AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2026. gada 23. janvārī
Kristiāna Ābele

Vilhelms Purvītis

(Vilhelms Kārlis Purvītis; 20.02./03.03.1872. Jaunpils (mūsdienās Zaubes) pagasta Jaužos, mūsdienās Vecjauži Taurupes pagastā–14.01.1945. Bādnauheimā, Vācijā. Pārapbedīts Rīgas I Meža kapos)
ainavu gleznotājs, mākslas pedagogs, muzeja vadītājs, Latvijas brīvvalsts mākslas institucionālo pamatu veidotājs

Saistītie šķirkļi

  • glezniecība Latvijā
  • Latvijas kultūras kanons
  • māksla
  • māksla Latvijā
Gleznotājs Vilhelms Purvītis. 1920. gads.

Gleznotājs Vilhelms Purvītis. 1920. gads.

Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš. Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka. 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ģimene un izglītība
  • 3.
    Profesionālā darbība
  • 4.
    Nozīmīgākie darbi
  • 5.
    Nozīmīgākās izstādes dzīves laikā
  • 6.
    Saņemtie apbalvojumi
  • 7.
    Nozīme un sabiedrības vērtējums
  • Multivide 22
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ģimene un izglītība
  • 3.
    Profesionālā darbība
  • 4.
    Nozīmīgākie darbi
  • 5.
    Nozīmīgākās izstādes dzīves laikā
  • 6.
    Saņemtie apbalvojumi
  • 7.
    Nozīme un sabiedrības vērtējums
Kopsavilkums

Latviešu ainavists Vilhelms Purvītis bija starptautiski pazīstamākais Baltijas gleznotājs 19.–20. gs. mijā, Rīgas pilsētas mākslas skolas vadītājs līdz Pirmajam pasaules karam, bija iniciators Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšanā, pirmais rektors un Dabasskatu meistardarbnīcas vadītājs, Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors. Viņa veikums kļuva par vienu no galvenajām asīm nacionālās glezniecības tapšanā un Latvijas mākslas institucionālajā attīstībā, bet iesniedzās arī totalitāro okupācijas varu periodā, kad mākslinieka dzīve noslēdzās un liela daļa viņa mūža darba aizgāja bojā Otrā pasaules kara beigās. V. Purvīša personība Latvijas kultūrā simbolizē jaunrades enerģiju un mērķtiecību, plašu un novatorismam atvērtu mākslas redzējumu, grūtību pārvarēšanas sparu un neatlaidību, pedagoģisku izcilību un atbildību par savu nozari. Viņa daiļradē iemiesotais Latvijas ainavas koptēls ir iesakņojies tautas apziņā kā būtisks nacionālās identitātes elements.

Ģimene un izglītība

V. Purvītis bija vecākais dēls Jaunpils zemnieka un namdara, vēlāk dzirnavnieka Jura un Annas Purvīšu ģimenē. 1886. gadā viņš no dzimtās Vidzemes pārcēlās uz Kļasticiem Vitebskas guberņā (mūsdienās Baltkrievijas teritorijā), kur tēvs nomāja ūdensdzirnavas. Mācībām Jaunpils draudzes skolā, kuru laikā zēns vēl atturējās attēlot dabas vērojumus, 1886.–1887. gadā sekoja sastapšanās ar Drisas apriņķa skolas pārzini Pjotru Voskresenski (Пётр Михайлович Воскресенский) un zīmēšanas skolotāju Karlu Ulrihu Šmitu (Carl Ulrich Schmidt) – viņa māksliniecisko un intelektuālo centienu pirmajiem iedvesmotājiem. Gadu praktizējies Mārtiņa Danča vadmalas fabrikā Bilskas Brutuļos, jauneklis uzbūvēja tēva ūdensdzirnavās vilnas kārstuvi, parādīdams izgudrotāja un konstruktora dotības, tomēr neizvēlējās inženiertehnisku izglītības ceļu. Mākslas studenta Vasilija Slovecka (Василий Фёдорович Словецкий) iedrošināts, viņš 1890. gadā iestājās Pēterburgas Imperatora mākslas akadēmijā (Императорская академия художеств), apliecinot īpašas darbaspējas un neatlaidību. 1892. gadā V. Purvītis kļuva par latviešu mākslas un mūzikas studentu pulciņa “Rūķis” biedru, šajā lokā cieši sadraudzēdamies ar topošajiem gleznotājiem Ādamu Alksni, Johanu Valteru (Johann Walter) un Jani Rozentālu.

