Katra no triloģijas "Aija" daļām izdota arī atsevišķi kā autonoms literārs darbs – “Aija” (1911), “Atbalss” (1920) un “Ziema” (1925), nereti darbs saukts par stāstu vai garstāstu, romānu.

Laikā, kad J. Jaunsudrabiņš rakstīja “Aiju”, bija mainījušies gadsimti, līdzās izteiktajam lauku dzīves un vides tēlojumam aizvien būtiskāku nozīmi ieguva pilsētas (urbānās vides) motīvi. Līdzās tradicionāli reālistiskajam tēlojumam, iepazīstot citzemju literāro tekstu tulkojumus (Fjodors Dostojevskis (Фёдор Михайлович Достоевский), Bernhards Kellermanis (Bernhard Kellermann), Knuts Hamsuns (Knut Hamsun) u. c.), rakstnieki meklēja jaunus izteiksmes, stila un vēstījuma veidus. 20. gs. mijā un pirmajā desmitgadē latviešu prozā vērojama pastiprināta interese par cilvēka garīgo pasauli, parādās literāri darbi, kas iekļaujami psiholoģiskā reālisma paveidā.

J. Jaunsudrabiņa triloģija atklāj ciešu cilvēka (arī pārdzīvojumu) mijiedarbi ar dabas tēliem un gadalaiku miju Latvijas lauku dzīves kontekstā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.

Pirmajā daļā – “Aija” – iezīmīga dabas un cilvēku jūtu atmoda un vasaras pilnbrieds, kas ietver ganu puiša Jāņa vasaras tēlojumu Lapu mājā. Stāstījuma epizodes virknējas, izstāstot ne vien Jāņa stāstu, bet arī iezīmējot lauku dzīves, sētas, arī kalpa (ganu) zēna ikdienu un Jāņa pieaugšanu.

Otrā daļa – “Atbalss” – iezīmē ne vien rudeni un ražas vākšanas laiku lauku sētā, bet arī cilvēku savstarpējās attiecībās, kuras samezglojas. Jāņa personība vairs nav viengabalaina. Viņš ir trīsdesmitgadnieks, kurš pēc Rīgā nodzīvotiem gadiem it kā uz mirkli atgriežas laukos. Aija šajā daļā tikpat kā neparādās, tomēr ir kā atbalss – Jāņa atmiņas, iedomas, ilūzijas, sapņi. Latviešu literatūrvēsturnieks Pēteris Ērmanis šo daļu nodēvējis par Jāņa Baloža liktenīgās un nelaimīgās mīlestības otro cēlienu.

Trešā daļa – “Ziema” – iezīmē aukstumu un salumu dabā un arī Aijas un Jāņa attiecībās.

Lauku vides un ikdienas attēlojumā J. Jaunsudrabiņš paturējis reālistisku skatījumu, taču cilvēku attiecības to paplašina psiholoģiskā aspektā, iezīmējot netieši arī lauku un pilsētas vides un iespēju sadursmi, saimniekošanas modeļa maiņu, paaudžu attiecības, kā arī mīlestības samezglojumus.

Triloģija veidota reālistiski, ar teicamu psiholoģisku izgaismojumu, dzīviem, plastiskiem tēliem. Darbības fonu dod rakstnieka dzimtais Augšzemes novads ar raksturīgiem tēlojumiem, vietvārdiem utt. Triloģija vienlaikus ir arī dziļi latviska un vispārcilvēciska.

