Atainojot Pirmā pasaules kara bēgļu traģisko likteni, latviešu strēlnieku sūtību, portretējot pats sevi un līdzcilvēkus, Jēkabs Kazaks atklāj laikmeta dramatisko kopainu un radošas personības unikālo redzējumu. Atstātās teorētiskās atziņas (“Dzīve Penzā: divus gadus aprakstīta no Jēkaba Kazaka”, 1917; J. Kazaka 1918. gadā Alūksnē nolasītais priekšlasījums “Par mākslu” publicēts 1921. gadā ar Ugas Skulmes ievadu – “Jēkaba Kazaka piemiņai”) nepārprotami liecina, ka glezniecībā lolotas lielas cerības un tālejoši mērķi. Talantīgā, emocionālā jaunā cilvēka Rietumeiropas mākslas formas meklējumu impulsi skāra vienlaikus ar izjustiem laikmeta dramatisko notikumu pavērsieniem. Spilgtais radošais sniegums paliekoši un spēcīgi ir iespaidojis latviešu mākslas vēstures gaitu. 1922. gadā Rīgas mākslinieku grupa Rīgas pilsētas mākslas muzejā sarīkoja J. Kazaka piemiņas izstādi, kurā bija eksponēta 41 eļļas glezna un 249 akvareļi, grafikas un zīmējumi. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā no mākslinieka mantojuma nonākušas 32 gleznas un vairāk nekā simts darbu uz papīra.