Pēc III pakāpes mākslinieka grāda iegūšanas (1894) V. Purvītis studēja ainavu gleznotāja Arhipa Kuindži (Архип Иванович Куинджи) meistardarbnīcā (1895–1897), kur viņa biedri bija Nikolajs Rērihs (Николай Константинович Рерих), Ferdinands Ruščics (Ferdynand Ruszczyc) un citi vēlāk pazīstami mākslinieki. Sakausējot laikabiedru un vecmeistaru daiļradē gūtos iespaidus, V. Purvītis mācījās pēc plenēra studijām darināt sacerētas ainavu kompozīcijas, īpaši specializēdamies sniegotas ziemas un agra pavasara attēlošanā. “Rūķa” nacionālpatriotisko ideālu gaisotnē Latvijas daba kļuva par viņa mākslas galveno avotu. Dabas traktējumā jauno gleznotāju rosināja A. Kuindži panorāmisko ainavu vēriens un Īzaka Levitāna (Исаак Ильич Левитан) impresionistiski liriskais reālisms, tā dēvēto Glāzgovas zēnu (Glasgow Boys, Skotija) glezniecības koloristiskais svaigums, bet it sevišķi vācu un skandināvu neoromantiskā noskaņu māksla. Par diplomdarbu “Pēdējie stari” (1897) līdz ar I pakāpes mākslinieka grādu un Lielo zelta medaļu iegūtā ārzemju stipendija V. Purvītim deva iespēju 1898. gadā iepazīt Rietumeiropas mākslas centrus un dabu. Studiju gados sākās V. Purvīša dalība mākslas izstādēs Pēterburgā (1894), Rīgā (Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļa, 1896) un Jelgavā (kopā ar J. Valteru, 1897). Tolaik viņš iepazinās ar jelgavnieci Karolīni Štelmaheri (Caroline Stellmacher) un kopā ar viņu 1903. gadā nodibināja ģimeni.

Profesionālā darbība

Pēc ārzemju studiju ceļojuma V. Purvītis 1898. gada beigās apmetās Rīgā, kur viņa gleznas un studijas Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein) rīkotajās izstādēs gadsimtu mijā izraisīja pavērsienu vietējās sabiedrības estētiskajos uzskatos un dabas redzējumā. Viņa ziemeļniecisko dabas atainojumu noskaņas kļuva par plaši atzītiem dzimtenes mākslas simboliem. V. Purvīti visvairāk cildināja kā nepārspētu sniega gleznotāju, taču viņš gleznoja visu gadalaiku ainavas, vizuālos tēlos iemūžinādams dabas cikliskumu un dinamiku, ūdens, vēja un gaismas kustības. Noskaņu radīšanā impresionistisks iespaidu tvērums bieži apvienojās ar jūgendstila dekoratīvismu un asociatīvi muzikālu ritmizāciju.

V. Purvītis saglabāja saikni ar Pēterburgas mākslas dzīvi gan kā Pavasara izstāžu dalībnieks un žūrijas loceklis (1897–1900), gan kā apvienības “Mir isskustva” (Мир искусства) 1900. gadā uzaicināts pastāvīgais eksponents. Gleznotāja reputāciju stiprināja viņa darbu panākumi ārzemju izstādēs. Saasinoties domstarpībām ar citiem Rīgas māksliniekiem par Rīgas pilsētas mākslas muzeja atklāšanas izstādes (1905) rīkošanu un revolūcijas laika sabiedriski politiskajām aktualitātēm, kā arī to apstākļos pasliktinoties ekonomiskajam stāvoklim, 1906. gadā V. Purvītis pārcēlās uz Igauniju, kur strādāja par zīmēšanas skolotāju Rēveles (mūsdienās Tallinas) Pētera reālskolā (Tallinna Peetri Reaalkool, Petri-Realschule zu Reval) un Domskolā (Tallinna Toomkool, Domschule zu Reval). Rēveles periodā tika gleznoti jūras piekrastes skati un impresionistiskas pilsētainavas, izkausējot urbānos motīvus gaisā un gaismā.