Triloģijas daļām caurvijas galvenokārt Jānis – no ganu zēna līdz vīram (33 gadu vecumam) ar pilsētnieka pieredzi. Tiek uzskatīts, ka triloģijas galvenā persona ir nevis Aija, bet gan Jānis. Aija ir klātesoša – no meitas Lapu mājās jau ar racionālu dzīves uztveri līdz Galdara sievai un atraitnei ar trim meitām. Viņas rīcībā saskatāma līdzība ar Rūdolfa Blaumaņa varonēm. Patiesām jūtām un mīlestībai Aijas racionālajā pasaulē nav vietas. Ieva – no mazās ņiprās un vērīgās, arī pļāpīgās ganu meitenes, bārenes Lapu mājās līdz meitai Radu mājās, atvērtu sirdi un dziļu vientulību. Ievai ir būtiska nozīme Jāņa dzīvē, kad viņš to sastop pieaugušu Radu mājās. Ievas skaidrā sirds nespēj atsvabināt Jāni no apmātības pēc Aijas, kaut abi iecerējuši apprecēties. Gājiens kopā uz baznīcu kļūst par liktenīgu pagrieziena punktu abu attiecībās. Jānis savā veidā noniecina Ievas uzticēšanos. Ieva, juzdamās pievilta un neredzot dzīvei jēgu, nolemj aiziet no dzīves. Jāņa Baloža vecāki – skopulīgā un skaudīgā Baloža māte un pabailīgais Baloža tēvs. Būtiska nozīme triloģijā (1., 2. daļā) Lapu un Radu māju saimniekiem un viņu bērniem (2. daļā), kur iezīmējas arī saimniekošanas atšķirības, lauku dzīves modernizācijas klātbūtne, cits saimniekošanas modelis (piemēram, Radu saimnieka meita Zizuma kundze). Pirmā un otrā daļa iezīmē attiecību maiņu starp saimniekiem un kalpiem. Līdzās lauku sētas iemītniekiem parādās Radu saimnieku bērni – Ludis un Olga – kuri izglītojas Rīgā un tikai pa daļai vairs vasarās saistīti ar lauku vidi. Vecais Rads apzinās, ka Rīgā skolotais Ludis nebūs māju saimnieks, viņš vairs nemīl zemes darbu. J. Jaunsudrabiņš, īpaši pirmajā daļā, iezīmējis raibu tēlu galeriju – galvenokārt, vienas sētas gājējus un strādātājus. Triloģijas trešā daļa ir viengabalaina, vairs nav plašas un raibas tēlu galerijas; tajā galvenokārt stāstīts par Jāni un Aiju.

Triloģiju “Aija” veido trīs relatīvi patstāvīgas un stilistiski atšķirīgas daļas, kas atklāj rakstnieka literāro meklējumu ceļu – no ieturēta tradicionālā bērnības atmiņu formā veidotā kalpu zēna Jāņa naivas un sapņainas jūtu mošanās līdz psiholoģiski niansētam, nolemtības pilnam vēstījumam trešajā daļā, parādot mīlestības iespējamās transformācijas formas – no romantiskas jūsmas līdz nolemtībai, fatalitātei, sprostam. Nespējot rast izeju, Jānis izlemj aiziet no dzīves.

Triloģija kopumā tapusi ilgākā laika posmā. Visās daļās darbības norises laiks ir salīdzinoši neilgs, bet piepildīts notikumiem. Pirmo un otro daļu caurvij lauku sētas ikdienas darbu gaita. Trešajā daļā līdzās ikdienišķām rūpēm centrā izvirzās attiecību jautājums – kā dzīvot, kā sadzīvot, ko darīt ar mīlestību, kura izrādās otram (Aijai) nevajadzīga.

Triloģijas daļas strukturāli sastāv no atsevišķām daļām: 1. daļu veido 32 epizodes, 2. daļu – 33 epizodes, 3. daļu – 32 epizodes. Pirmajā daļā vēstījums galvenokārt ir pirmās personas (es) formā, 2. un 3. daļā – trešajā personā.

Pirmā daļa hronoloģiski vistuvāk ir J. Jaunsudrabiņa “Baltajai grāmatai” – netieši, stilistiski, vēstījuma veidā un pat strukturējumā turpina aizsākto – no ainas uz ainu, no notikuma uz notikuma – tikai tēlotais Jancis nu jau apmēram 15 gadus vecs. Šīs daļas pamattēlojums sasaucas ar lauku dzīves ritējumu, aktīvo un rosīgo ritu laiku: no Jurģiem līdz siena vākšanai, labības novākšanai. Rakstnieks faktiski rāda noslēgtu telpu – lauku sētu ar savu ikdienu, kurā reti kāds ienāk un reti kur iziet. Nākamās triloģijas daļas savieno galveno personu caurvijums, kā arī attēlotas jaunas darbojošās personas. Otrā daļa ienes lauku sētā citu pasauli – pilsētnieku pasauli (Radu mājas saimnieku bērni), tur ierodas arī Jānis, kurš atgriezies lauku vidē, un it kā no malas noraugās ikdienā, jūtas it kā citā pasaulē pārcelts. Viņš vairs nav īsti piederīgs šai videi, taču pamazām nonāk savas mīlestības varā. Savukārt trešā daļa lokalizēta galvenokārt ap Aijas pussagruvušo māju, Jānis iziet ārpus tās, tikai dodoties meža darbos. Trešās daļas nosaukums “Ziema” precīzi izsaka tās pamatnoskaņu – mīlestība nav sniegusi cerēto; ziema simboliski ir gan dabā, gan arī Jāņa un Aijas attiecībās. Vēstījums sākas ar teikumu, ka naktī ir iekritis sniegs. Sapnis pamazām izsapņots, ieraugot, kāda patiesībā ir Aija, arī apjaušot, ka Jānis nespēj neko mainīt, ja kaut ko mainīt(ies) nevēlas pati Aija. Viņa dzīvē pamazām ienāk vienaldzība pret visu; kas pamazām arī ved uz nekurieni – jēgas dzīvot vairs nav, pārcirst šo attiecību saiti viņš arī nespēj.

