām formām, sevišķi ar sonātes formu. Fūgas traktējumā vērojama formas simfonizācija, kad fūgas attīstošais posms tuvinās sonātes formas izstrādājumam.

19. gs. fūga attīstījās divos pamatvirzienos. Pirmais saistīts ar formas klasiskā veidola saglabāšanu, otrs balstīts uz formas brīvāku veidojumu, iekļaujot fantāzijas žanra iezīmes. Tādā gadījumā formai raksturīga nepolifonu epizožu iekļaušana, intensīva tēmas variēšana, tempa maiņas, tonālo plānu brīvība.

20.–21. gs. mūzikā fūgas traktējums ir ļoti daudzveidīgs, balstīts gan uz baroka fūgas tradīcijām, gan uz individuālām koncepcijām. Fūgu daudzveidība sevišķi saistīta ar skaņaugstumu organizācijas sistēmām (tonālas, modālas, dodekafonas, sonoras fūgas u. c.).

Baroka periodā 17. gs. un 18. gs. 1. pusē ērģeļu fūgas rakstījuši vācu komponisti Dītrihs Bukstehūde (Dietrich (Dieterich) Buxtehude), Johans Fišers (Johann Caspar Ferdinand Fischer), Johans Frobergers (Johann Jakob Froberger), Johans Pahelbels (Johann Pachelbel) u. c. Vācu koponista Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Händel) daiļradē bieži sastopamas ir saliktās fūgas, piemēram, kori no oratorijām “Israēlieši Ēģiptē” (Israel in Egypt, 1739), “Mesija” (Messiah, 1742), “Aleksandra svētki” (Das Alexanderfest oder Die Macht der Musik, 1736).

Augstāko virsotni baroka laikmetā fūga sasniedza vācu komponista Johana Sebastiāna Baha (Johann Sebastian Bach) darbos, sevišķi ciklos “Labi temperētais klavīrs” (Das Wohltemperierte Klavier,1720–1722/1740–1744), “Muzikālais veltījums” (Musikalisches Opfer, 1747) un “Fūgas māksla” (Die Kunst der Fuge, 1750). Daudzveidīgs ir fūgu pielietojums J. S. Baha ērģeļmūzikā, mūzikā klavīram, orķestra darbos un vokālinstrumentālajā mūzikā, jo īpaši “Mesā h moll” (Messe h-moll, 1748–1749).

Klasicisma periodā fūga bieži ir vokālinstrumentālu darbu sastāvdaļa, kā tas ir austriešu komponistu Jozefa Haidna (Joseph Haydn) mesās un oratorijās “Gadalaiki” (Die Jahreszeiten, 1789) un “Radīšana” (Die Schöpfung, 1801), Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) mesās un “Rekviēmā” (Requiem, 1791), vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Svinīgajā mesā” (Missa Solemnis, 1823). Instrumentālmūzikā nozīmīgas ir L. van Bēthovena fūgas klaviersonātēs op.101, 102 nr. 2, 106, 109, 110 un stīgu kvartetos op. 133 un 137.

Romantisma laikmetā fūgas turpina būt izvērstu vokālinstrumentālu skaņdarbu sastāvdaļa, piemēram, ungāru komponista Ferenca Lista (ungāru Ferenz Liszt, vācu Franz Liszt) oratorijā “Kristus” (Christus, 1856), vācu komponista Johannesa Brāmsa (Johannes Brahms) “Vācu rekviēmā” (Ein deutsches Requiem, 1865), itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunio Francesco Verdi) “Rekviēmā” (Messa da Requiem, 1874). Atjaunojas fūga ērģeļmūzikā, piemēram, vācu komponista Fēliksa Mendelszona Bartoldi (Felix Mendelssohn Bartholdy) Prelūdijas un fūgas op. 37, fūgas ērģeļsonātēs op. 65; F. Lista Fantāzija un fūga par BACH (1855/1870), Fantāzija un fūga c moll ērģelēm par korāli Ad nos, ad salutarem undam (1850), franču komponista Sezāra Franka (César-Auguste-Jean-Guillaume-Hubert-Franck) “Prelūdija, korālis un fūga” (1884) u. c. Simfoniskajā mūzikā un instrumentālajā mūzikā fūgas komponējuši Roberts Šūmanis (Robert Schumann), J. Brāmss, F. Lists, Hektors (Ektors) Berliozs (Hector Berlioz) un S. Franks, Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильич Чайковский), Aleksandrs Glazunovs (Александр Константинович Глазунов), Sergejs Taņejevs (Сергей Иванович Танеев) u. c.

20. gs. fūga tikusi ietverta visdažādāko žanru darbos, piemēram, krievu komponista Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) operā “Deguns” (Нос, 1928), ungāru komponista Bēlas Bartoka (Béla Viktor János Bartók) opusā “Mūzika stīgām, sitamajiem un čelestai” (Zene húros hangszerekre, ütőkre és cselesztára, 1936), austriešu komponista Antona Vēberna (Anton Webern) Pirmajā kantātē op. 29 (1939), franču komponista Olivjē Mesiāna (Olivier Eugène Prosper Charles Messiaen) ciklā “Divdesmit skatieni uz Jēzusbērnu” (Vingt regards sur l'enfant-Jésus, 1944), angļu komponista Bendžamina Britena (Benjamin Britten) skaņdarbā “Jauna cilvēka ceļvedis orķestrī: variācijas un fūga par Henrija Pērsela tēmu” (The Young Person’s Guide to the Orchestra: Variations and Fugue on a Theme of Henry Purcell, 1946), poļu komponista Vitolda Ļutoslavska (Witold Roman Lutosławski) “Sēru mūzikā” (Muzyka żałobna, 1958), krievu un vācu komponista Alfrēda Šnitkes (krievu Альфред Гaрриевич Шнитке, vācu Alfred Schnittke) “Improvizācijā un fūgā” (1965) klavierēm, poļu komponista Henrika Mikolaja Gurecka (Henryk Mikołaj Górecki) darbā “Genesis” (Genesis, 1962–1965), ciklā “Prelūdijas un fūga” (Preludia i fuga, 1972). 

20. gs. atjaunojās polifono ciklu rakstība: vācu komponista Paula Hindemita (Paul Hindemith) Ludus tonalis (latīņu, burtiski 'toņu spēle', 1942), krievu kompononistu D. Šostakoviča “24 prelūdijas un fūgas” (24 прелюдии и фуги, 1951) un Rodiona Ščedrina (Константин Михайлович Щедрин) “24 prelūdijas un fūgas” (1964; 1970), “Polifonā burtnīca” (Полифоническая тетрадь, 1972) u. c.

Latviešu mūzikā fūgas komponējuši Andrejs Jurjāns, Jēkabs Graubiņš, Jānis Ivanovs, Tālivaldis Ķeniņš, Romualds Kalsons, Juris Karlsons, Pēteris Plakidis, Rihards Dubra u. c. autori.