1909. gadā V. Purvītis piekrita kļūt par Rīgas pilsētas mākslas skolas direktoru un laikā līdz Pirmajam pasaules karam panāca tajā strauju uzplaukumu. Gleznotājā atklājās spēja ne tikai apliecināt Baltijas un latviešu mākslas briedumu savā jaunradē, bet arī apvienot dažādu uzskatu cilvēkus konstruktīvam darbam. 1913. gadā Imperatora mākslas akadēmija V. Purvītim piešķīra akadēmiķa nosaukumu. Mākslinieka pieredzi turpināja bagātināt ārzemju ceļojumi, kuru maršrutos līdzās mākslas aktualitāšu iepazīšanas ceļiem ļoti ietekmīgs vizuālo ierosmju avots bija 1909. gada jūrasbrauciens ziemeļu dabas studijās uz Islandi, Špicbergenu, Nordkapu un Norvēģijas fjordiem. Ap 1910.–1911. gadu V. Purvīša darbos izkristalizējās majestātisks Latvijas dabas attēlojuma stils ar stingru kompozīcijas struktūru, ko ornamentāli piepildīja gaismas noteiktu sīktoņu krāsainība. Mākslinieka uzmanība no pārejas stāvokļiem dabā bieži pārvirzījās uz katras parādības pamatrakstura atklāšanu, vienlaikus saglabājot tieksmi novērsties no “parādes ainavista” attieksmes un ļauties gleznieciskai brīvībai.

Pirmais pasaules karš Latvijā padarīja neiespējamu Rīgas pilsētas mākslas skolas pārveidi par mākslas akadēmiju un tai paredzētas ēkas būvniecību. Kopš 1915. gada augusta V. Purvītis atradās evakuācijā Petrogradā, piedalījās latviešu mākslas kopizstāžu sarīkošanā tur (1915) un Maskavā (1916). No Petrogradas viņam 1917. gada rudenī izdevās izbraukt uz Norvēģiju, lai ārstētos sanatorijā Lillehammerē. Viņš izstādīja savus darbus Vanga mākslas un senlietu tirgotavā (Wangs Kunst- og Antikvitetshandel) Oslo un 1918. gada septembrī atgriezās Rīgā.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas V. Purvīša vadībai bija neatsverama nozīme augstākās mākslas izglītības izveidē un nostiprināšanā, nacionālās muzejniecības attīstībā un Latvijas mākslas starptautiskajā popularizēšanā. Viņš bija Latvijas Mākslas akadēmijas direktors (1919–1922), rektors (1922–1934), profesors un Dabasskatu meistardarbnīcas vadītājs (1921–1944), kā arī Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes profesors un Vispārējo mākslas darbnīcu vadītājs (1919–1940). Vadīdams 1905. gadā dibināto Rīgas pilsētas mākslas muzeju (1919–1940, 1941–1944), V. Purvītis mērķtiecīgi veidoja tā latviešu mākslas kolekcijas kodolu. No 1927. līdz 1939. gadam viņš bija gandrīz visu ārzemēs sarīkoto Latvijas mākslas izstāžu ģenerālkomisārs. 1934.–1936. gadā apgāds “Grāmatu draugs” viņa virsredakcijā publicēja izdevumu “Mākslas vēsture” trijos sējumos.

Līdztekus darbam pedagoģiskajos un administratīvajos amatos V. Purvītis 20. gs. 20.–30. gados turpināja intensīvu glezniecisko jaunradi. Tajā viņš vienlaikus izkopa vairākas ievirzes, gan darinādams klasiski līdzsvarotas un svinīgas ainavu kompozīcijas, kas sakņojās iepriekšējo posmu radošajos principos, bet bija piepildītas ar lielāku glezniecisku dinamiku, gan brīvi un aizrautīgi eksperimentēdams ar izteiksmes līdzekļiem, kas viņa mākslu tuvināja franču impresionismam un postimpresionismam, 20. gs. Parīzes skolas modernismam un norvēģa Edvarda Munka (Edvard Munch) ekspresionismam. Plenēra gleznojumi tapa Jūrmalā, Rēzeknē un izbraukumos uz citām Latvijas vietām, bet Rīgas dzīvoklī Aspazijas bulvārī 8 (mūsdienās 28, kur Purvīšu ģimene mājoja no 1924. līdz 1940. gadam) tie kalpoja par vielu sintezēšanai lielformāta darbos.