1910. gada vasarā J. Jaunsudrabiņš sarakstīja garo stāstu “Aija”, kurā attēloja ganu gaitās “Liepiņās” pieredzēto (publicēts 1911. gadā laikrakstā “Latvija” Nr. 1.–29.). 1914. gadā laikraksts “Dzimtenes Vēstnesis” izsludināja godalgas par gada labākajiem stāstiem, J. Jaunsudrabiņš jau tad bija sācis darbu pie garstāsta “Aija” turpinājuma. 1914. gada 11. decembrī laikraksta 286. numurā stāstu feļetonu daļā sāka drukāt stāstu “Atbalss” (līdz 1915. gada 5. janvārim, 4. numuram). Par šo stāstu J. Jaunsudrabiņam piešķirta pirmā godalga. 1924. gadā laikrakstā “Jaunākās Ziņas” (Nr. 190.–268.) publicēta triloģijas trešā daļa “Ziema”; stāsts saņēma laikraksta redakcijas godalgu. Visas daļas vienkopus ar apzīmējumu triloģija pirmoreizi publicētas Anša Gulbja apgādā izdoto J. Jaunsudrabiņa “Rakstu” trešajā sējumā 1927. gadā.

Triloģija “Aija” tulkota vācu (1922. gadā, tulkota pirmā daļa, tulkojis Oskars Grosbergs), igauņu (1931. gadā; tulkojis Karls Abens, Karl Aben), lietuviešu (1960. gadā; tulkojis Aleksandrs Žirgulis, Aleksandras Žirgulys), krievu (1973. gadā; tulkojusi Liāna Blumfelde), poļu (1976. gadā; tulkojusi B. Uminska no krievu valodas) valodā.

Latviešu literatūrvēsturnieks Līgotņu Jēkabs pēc pirmās daļas izdošanas atzinis, ka vecā latviešu zemnieku pasaule apskatīta jaunlaiku dzejnieka acīm ar apbrīnojami episku mieru, akcentējot labi tēloto vidi un apstākļus; autoram izdevies atrast savu īpašo stilu un piegājienu tematam, kas šķitis saturiski jau izsmelts. Kā novitātes viņš atzīmējis: jauna kompozīcija, salīdzinājumi, novērojumi zemnieku tikumīgā un materiālā dzīvē, jaunas attiecības starp tēlotajiem zemniekiem – tas viss liek atzīt J. Jaunsudrabiņu par vienu no apdāvinātākajiem stāstītājiem. Vērtējumā iezīmējas J. Jaunsudrabiņa jaunpienesums – vairs nav tēlota līdz šim ierasti tradicionālā latviskā lauku vide un pasaule, savukārt cilvēku attiecībās ienestā enerģiskā vitalitāte var izrādīties postoša. Rakstniece Nora Ikstena atzinusi, ka “Aija” ir visu laiku izcilākā vīrieša uzrakstītā grāmata par sievieti.

Literatūrzinātnieki atzīmējuši, ka ar Aijas tēlu J. Jaunsudrabiņa daiļradē un latviešu literatūrā ienāk liktenīgās un tumši kaislīgās mīlestības tēma. J. Jaunsudrabiņa “Aija” 20. gs. sākuma literatūrā iezīmējas ne vien kā rakstnieka darba virsotne, bet arī kā viens no izcilākajiem lielās prozas darbiem latviešu literatūrā.

Pēc triloģijas “Aija” motīviem tapusi spēlfilma “Atbalss” (1959), režisors Varis Krūmiņš, scenārija autors Fricis Rūmnieks. 1977. gadā 15 daļās ierunāti triloģijas “Aija” radiolasījumi, režisors Viktors Zvaigzne. 1985. gadā Liepājas teātrī izrādīta “Aija”, dramatizētājs un režisors Oļģerts Kroders. 1987. gadā uzņemta divsēriju televīzijas spēlfilma “Aija”, režisors Varis Brasla, scenārija autors Alvis Lapiņš. 2009. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī tapusi izrāde “Aija”, režisors Mihails Kublinskis, bet 2010. gadā – Dailes teātrī “Aija pēc Jaunsudrabiņa”, režisors Regnārs Vaivars.