Ekspresionisms – viens no galvenajiem un plašākajiem klasiskā modernisma virzieniem Rietumu kultūrā. Tas izveidojās ap 1905. gadu un kā tālaika mākslas attīstības virzītājs piedzīvoja pacēlumu laikā līdz 20. gs. 20. gadiem, bet turpinājās arī nākamajos periodos līdz pat gadsimta beigām. Tas izpaudās visos vizuālās mākslas veidos (glezniecībā, grafikā, tēlniecībā). Virziena pazīmes atrodamas gandrīz visu Rietumu kultūras zemju mākslā, īpaši konsekventi, spilgti un bieži vācu, austriešu, beļģu, Eiropas ziemeļvalstu, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) mākslinieku darbos, retāk franču, itāļu, spāņu mākslas skolās. Ekspresionisti 20. gs. sākumā piedalījās Rietumu tēlotājas mākslas modernizācijā, noliedzot 19. gs. tradīcijas – historizējošu akadēmismu un naturālistisko reālismu, kā arī impresionismu. Virziena izpausmēm bija sociālā dimensija, tā dalībnieki noraidīja novecojušo sabiedriskās dzīves kārtību, orientējas uz utopisku ideālo nākotnes sabiedrību. Ekspresionistu priekšstatos mākslas darbam bija galvenokārt jāpauž mākslinieka emocionālās reakcijas, kas bija panākams pārspīlējot, akcentējot tēloto objektu un to attiecību pazīmes, kas mākslas darbu formveidē izpaudās kā to subjektīva deformācija. Atektoniska, nestabila kompozīcija, uzsvērti proporciju, apjomu, krāsu un gaismēnu kontrasti raisīja satraukuma, dramatiska pārdzīvojuma efektu. Visbiežāk tēloto priekšmetu pazīmes ir nolasāmas, arī augstas abstrahēšanas gadījumos. Virziens bija tematiski daudzveidīgs; māksliniekus interesēja cilvēks kā indivīds un sabiedrības loceklis, viņa iesaiste brīvā dabā un urbānā vidē, reliģisko un mākslinieka fantāzijas radīto tēlu pasaulē. Tipiskas bija figurālas sadzīviskas ainas interjeros vai ainavā, Bībeles tēmas, sociāli apspiesto tēli, kara posts, portreti un biežie pašportreti, neizpalika arī animālijas un klusās dabas. Stājglezna bija īpaši pilnvērtīgs virziena koncepcijas realizācijas līdzeklis. Nozīmīga bija iespiedgrafika, izceļoties robustajai kokgriezuma tehnikai.

Precīza pirmreizēja virziena nosaukuma izcelsme nav nosakāma. Terminu “ekspresionisms”, “ekspresionisti” ap 1910. gadu lietoja vairāki mākslas kritiķi un mākslinieki eiropiešu mākslas dzīves centros, visvairāk Vācijā; mākslas ļaužu runās un publicētajos tekstos to attiecināja uz tālaika moderno mākslu, visbiežāk nošķirot no impresionisma. Vēlākajā mākslas vēstures literatūrā tas norādīja tipoloģiski viendabīgas mākslas parādības, kuras vieno kāpināta izteiksmība. Visagrāk latviešu valodā šis apzīmējums parādījās 1913.–1914. gada latviešu presē Oļģerda Grosvalda, Gustava Šķiltera, Ernesta Puriņa (Sillarta) rakstos.

Virziena tuvākie un ietekmīgākie priekšgājēji 19. gs. un 20. gs. mijā bija nīderlandietis Vinsents van Gogs (Vincent Willem van Gogh) un norvēģis Edvards Munks (Edvard Munch), kurš reizumis tiek iekļauts jau virziena dalībnieku skaitā.