V. Purvītis kolekcionēja senāku periodu lietišķās mākslas priekšmetus un laikabiedru gleznas, kā arī saglabāja savā īpašumā lielu skaitu paša darbu, vēlēdamies ar tiem iekārtot muzeju un uzdāvināt to Rīgas pilsētai vai Latvijas valstij. Avoti ļauj noprast, ka to bija iecerēts paveikt līdz 70 gadu jubilejai (1942), tomēr Latvijas nonākšana vispirms Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un pēc tam nacistiskās Vācijas okupācijas varā nodoma īstenošanu izjauca. 1944. gada vasarā liela daļa V. Purvīša darbu un visa citu mākslinieku gleznu kolekcija aizgāja bojā kopā ar ģimenes mantoto māju abu okupācijas armiju cīņā par Jelgavu. Frontei tuvojoties, Rīgā nepaspēja iznākt mākslas vēsturnieka Jāņa Siliņa sagatavotā monogrāfija par V. Purvīti. 1944. gada 30. septembrī vai 1. oktobrī gleznotājs kopā ar sievu un audžumeitu Marionu Purvīti (dzimusi Štelmahere, Stellmacher, pēc laulībām – Vitāne, Vitans) ar kuģi caur Gdaņsku devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Viņa mūžs pēc smagas saslimšanas un ķirurģiskas iejaukšanās noslēdzās 1945. gada 14. janvārī Bādnauheimā. No Rīgas mājokļa un Pilsētas mākslas muzeja telpām atsevišķi aizvestā gleznu un ģimenes iedzīves krava īpašniekus nesasniedza un netika atrasta, kļūstot par vienu no lielākajiem Latvijas kultūras zaudējumiem Otrajā pasaules karā.

Vilhelms Purvītis. “Ziedonis”. No albuma “Ainas no latviešu tautas dzīves”. 1896. gads.

Vilhelms Purvītis. “Ziedonis”. No albuma “Ainas no latviešu tautas dzīves”. 1896. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. Pēdējie stari. 1897. gads. Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas diplomdarbs.

Vilhelms Purvītis. Pēdējie stari. 1897. gads. Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas diplomdarbs.

Avots: Meister der Farbe: Europäische Kunst der Gegenwart, Leipzig: E. A. Seemann, 1907, Jg. 4, H. 11, Nr. 280 

Vilhelms Purvītis. “Ziemas vakars”. Ap 1896. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Ziemas vakars”. Ap 1896. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Lauku klusums”. 1897.–1898. gads.

Vilhelms Purvītis. “Lauku klusums”. 1897.–1898. gads.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Agrs pavasaris”. Ap 1898.–1899. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Agrs pavasaris”. Ap 1898.–1899. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Ziemeļu nakts”. 1900. gads.

Vilhelms Purvītis. “Ziemeļu nakts”. 1900. gads.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Ziemas ainava (Marta vakars)”. Ne vēlāk par 1901. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Ziemas ainava (Marta vakars)”. Ne vēlāk par 1901. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Priedes jūrmalā”. Ne vēlāk par 1903. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Priedes jūrmalā”. Ne vēlāk par 1903. gadu.

Avots: Vērotājs, Nr. 1, 1903. (piel.)

Kokneses pilsdrupas. Linetes gleznojums Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) vestibilā. 1907. gads.

Kokneses pilsdrupas. Linetes gleznojums Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) vestibilā. 1907. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. 

Vilhelms Purvītis. “Rīts Rēvelē (Rēvele miglā)”. 1906.–1909. gads.

Vilhelms Purvītis. “Rīts Rēvelē (Rēvele miglā)”. 1906.–1909. gads.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Rēveles stūrītis”. Ap 1907.–1909. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Rēveles stūrītis”. Ap 1907.–1909. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Pavasara ūdeņi” (Maestoso). Ap 1910. gadu. Audekls, eļļa. 102,5 x 144 cm.

Vilhelms Purvītis. “Pavasara ūdeņi” (Maestoso). Ap 1910. gadu. Audekls, eļļa. 102,5 x 144 cm.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Rudens”. Ap 1913. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Rudens”. Ap 1913. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Vasaras ainava”. 20. gs. 20. gadu pirmā puse.

Vilhelms Purvītis. “Vasaras ainava”. 20. gs. 20. gadu pirmā puse.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Kad silava mostas”. Ap 1930. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Kad silava mostas”. Ap 1930. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Pavasaris”. Ne vēlāk par 1934. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Pavasaris”. Ne vēlāk par 1934. gadu.

Fotogrāfs Asko Penna. Avots: Somijas Nacionālā galerija (Finnish National Gallery).

Vilhelms Purvītis. “Mazpilsētas nomalē”. 1937. gads.

