Virziena izcelšanās, izveidošanās, attīstība. Nozīmīgākie autori. Virziena tuvākie un ietekmīgākie priekšgājēji 19. gs. un 20. gs. mijā bija nīderlandietis Vinsents van Gogs (Vincent Willem van Gogh) un norvēģis Edvards Munks (Edvard Munch), kurš reizumis tiek iekļauts jau virziena dalībnieku skaitā.
Ekspresionisma sākumu visskaidrāk pārstāv mākslinieku grupas “Tilts” (Brücke) un “Zilais jātnieks” (Der blaue Reiter) Vācijā. Pirmā izveidojās 1905. gadā Drēzdenē, vēlāk tās dalībnieki darbojās Berlīnē; grupa pastāvēja līdz 1913. gadam. Grupas locekļi Ernsts Ludvigs Kirhners (Ernst Ludwig Kirchner), Ērihs Hekels (Erich Heckel), Emīls Nolde (Emil Nolde), Karls Šmits-Rotlufs (Karl Schmidt-Rottluff), Makss Pehšteins (Max Pechstein), Oto Millers (Otto Mueller) radīja virziena agros paraugus, kuru kāpinātās izteiksmības līdzeklis bija intensīvi krāsu laukumi, kas gan Berlīnes posma laikā tika satumsināti, un kokgrebumu melnbalti laukumu un līniju kontrasti. Mākslinieki guva rosinājumus Eiropas 15.–16. gs. kokgrebumu, afrikāņu un Klusā okeāna salu mākslā, darināja primitivizētas koka skulptūras. “Tilta” mantojumā visvairāk izcelti gleznotie akti interjerā vai brīvā dabā, E. L. Kirhnera Berlīnes ielu ainas (“Berlīnes iela”, 1913, Modernās mākslas muzejs, Museum of Modern Art, Ņujorkā), Noldes Bībeles sižeti (“Krustā sistais”, 1912, Mākslas muzejs, Kunstmuseum, Zēbilā), Ē. Hekela sadzīviskie tēli (“Divi pie galda”, 1912, Mākslas halle, Kunsthalle, Hamburgā), K. Šmita-Rotlufa ainavas (“Norvēģijas ainava”, 1911, Būheima muzejs, Buchheim Museum, Bernrīdā). “Zilā jātnieka” grupējuma aktivitātes (1911–1914) centrējās Minhenē, grupa bija difūzāka, tās izstādēs piedalījās avangardisti no citu valstu centriem. Grupas līderi bija vācu gleznotājs Francs Marks (Franz Marc), krievu cilmes gleznotājs un teorētiķis Vasilijs Kandinskis (Василий Васильевич Кандинский), grupai piederīgs bija arī t. s. Reinas ekspresionisma izcilākais gleznotājs Augusts Make (August Robert Ludwig Macke). Salīdzinot ar “Tilta” grupas devumu, “Zilā jātnieka” glezniecībai raksturīgs abstraktāks tēlojums, kas V. Kandinska gadījumā attīstījās līdz konsekventam abstrakcionismam. Grupas ekspresionisma kulminācija – eksaltētās un vizionārās F. Marka animālijas (“Dzīvnieku liktenis”, 1913, Mākslas muzejs, Kunstmuseum, Bāzelē). Ekspresīvi deformētas vispārinātas cilvēku figūras veidoja vācu modernisma tēlniecības pamatlicējs Vilhelms Lēmbruks (Wilhelm Lehmbruck, “Notriektais”, 1915–1916, Nacionālā galerija, Nationalgalerie, Berlīnē).

Francs Marks, "Dzīvnieku liktenis", 1913. gads.
Avots: Fine Art Images/Heritage Images via Getty Images, 1309916442.
Pēc Pirmā pasaules kara Vācijā plastiski skaidrāka formveide piemita ievērojamajam ekspresionistam Maksam Bekmanam (Max Beckmann) (“Nakts”, 1918–1919, Ziemeļreinas-Vestfālenes mākslas krātuve, Kunstsammlung Nordrhein-Westfalen, Diseldorfā) un tēlniekam Ernstam Barlaham (Ernst Barlach, piemineklis kritušajiem Gistrovas pilsētas Domā, 1927). Ekspresionistiskas deformācijas savienoja ar asu detalizāciju savos vācu sabiedrības kritiskos atainojumos “jaunās lietišķības” vēristi Oto Dikss (Otto Dix) un Georgs Gross (George Grosz). Austrijas ievērojamāko ekspresionistu Egona Šīles (Egon Schiele) un Oskara Kokoškas (Oskar Kokoschka) glezniecība un grafika radikāli pārveidoja Vīnes jūgendstila un simbolisma tradīciju, kā to rāda E. Šīles eksistenciālie pašportreti (“Pašportrets ar nolaistu galvu”, 1912, Leopolda muzejs, Leopold Museum, Vīnē), izaicinošie akti, O. Kokoškas psiholoģiskie portreti, figurālas kompozīcijas un panorāmiskās ainavas (“Londonas ainava. Temza”, 1926, Olbraita Noksa mākslas galerija, Albright-Knox Art Gallery, Bufalo). Francijā ekspresionismu visvairāk pārstāv fovistu grupai piederīgais Žoržs Ruo (Georges Rouault) ar groteskiem, urbānā sadzīvē rastiem tēliem un dramatiskām reliģiskām kompozīcijām (“Kareivji apsmej Kristu”, 1932, Modernās mākslas muzejs, Ņujorkā), risinātām padrūmi smeldzīgā kolorītā, kā arī imigrants no cariskās Krievijas Haims Sutins (Chaim Soutine), kura traģisko dzīves izjūtu apliecina tēlotās deformētās cilvēku figūras, dzīvnieku kautķermeņi (“Liellopa kautķermenis”, ap 1925, Olbraita-Noksa mākslas galerija, Bufalo), satrauktu formu pieblīvētās ainavas.
