Mākslas zinātnieks Visvaldis Peņģerots raksturojis E. Lindbergu kā izcilāko latviešu sezānistu, kas savā daiļradē sekojis Eksas meistara formulai, ka zīmējumu nevar atdalīt no krāsas.

E. Lindbergs dzimis Lielstraupes pagasta skrīvera un vēlāk bankas direktora Rīgā Pētera Lindberga un mājsaimnieces Annas ģimenē. Viņš mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, privāti papildinoties gleznošanā pie Vilhelma Purvīša. 1900. gadā tēvs viņu nosūtīja uz privāto Vīdemana ģimnāziju (Гимназия Видемана) Pēterburgā, vienlaikus radās iespējas apgūt galvaspilsētas muzejus un izstādes. 1904. gadā, tēva mudināts, E. Lindbergs iestājās Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) Medicīnas fakultātē, taču 1910. gadā studijas pameta, lai pievērstos mākslas studijām. 1910.–1911. gadā atradās obligātajā kara dienestā, atvaļināts kā rezerves virsnieks. 1912. gadā E. Lindbergs iestājās Rīgas pilsētas mākslas skolā, kur mācījās pie Jaņa Rozentāla, V. Purvīša un Jāņa Roberta Tillberga. Skolasbiedru Aleksandra Drēviņa, Valdemāra Tones un Konrāda Ubāna ietekmē Rīgas mākslas biedrības Kunstverein bibliotēkā viņš ieinteresējās par franču postimpresionisma, it īpaši par Pola Sezana (Paul Cézanne) glezniecību.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, E. Lindbergs 1914. gadā kā praporščiks tika mobilizēts Krievijas armijā, 1915. gada janvārī krita vācu armijas gūstā un līdz 1918. gadam atradās Mindenes un Bišofsverdas gūstekņu nometnēs Vācijā. Māksliniekam izdevās ierīkot nelielu darbnīcu un radīt vairākus pašportretus, kuri atklāja jauna vīrieša seju ar saspringtiem vaibstiem, tumšām, iekritušām acīm, kas bezcerīgi raugās nākotnē. Mindenes laiku ataino gleznas “Gūstekņa portrets” (1916) un “Interjers vaņģniecībā” (1916).

1918. gadā, pēc atgriešanās dzimtenē, māksliniekam neizdevās uzreiz pievērsties gleznošanai, jo viņš tika mobilizēts Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Padomju Latvijas pastāvēšanas laikā 1919. gadā nācās veikt “revolucionāros” pasūtījumus propagandas vajadzībām, un 1. maija svētku noformējumam E. Lindbergs kopā ar Jāni Liepiņu pēc Oto Skulmes meta pie evakuētā Pētera I pieminekļa postamenta uzgleznoja simbolisku ainu “Revolūcija”. 1919. gadā jaunieceltais Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors V. Purvītis uzaicināja E. Lindbergu kļūt par viņa sekretāru (no 1920. gada direktora vietnieks). 

No 1919. gada E. Lindbergs piedalījās retrospektīvajā mākslinieku izstādē Ekspresionistu grupas sastāvā, 1920. gadā pievienojās Rīgas mākslinieku grupai, bet pēc pirmās izstādes izstājās. 1921.–1922. gadā bija II šķiras sekretārs Latvijas sūtniecībā Berlīnē, no 1922. gada janvāra līdz decembrim – I šķiras sekretārs. 

Pēc tēlnieka Kārļa Zāles ziņām, šajā laikā E. Lindbergs tulkojis no vācu valodas dažus rakstus pirmajam, izteikti novatoriskajam latviešu mākslas žurnālam “Laikmets”.