Vilhelms Purvītis. “Mazpilsētas nomalē”. 1937. gads.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Nozīmīgākie darbi

V. Purvīša mūža pēdējos gados presē norādīts, ka viņš uzgleznojis ap 2000 darbu (acīmredzot – neskaitot studijas). Lielo zudumu dēļ tagad muzejos un privātīpašumā zināma apmēram desmitdaļa no provizoriskā kopskaita, līdzīgs daudzums gleznu pazīstamas pēc reprodukcijām, taču ainu papildina jaunatradumi. Mākslinieks bija konsekvents ainavists, lai gan epizodiski darināja arī klusās dabas un figurālas gleznas. Lielākā daļa V. Purvīša veikuma ir lielas darbnīcā izstrādātas ainavu kompozīcijas un mazākas plenērā radītas gleznas. Viņa talantu monumentālajā glezniecībā apliecina 1907.–1908. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzeja (mūsdienās Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) vestibila linešu gleznojumi “Kokneses pilsdrupas”, “Jelgava” un “Kurzeme”. Blakus eļļas un temperas glezniecībai V. Purvītis 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā strādāja ar akvareli, pasteli un guašu, izmantoja dažādas zīmējuma tehnikas, epizodiski nodarbojās ar iespiedgrafiku, pievērsās grāmatu mākslai (ilustrācijas Augusta Saulieša rakstiem apgādā “Zalktis”, 1904; vāku zīmējumi Raiņa dzejas krājumiem “Addio bella”, “Uz mājām” un “Čūsku vārdi”, kā arī to kopsējumam “Treji loki”, 1920). Zīmējums “Priedes jūrmalā” (ne vēlāk par 1903) pieder pie izteiksmīgākajiem Latvijas jūgendstila grafikas paraugiem.

V. Purvīša ainavu glezniecības vērienīgums izpaužas jau studiju gadu gleznās “Mijkrēslis” (1893), “Ainava ar rudzu lauku” (ne vēlāk par 1894), “Jūrmala” (ne vēlāk par 1896) un “Pēdējie stari” (1897, diplomdarbs). Agrā perioda darbu noskaņas radīšanā dažkārt piedalījās gājēju tēli (“Ziemas vakars”, ap 1896; “Lauku klusums”, 1897–1898; “Ziemas ainava”, 1898). 19.–20. gs. mijas veikumā izceļas tādi ziemas un agra pavasara attēlojumi kā “Agrs pavasaris” (ap 1898–1899), “Ziemeļu nakts” (1900), “Ziemas ainava (Marta vakars)” (ne vēlāk par 1901) un “Marta diena (Saulaina marta diena)” (ne vēlāk par 1901). Tallinas perioda gleznieciskās novācijas atklājas pilsētainavās “Rēveles stūrītis” (1907–1909) un “Rīts Rēvelē (Rēvele miglā)” (1906–1909). Meistarīgi V. Purvīša klasisko ainavu piemēri ir “Rudens saule“, ”Rudens zelts” (ne vēlāk par 1910), “Ziema” (ap 1910) un “Pavasara ūdeņi (Maestoso)” (ne vēlāk par 1911), bet vienlaicīgo tieksmi pēc ekspresīvi atraisītas izteiksmes iemieso gleznas “Rudens” (ap 1913) un “Ķeizardārzā (Viesturdārzā)” (ap 1914). Klasiski svinīgas kompozīcijas piepildīšana ar glezniecisku dinamiku vērojama gleznās “Kad silava mostas” (ap 1930) un “Pavasaris” (ne vēlāk par 1934), savukārt ekspresionistiskā “Vasaras ainava” (20. gs. 20. gadu pirmā puse) ir gleznota ar krāsainu lazējošu triepienu kustībām. Vienā no savām 20.–30. gadu darbu sērijām V. Purvītis risināja ziedoņa tēmu, īpaši vitālu gavilējoša skaistuma iespaidu radīdams gleznā “Pavasarī (Ziedonis)” (1933–1934). Mērķtiecīgu serialitāti mākslinieks piešķīra arī pilsētas nomaļu un mazpilsētas skatu attēlojumam (“Priekšpilsētas ainava”, ap 1928; “Mazpilsētas nomalē”, 1937) – tematiski jaunai viņa mākslas ievirzei, kurā atsevišķu atzaru veidoja Lielupes ainavas ar laivām priecīgi ņirbošās (“Laivas”, 20. gs. 30. gadu sākums) vai dramatiskās noskaņās (“Pirms vētras (Negaiss tuvojas)”, ne vēlāk par 1936).