Ekspresionisma sākumu visskaidrāk pārstāv mākslinieku grupas “Tilts” (Brücke) un “Zilais jātnieks” (Der blaue Reiter) Vācijā. Pirmā izveidojās 1905. gadā Drēzdenē, vēlāk tās dalībnieki darbojās Berlīnē; grupa pastāvēja līdz 1913. gadam. Grupas locekļi Ernsts Ludvigs Kirhners (Ernst Ludwig Kirchner), Ērihs Hekels (Erich Heckel), Emīls Nolde (Emil Nolde), Karls Šmits-Rotlufs (Karl Schmidt-Rottluff), Makss Pehšteins (Max Pechstein), Oto Millers (Otto Mueller) radīja virziena agros paraugus, kuru kāpinātās izteiksmības līdzeklis bija intensīvi krāsu laukumi, kas gan Berlīnes posma laikā tika satumsināti, un kokgrebumu melnbalti laukumu un līniju kontrasti. Mākslinieki guva rosinājumus Eiropas 15.–16. gs. kokgrebumu, afrikāņu un Klusā okeāna salu mākslā, darināja primitivizētas koka skulptūras. “Tilta” mantojumā visvairāk izcelti gleznotie akti interjerā vai brīvā dabā, E. L. Kirhnera Berlīnes ielu ainas (“Berlīnes iela”, 1913, Modernās mākslas muzejs, Museum of Modern Art, Ņujorkā), Noldes Bībeles sižeti (“Krustā sistais”, 1912, Mākslas muzejs, Kunstmuseum, Zēbilā), Ē. Hekela sadzīviskie tēli (“Divi pie galda”, 1912, Mākslas halle, Kunsthalle, Hamburgā), K. Šmita-Rotlufa ainavas (“Norvēģijas ainava”, 1911, Būheima muzejs, Buchheim Museum, Bernrīdā). “Zilā jātnieka” grupējuma aktivitātes (1911–1914) centrējās Minhenē, grupa bija difūzāka, tās izstādēs piedalījās avangardisti no citu valstu centriem. Grupas līderi bija vācu gleznotājs Francs Marks (Franz Marc), krievu cilmes gleznotājs un teorētiķis Vasilijs Kandinskis (Василий Васильевич Кандинский), grupai piederīgs bija arī t. s. Reinas ekspresionisma izcilākais gleznotājs Augusts Make (August Robert Ludwig Macke). Salīdzinot ar “Tilta” grupas devumu, “Zilā jātnieka” glezniecībai raksturīgs abstraktāks tēlojums, kas V. Kandinska gadījumā attīstījās līdz konsekventam abstrakcionismam. Grupas ekspresionisma kulminācija – eksaltētās un vizionārās F. Marka animālijas (“Dzīvnieku liktenis”, 1913, Mākslas muzejs, Kunstmuseum, Bāzelē). Ekspresīvi deformētas vispārinātas cilvēku figūras veidoja vācu modernisma tēlniecības pamatlicējs Vilhelms Lēmbruks (Wilhelm Lehmbruck, “Notriektais”, 1915–1916, Nacionālā galerija, Nationalgalerie, Berlīnē).

Pēc Pirmā pasaules kara Vācijā plastiski skaidrāka formveide piemita ievērojamajam ekspresionistam Maksam Bekmanam (Max Beckmann) (“Nakts”, 1918–1919, Ziemeļreinas-Vestfālenes mākslas krātuve, Kunstsammlung Nordrhein-Westfalen, Diseldorfā) un tēlniekam Ernstam Barlaham (Ernst Barlach, piemineklis kritušajiem Gistrovas pilsētas Domā, 1927). Ekspresionistiskas deformācijas savienoja ar asu detalizāciju savos vācu sabiedrības kritiskos atainojumos “jaunās lietišķības” vēristi Oto Dikss (Otto Dix) un Georgs Gross (George Grosz). Austrijas ievērojamāko ekspresionistu Egona Šīles (Egon Schiele) un Oskara Kokoškas (Oskar Kokoschka) glezniecība un grafika radikāli pārveidoja Vīnes jūgendstila un simbolisma tradīciju, kā to rāda E. Šīles eksistenciālie pašportreti (“Pašportrets ar nolaistu galvu”, 1912, Leopolda muzejs, Leopold Museum, Vīnē), izaicinošie akti, O. Kokoškas psiholoģiskie portreti, figurālas kompozīcijas un  panorāmiskās ainavas (“Londonas ainava. Temza”, 1926, Olbraita Noksa mākslas galerija, Albright-Knox Art Gallery, Bufalo). Francijā ekspresionismu visvairāk pārstāv fovistu grupai piederīgais Žoržs Ruo (Georges Rouault) ar groteskiem, urbānā sadzīvē rastiem tēliem un dramatiskām reliģiskām kompozīcijām (“Kareivji apsmej Kristu”, 1932, Modernās mākslas muzejs, Ņujorkā), risinātām padrūmi smeldzīgā kolorītā, kā arī imigrants no cariskās Krievijas Haims Sutins (Chaim Soutine), kura traģisko dzīves izjūtu apliecina tēlotās deformētās cilvēku figūras, dzīvnieku kautķermeņi (“Liellopa kautķermenis”, ap 1925, Olbraita-Noksa mākslas galerija, Bufalo), satrauktu formu pieblīvētās ainavas.