Postimsimbolisma destruktīvajās kompozīcijās “Zemestrīce”, “Lāokoonta motīvs” un “Golgāta” paustas dziļa pārdzīvojuma piesātinātās idejas. Ekspresīvie gleznojumi, kas stāsta par cilvēka ciešanām un iekšējo cīņu, nenoliedzami ir kā pēckara sindroms pēc trim Vācijas gūstekņu nometnēs pavadītajiem gadiem. Pēc šiem kaleidoskopiskajiem notikumiem smagi iedragātā veselība un morālie pārdzīvojumi izraisīja māksliniekā vēlmi atklāt uz audekla savas dvēseles mokas. Tikai no reprodukcijām zināmās E. Lindberga gleznas “Apraudāšana” un “Kompozīcijas skice” datētas ar 1919. gadu, un šajā laikā varētu būt tapušas arī trīs analoģiskā sezaniskā rokrakstā gleznotās simboliskās kompozīcijas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas. “Zemestrīcē” atainoti šausmās sastinguši cilvēku stāvi, uz kuriem no klintīm gāžas milzīgi akmens kluči, radot pasaules bojāejas situācijas izmisuma pilno bezizejas sajūtu. Klasiskajā “Golgātas” kompozīcijā krustā sistā Jēzus nedzīvi pelēkais augums un izmisušais mocekļa skatiens izraisa depresīvu noskaņu, un atdzīvināšanas nolūkā E. Lindbergs vismaz krāsaināk iegleznojis Dievmātes Marijas un Jāņa Kristītāja eksaltētās figūras. Savukārt “Lāokoonta motīva” izstieptie, ar lauzītām, ekspresīvām šķautnēm veidotie cilvēku stāvi à la El Greko (El Greco) raisa nepārprotamas asociācijas ar spāņu klasiķa gleznu “Lāokoonts” (1604/1608–1614; Nacionālā mākslas galerija, National Gallery of Art, Vašingtona). Ir zināmi vairāki atšķirīgi mīti par sengrieķu priestera Lāokoonta (Λαοκόοντος) nedienām, taču slavenākā aina, kurā viņš ar abiem dēliem cīnās ar čūskām, ir Rodas meistaru Agesandra (Αθηνόδωρος), Polidora (Πολύδωρος) un Atanadora (Αγήσανδρος) marmorā kaltā “Lāokoonta grupa” (Σύμπλεγμα του Λαοκόοντος, 1. gs. p. m. ē., Vatikāna muzejā, Musei Vaticani). E. Lindberga glezna pauž emocionāli trauslas personības plosošās šaubas un grūtsirdību; būdams neapmierināts ar sasniegto, mākslinieks daudzus darbus pats iznīcinājis.

Dzīves apstākļiem ar laiku uzlabojoties, depresīvie momenti E. Lindberga daiļradē izzuda, taču vienlaicīgi izgaisa ekspresīvā izteiksmība, ainavās un portretos dodot vietu atturīgi reālistiskam vērojumam.

Mākslinieka darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un privātās kolekcijās.

Pēc mākslas zinātnieka Jāņa Siliņa domām, E. Lindbergs sava atturīgā rakstura dēļ maz piedalījies izstādēs un līdz ar to palicis latviešu mākslas dzīves pavēnī. Kopš agras jaunības E. Lindbergs par dzīves vienīgo mērķi izvirzīja kalpošanu mākslai, bet skarbās ikdienas dzīves problēmas, kara laikā iedragātā veselība un spēcīgā paškritika viņam liedza sevi radoši plašāk pilnveidot. Kaut arī mākslinieka daiļrade ir skaitliski neliela, tomēr viņa stilistiski izteiksmīgais rokraksts vērtējams kā spilgti individuāls pieteikums latviešu 20. gs. sākuma glezniecībā. Mērķtiecīgā aizrautība ar P. Sezana principiem raksturīgo formas un krāsas viengabalaino risinājumu izpaudās ne tikai E. Lindberga harmoniski liriskajās ainavās, bet arī alegoriskajās kompozīcijās. Savukārt psiholoģiski atveidotie pašportreti un laikabiedru portreti apliecina mākslinieka pievēršanos reālisma tradīcijām.