Nozīmīgākās izstādes dzīves laikā

V. Purvīša personālizstādes notika 1901. gadā Rīgā, Berlīnē, Drēzdenē un Leipcigā, 1904. gadā Rīgā, 1908. gadā Rēvelē, 1910. gadā Jelgavā, 1911./1912. un 1942. gadā Rīgā. Virknes noslēdzošais pasākums Latvijas sabiedrībai dāvāja vienīgo iespēju 300 eksponātos plaši iepazīt gleznotāja 20.–30. gadu radošos meklējumus. Lielas V. Purvīša darbu grupas piesaistīja uzmanību Rīgas Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē Rīgā 1898./1899. gadā (ap 70) un Latviešu mākslas izstādē Maskavā 1916. gadā (tikpat).

V. Purvīša darbu ceļi kopizstādēs Rietumeiropā sākās 1898. gadā ar Sergeja Djagiļeva (Сергей Павлович Дягилев) sarīkoto Krievu un somu mākslas izstādi Minhenē, Diseldorfā, Ķelnē un Berlīnē. Tai sekoja dalība Krievijas mākslas ekspozīcijā Pasaules izstādē Parīzē (1900, bronzas medaļa), VIII Starptautiskajā mākslas izstādē Minhenē (1901, II pakāpes medaļa), XII Vīnes Secesijas izstādē (1901), Karlsrūes jubilejas mākslas izstādē (1902) un citas. Latvijas presē un V. Purvīša biogrāfijās kopš 1901. gada visplašāk cildināti viņa panākumi (zelta medaļa, goda diploms un Nopelnu krusts) kādā starptautiskā izstādē Lionā.

20. gs. 20.–30. gados Purvīša glezniecība bija pārstāvēta viņa vadībā sarīkotajās Latvijas mākslas izstādēs Stokholmā (1927), Oslo (1933), Varšavā, Krakovā, Helsinkos, Tartu un Tallinā (1936), Prāgā, Vīnē, Budapeštā un Kauņā (1937), Kopenhāgenā (1938), Parīzē un Londonā (1939), kā arī Leo Svempa organizētajās izstādēs Maskavā un Ļeņingradā (1934), bet tikai dažās vispārējās kopizstādēs Latvijā.

Saņemtie apbalvojumi

Latvijas Republikas starpkaru periodā V. Purvītis ieguva daudz nacionālus un starptautiskus apbalvojumus. Viņš tika ievēlēts par Latvijas Mākslas akadēmijas goda biedru (1934), saņēma Kultūras fonda prēmijas (1928, 1936), III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1926) un II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1928), Tēvzemes balvu (1938) un I šķiras Atzinības krustu (1938), kā arī ārvalstu apbalvojumus – Dānijas Karoga ordeni (Dannebrogordenen, II šķira), Francijas Goda Leģiona ordeni (Ordre national de la Légion d’honneur, V šķira), Igaunijas Sarkanā Krusta ordeni (Eesti Punase Risti teenetemärk, II šķira), Lietuvas Ģedimina ordeni (Gedimino ordinas, Didžiojo Lietuvos kunigaikščio Gedimino ordinas, II šķira), Norvēģijas Karalisko Svētā Olafa ordeni (Den Kongelige Norske Sankt Olavs Orden), Polijas Atjaunošanas ordeni (Order Odrodzenia Polski, II šķira), Somijas Baltās Rozes ordeni (Suomen Valkoisen Ruusun ritarikunta, II šķira), Zviedrijas Karalisko Ziemeļu zvaigznes ordeni (Kungliga Nordstjärneorden, II šķira).

Nozīme un sabiedrības vērtējums

Jau 19.–20. gs. mijā V. Purvīša glezniecība spēcīgi ietekmēja Pētera Kalves, Voldemāra Zeltiņa un vairāku citu jauno Rīgas mākslinieku radošo izaugsmi. Daudzu talantīgu gleznotāju veikumu to ne mazāk kā 90 audzēkņu lokā, kuri 20. gs. 20.–40. gados studēja viņa vadītajā Latvijas Mākslas akadēmijas Dabasskatu meistardarbnīcā, apvieno apzīmējums “Purvīša skola”.

Visvairāk V. Purvīša oriģināldarbu (ap 100 vienību) apkopots Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā. Viņa gleznas Latvijā glabā arī Cēsu muzejs, Jūrmalas muzejs, Liepājas muzejs, Ogres vēstures un mākslas muzejs, Tukuma muzejs, Valmieras  muzejs, mākslas centrs “Zuzeum”, vairākas skolas un citas iestādes. V. Purvīša glezniecību augstu vērtē privātkolekcionāri Latvijā un latviešu diasporā, taču viņš ir arī visvairāk kopētais un viltotais latviešu mākslinieks.