Savdabīgs un agrs ģeometrisku formu kuboekspresionisms attīstījās Čehijā (gleznotāji Bohumils Kubišta, Bohumil Kubišta, Antonīns Prohāzka, Antonín Procházka, Jozefs Čapeks, Josef Čapek, tēlnieks Oto Gutfreinds, Otto Gutfreund). Ar robustu figūru tipu un smagnēju kolorītu izceļas beļģu ekspresionisms (Konstāns Permeke, Constant Permeke, Fritss van der Berge, Frits Van den Berghe, Gustavs de Smets, Gustave De Smet). No ziemeļzemju ekspresionisma vēstures šeit pieminami dāņu emocionāli intensīvu ainavu gleznotāji Jenss Sendergords (Jens Søndergaard), Olufs Hests (Oluf Høst), zviedru gleznotājas Veras Nilsones (Vera Nilsson) koloristiski variēti un dramatizēti portreti un bērnu tēli, agrās skarbi un dinamiski risinātās vadošā somu ekspresionista Tiko Sallinena (Tyko Sallinen) figurālās kompozīcijas. Itālijā totalitāram režīmam opozicionāru ekspresionistisku mākslu radīja “Romas skolas” grupas gleznotāji Šipione (Scipione, īstajā vārdā Džino Bonīki, Gino Bonichi) un Mario Mafai (Mario Mafai). Ekspresionistiski atektoniskas bija ASV mākslinieku Džona Merina (John Marin) ainavas, koloristiski sakaitētas Ž. Ruo un H. Sutina sekotāja Haimena Blūma (Hymen Bloom) nāves tēmas interpretācijas, groteski deformētie tēli Džeka Levina (Jack Levin) un Bena Šāna (Ben Shan) kritiskajos ASV sociālās dzīves atveidos. Starp daudzajiem Latīņamerikas modernistiem ekpresionistiskus tēlveides saasinājumus sasniedza Lāsars Segals (Lasar Segall) Brazīlijā. Plašākajā ekspresionisma jēdzienā iespējams ietilpināt abstraktā ekspresionisma virzienu, kas izvērsās 20. gs. 40.–50. gados ASV (Džeksons Poloks, Jackson Pollock, Villems de Kūnings, Willem de Kooning, Marks Rotko, Mark Rothko, u. c.), savukārt, Eiropā pēc Otrā pasaules kara ekspresīvi vitālo un spontāno glezniecību, kuru radīja dāņu, nīderlandiešu un beļģu mākslinieki, kas apvienojās grupā “COBRA” (triju pilsētu – Kopenhāgenas, Briseles un Amsterdamas – vienotā abreviatūra, ievērojamākie grupas pārstāvji – Karels Apels, Christiaan Karel Appel, Asgers Jorns, Asger Oluf Jorn). Ekspresionistiskas deformācijas ir būtisks elements britu gleznotāja Frensisa Bēkona (Francis Bacon) figurālajās kompozīcijās.

Baltijas valstu klasiskā modernisma ietvaros ekspresionisma pazīmes atrodamas igauņu Ado Vabes (Ado Vabbe), Pēta Arena (Peet Aren) glezniecībā, Eduarda Vīralta (Eduard Wiiralt) grafikā; izteikti glezniecisks ir lietuviešu Adoma Galdika (Adomas Galdikas), Antana Gudaiša (Antanas Gudaitis), Antana Samuoļa (Antanas Samuolis) ekspresionisms. 

Latvijā 20. gs. sākumā ekspresionisms kā atsevišķs virziens neveidojās, tomēr vairāki modernisti – Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Eduards Lindbergs – izmantoja figurālajās kompozīcijās ekspresionistisko formveidi. Ekspresionisma elementi izceļami Jāņa Tīdemaņa un Kārļa Padega darbos; “Tilta” grupas ekspresionismam savā Berlīnes dzīves posmā tuvojās Johans Valters. Padomju okupācijas gados un pēc Latvijas neatkarīgas atgūšanas ekspresionisma un neoekspresionisma izpausmes konstatējamas Jāņa Pauļuka, Džemmas Skulmes, Ivara Heinrihsona glezniecībā, 20. gs. 80. gadu t. s. supergrafikā (Ojārs Pētersons, Andris Breže, Juris Putrāms, Kristaps Ģelzis). Latviešu trimdas mākslinieku vidū ievērojams abstraktais ekspresionists bija Edvīns Strautmanis.