Savdabīgs un agrs ģeometrisku formu kuboekspresionisms attīstījās Čehijā (gleznotāji Bohumils Kubišta, Bohumil Kubišta, Antonīns Prohāzka, Antonín Procházka, Jozefs Čapeks, Josef Čapek, tēlnieks Oto Gutfreinds, Otto Gutfreund). Ar robustu figūru tipu un smagnēju kolorītu izceļas beļģu ekspresionisms (Konstāns Permeke, Constant Permeke, Fritss van der Berge, Frits Van den Berghe, Gustavs de Smets, Gustave De Smet). No ziemeļzemju ekspresionisma vēstures šeit pieminami dāņu emocionāli intensīvu ainavu gleznotāji Jenss Sendergords (Jens Søndergaard), Olufs Hests (Oluf Høst), zviedru gleznotājas Veras Nilsones (Vera Nilsson) koloristiski variēti un dramatizēti portreti un bērnu tēli, agrās skarbi un dinamiski risinātās vadošā somu ekspresionista Tiko Sallinena (Tyko Sallinen) figurālās kompozīcijas. Itālijā totalitāram režīmam opozicionāru ekspresionistisku mākslu radīja “Romas skolas” grupas gleznotāji Šipione (Scipione, īstajā vārdā Džino Bonīki, Gino Bonichi) un Mario Mafai (Mario Mafai). Ekspresionistiski atektoniskas bija ASV mākslinieku Džona Merina (John Marin) ainavas, koloristiski sakaitētas Ž. Ruo un H. Sutina sekotāja Haimena Blūma (Hymen Bloom) nāves tēmas interpretācijas, groteski deformētie tēli Džeka Levina (Jack Levin) un Bena Šāna (Ben Shan) kritiskajos ASV sociālās dzīves atveidos. Starp daudzajiem Latīņamerikas modernistiem ekpresionistiskus tēlveides saasinājumus sasniedza Lāsars Segals (Lasar Segall) Brazīlijā. Plašākajā ekspresionisma jēdzienā iespējams ietilpināt abstraktā ekspresionisma virzienu, kas izvērsās 20. gs. 40.–50. gados ASV (Džeksons Poloks, Jackson Pollock, Villems de Kūnings, Willem de Kooning, Marks Rotko, Mark Rothko, u. c.), savukārt, Eiropā pēc Otrā pasaules kara ekspresīvi vitālo un spontāno glezniecību, kuru radīja dāņu, nīderlandiešu un beļģu mākslinieki, kas apvienojās grupā “COBRA” (triju pilsētu – Kopenhāgenas, Briseles un Amsterdamas – vienotā abreviatūra, ievērojamākie grupas pārstāvji – Karels Apels, Christiaan Karel Appel, Asgers Jorns, Asger Oluf Jorn). Ekspresionistiskas deformācijas ir būtisks elements britu gleznotāja Frensisa Bēkona (Francis Bacon) figurālajās kompozīcijās.
Baltijas valstu klasiskā modernisma ietvaros ekspresionisma pazīmes atrodamas igauņu Ado Vabes (Ado Vabbe), Pēta Arena (Peet Aren) glezniecībā, Eduarda Vīralta (Eduard Wiiralt) grafikā; izteikti glezniecisks ir lietuviešu Adoma Galdika (Adomas Galdikas), Antana Gudaiša (Antanas Gudaitis), Antana Samuoļa (Antanas Samuolis) ekspresionisms.
Latvijā 20. gs. sākumā ekspresionisms kā atsevišķs virziens neveidojās, tomēr vairāki modernisti – Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Eduards Lindbergs – izmantoja figurālajās kompozīcijās ekspresionistisko formveidi. Ekspresionisma elementi izceļami Jāņa Tīdemaņa un Kārļa Padega darbos; “Tilta” grupas ekspresionismam savā Berlīnes dzīves posmā tuvojās Johans Valters. Padomju okupācijas gados un pēc Latvijas neatkarīgas atgūšanas ekspresionisma un neoekspresionisma izpausmes konstatējamas Jāņa Pauļuka, Džemmas Skulmes, Ivara Heinrihsona glezniecībā, 20. gs. 80. gadu t. s. supergrafikā (Ojārs Pētersons, Andris Breže, Juris Putrāms, Kristaps Ģelzis). Latviešu trimdas mākslinieku vidū ievērojams abstraktais ekspresionists bija Edvīns Strautmanis.