Ārpus Latvijas atsevišķi viņa darbi nonākuši publiskās kolekcijās Čehijā (Benešovas Mākslas un dizaina muzejā, Muzeum umění a designu Benešov); Francijā (Nacionālajā Žorža Pompidū mākslas un kultūras centrā, Centre national d’art et de culture Georges-Pompidou, Parīzē); Krievijā (Valsts Ermitāžā, Государственный Эрмитаж, un Valsts Krievu muzejā, Государственный Русский музей, Sanktpēterburgā; Valsts Tretjakova galerijā, Государственная Третьяковская галерея, Maskavā); Somijā (Somijas Nacionālā galerijā, Suomen Kansallisgalleria, Helsinkos), Ungārijā (Tēlotājas mākslas muzejā, Szépművészeti Múzeum, Budapeštā) un Zviedrijā (Malmes Mākslas muzejā, Malmö Konstmuseum; Modernās mākslas muzejā, Moderna Museet, Stokholmā).

Apjomīgs biogrāfisko un vizuālo materiālu vākums kopš 20. gs. 60. gadiem ir sakrāts V. Purvīša fondā Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrā. Kopš Otrā pasaules kara beigām notikuši vairāki mēģinājumi atrast bēgļu gaitās zudušos V. Purvīša darbus vai noskaidrot to bojāejas apstākļus.

150. gadadiena kopš V. Purvīša dzimšanas 2022. gadā bija iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs šo jubileju atzīmēja ar plašu izstādi “Purvītis”, kas sekoja vairākām gleznotāja darbu pēcnāves retrospekcijām kopš 1953. gada. Starptautiskā mērogā intereses pieaugumu par V. Purvīša ainavām izraisīja izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” (Orsē muzejs (Musée d’Orsay), Parīze, 2018; KUMU mākslas muzejs (Kumu kunstimuuseum), Tallina, 2018–2019; Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja Nacionālā mākslas galerija (LNDM Nacionalinė dailės galerija), Viļņa, 2020; Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2020–2021).

2022. gadā Imanta Ziedoņa fonds “Viegli” iegādājās V. Purvīša dzimtās Vecjaužu mājas, lai popularizētu viņa personību, un sāka veidot muzeju, kas 2025. gadā ieguva akreditāciju. V. Purvīša vārds ir piešķirts ielām Jūrmalā (Ķemeri), Rēzeknē un kopš 2024. gada – Rīgā. Mākslinieka vārdā nosaukta Purvīša balva (no 2008), kas līdz 2025. gadam piešķirta reizi divos gados ar mērķi “novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā”.

V. Purvītis ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā. 

Multivide

Gleznotājs Vilhelms Purvītis. 1920. gads.

Gleznotājs Vilhelms Purvītis. 1920. gads.

Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš. Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka. 

Janis Šternbergs. “Vilhelms Purvītis”. 1942. gads.

Janis Šternbergs. “Vilhelms Purvītis”. 1942. gads.

Avots: Liepājas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Ziedonis”. No albuma “Ainas no latviešu tautas dzīves”. 1896. gads.

Vilhelms Purvītis. “Ziedonis”. No albuma “Ainas no latviešu tautas dzīves”. 1896. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. Pēdējie stari. 1897. gads. Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas diplomdarbs.

Vilhelms Purvītis. Pēdējie stari. 1897. gads. Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas diplomdarbs.

Avots: Meister der Farbe: Europäische Kunst der Gegenwart, Leipzig: E. A. Seemann, 1907, Jg. 4, H. 11, Nr. 280 

Vilhelms Purvītis. “Ziemas vakars”. Ap 1896. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Ziemas vakars”. Ap 1896. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Lauku klusums”. 1897.–1898. gads.

Vilhelms Purvītis. “Lauku klusums”. 1897.–1898. gads.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Agrs pavasaris”. Ap 1898.–1899. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Agrs pavasaris”. Ap 1898.–1899. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Ziemeļu nakts”. 1900. gads.

Vilhelms Purvītis. “Ziemeļu nakts”. 1900. gads.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Ziemas ainava (Marta vakars)”. Ne vēlāk par 1901. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Ziemas ainava (Marta vakars)”. Ne vēlāk par 1901. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Priedes jūrmalā”. Ne vēlāk par 1903. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Priedes jūrmalā”. Ne vēlāk par 1903. gadu.

Avots: Vērotājs, Nr. 1, 1903. (piel.)

Kokneses pilsdrupas. Linetes gleznojums Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) vestibilā. 1907. gads.

Kokneses pilsdrupas. Linetes gleznojums Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) vestibilā. 1907. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. 