Kāpināta subjektīva izteiksmība kā būtiskākā ekspresionisma mākslas darbu struktūras iezīme nošķir virzienu no vizuālus realitātes iespaidus fiksējošā impresionisma, no racionāli formālistiskā neoimpresionisma, no dekoratīvistiskā jūgendstila un uz mīklainu metafiziku orientētā simbolisma. Disharmonijas estētika, dramatizēts tēlojums, atektoniskā kompozīcija, formveides kontrasti īpaši krasi pretstata virzienu harmonizējošam neoklasicismam. Subjektīvā ekspresija kā mākslas darbu vienojošs faktors attālina virzienu no kubisma ar tā tēloto objektu sadalījumu ģeometriskos elementos, no futūrisma tēlotās kustības fāžu prezentācijas. No pēdējiem minētajiem klasiskā modernisma virzieniem ekspresionismu vēl atšķir plašāks tematiskais diapazons un noteiktā darbu daļā sociālo vēstījumu patoss.

Pēc agrīnā eiropeiskā ekspresionisma pacēluma 20. gs. pirmajās dekādēs sekoja 20. gs. 20.–30. gados tā vadošo pārstāvju vispārēja, salīdzinoša un individuāli variēta subjektīvās izteiksmības vājināšanās, orientācija uz pašvērtīgiem formveides efektiem vai tuvināšanās ekspresīvam reālismam. Ekspresionistu tēlojuma metodes, objektu deformācijas kā kritikas līdzekli  pārņēma sociāli angažēti mākslinieki. Totalitārā režīma valstīs virziena transformāciju nosacīja tā ierobežojumi vai aizliegumi. Virziens gan neizzuda, jaunāko paaudžu ekspresionisti radīja arī jaunas tā modifikācijas. 20. gs. 40.–50. gados labvēlīgākos sociālos un politiskos apstākļos pēc Otrā pasaules kara virziens atdzima, turpinājās tā radītāju aktivitātes, figuratīvais paveids izvērsās līdzās abstraktajam ekspresionismam. 20. gs. 80. gados Rietumu postmodernistiskās mākslas dzīves priekšplānā izvirzījās neoekspresionisms (Georgs Bāzelics, Georg Baselitz, Rainers Fetings,  Rainer Fetting, un citi).

Ekspresionisms būtiski piedalījās 20. gs. tēlotājas mākslas strukturālajos pārveidojumos, izmainot sabiedrības tradicionālos priekšstatus par mākslas vērtībām. Tā pienesums šai procesā bija pieminētā kāpinātā tēlojuma izteiksmība, kuras izcēlums kļuva par sava veida paradigmu arī citu virzienu māksliniekiem. Ekspresīvās deformācijas atrodamas gan atsevišķu fovistu, kubistu, sociāli angažētu reālistu, jaunreālistu, daudzu individuālu stilu meklējošu mākslinieku darbos. Virziena pamatkoncepcija nosacīja ekspresīvās abstraktās mākslas variantus. Tā paraugi kļuva par radošu atdarinājumu avotu postmodernajam neoekspresionismam. Kopā ar ekspresionistisko arhitektūru, literatūru, mūziku, teātri un kino vizuālo mākslu ekspresionisms veidoju vienu no plašākajiem strāvojumiem 20. gs. Rietumu kultūrā.  

Ekspresionisms tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem un ilgstošākajiem “klasiskā” modernisma virzieniem Rietumu tēlotājas mākslas vēsturē. Līderi un izcilības – E. L. Kirhners, E. Nolde un Ž. Ruo, E. Šīle, O. Kokoška u. c. pieder tās kanonam. Ekspresionistu darbi tiek kolekcionēti, saglabāti un eksponēti muzejos, kā arī augsti vērtēti mākslas darbu izsolēs. Virziena vēsture ir izglītības daļa visa līmeņa mūsdienu mākslas skolās.