Vilhelms Purvītis. “Rīts Rēvelē (Rēvele miglā)”. 1906.–1909. gads.

Vilhelms Purvītis. “Rīts Rēvelē (Rēvele miglā)”. 1906.–1909. gads.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Rēveles stūrītis”. Ap 1907.–1909. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Rēveles stūrītis”. Ap 1907.–1909. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Ziema”. Ap 1910. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Ziema”. Ap 1910. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Pavasara ūdeņi” (Maestoso). Ap 1910. gadu. Audekls, eļļa. 102,5 x 144 cm.

Vilhelms Purvītis. “Pavasara ūdeņi” (Maestoso). Ap 1910. gadu. Audekls, eļļa. 102,5 x 144 cm.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Rudens saule (Rudens zelts)”. Ne vēlāk par 1910. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Rudens saule (Rudens zelts)”. Ne vēlāk par 1910. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Rudens”. Ap 1913. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Rudens”. Ap 1913. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Vasaras ainava”. 20. gs. 20. gadu pirmā puse.

Vilhelms Purvītis. “Vasaras ainava”. 20. gs. 20. gadu pirmā puse.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Kad silava mostas”. Ap 1930. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Kad silava mostas”. Ap 1930. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Pavasarī (Ziedonis)”. Ap 1933.–1934. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Pavasarī (Ziedonis)”. Ap 1933.–1934. gadu.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Vilhelms Purvītis. “Pavasaris”. Ne vēlāk par 1934. gadu.

Vilhelms Purvītis. “Pavasaris”. Ne vēlāk par 1934. gadu.

Fotogrāfs Asko Penna. Avots: Somijas Nacionālā galerija (Finnish National Gallery).

Vilhelms Purvītis. “Mazpilsētas nomalē”. 1937. gads.

Vilhelms Purvītis. “Mazpilsētas nomalē”. 1937. gads.

Fotogrāfs Normunds Brasliņš. Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Gleznotājs Vilhelms Purvītis. 1920. gads.

Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš. Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka. 

Saistītie šķirkļi:
  • Vilhelms Purvītis
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • glezniecība Latvijā
  • Latvijas kultūras kanons
  • māksla
  • māksla Latvijā

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Balodis, F., ‘Vilhelms Purvītis’, Senatne un Māksla, Nr. 2, 1939, 139.–160. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Bērziņš, A., ‘Vilhelms Purvītis dzīvē un mākslā’, Latvju Mēnešraksts, Nr. 3, 1942, 245.–260. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Engelhardt, R. von, ‘Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler’, Heimatstimmen: ein baltisches Hausbuch, Reval und Leipzig, Bd. 5, 1912, S. 184–200.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Illyne, M., ‘Russian Painter. W. Pourvit’, The Studio, No. 142, 1905, pp. 285–290.
  • Kačalova, T., Vilhelms Purvītis, Rīga, Liesma, 1971.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Kļaviņš, E., Vilhelms Purvītis, Rīga, Neputns, 2014.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Ogle, K., ‘Latvijas Mākslas akadēmijas Dabasskatu meistardarbnīca. Struktūra. Fakti. Audzēkņi’, Mākslas Vēsture un Teorija, Nr. 1, 2003, 24.–38. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • R. [Rozentāls, J.], ‘Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu’, Vērotājs, Nr. 1, 1903, 109.–119. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Riņķe, I. (sast.)., Vilhelms Purvītis: 1872–1945, rakstu aut. A. Brasliņa, E. Kļaviņš, M. Lāce, D. Lamberga, I. Pujāte, J. Viļļa, Rīga, Neputns / Jumava, 2000.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Saldavs, O., Vilhelms Purvītis, Rīga, Latvijas Valsts izdevniecība, 1958.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Siliņš, J., Latvijas māksla: 1800–1914, 2. grām., Stokholma, Daugava, 1979, 94.–128. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Siliņš, J., ‘Vilhelma Purvīša glezniecība’, Latvju Mēnešraksts, Nr. 3, 1942, 261.–266. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Skulme, J., Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas, Rīga, Liesma, 1972.
  • Slava, L. (sast.), Purvītis, tekstu aut. K. Ābele, E. Kļaviņš, M. Lāce, Rīga, Neputns, 2022.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Kristiāna Ābele "Vilhelms Purvītis". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-Vilhelms-Purv%C4%ABtis (skatīts 26.02.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/-Vilhelms-Purv%C4%ABtis

Šobrīd enciklopēdijā ir 5584 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. © Tilde, izstrāde, 2026. © Orians Anvari, dizains, 2026. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana