Janis Šternbergs 20. gs. 20.–30. gados, būdams labs zīmētājs un pārvaldīdams klasiskās grafikas tehnikas (vara grebumu, ofortu, litogrāfiju), radīja laikam raksturīgus lietišķās grafikas darbus, reprezentatīvus kultūras un sabiedrisku darbinieku portretus, estampus. 

Pēc Otrā pasaules kara trimdā ASV viņš turpināja pasniedzēja un mākslinieka darbību, radoši atraisīdamies 20. gs. 60. gados un veidojot nosacītākus darbus dobspiedes un sietspiedes tehnikās. 1965. gadā J. Šternbergs radīja “smilšu rakstu” tehniku, improvizējot ar alumīnija oksīda smiltīm un līdzīgiem graudainiem materiāliem, to vispirms iemūžinot rūpīgi izgaismotās melnbaltās un tonētās fotogrāfijās un pēc tam – sietspiedēs.

J. Šternbergs piedzima mūrnieka Jāņa un šuvējas Augustes Šternbergu ģimenē. Viņš mācījās Liepājas tirdzniecības skolā (1913–1915). Kad Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, vācu armija tuvojās Kurzemei, ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur viņš mācījās Porhovas (1915–1917) un Ribinskas (1918–1919) reālskolās. Starpkaru Latvijā ģimene atgriezās 1920. gadā. J. Šternbergs māksliniecisko izglītību bija sācis Proletkulta mākslas skolā-studijā (1918–1920, Художественная школа-студия Пролеткульта) Ribinskā, bet to turpināja Liepājas Kultūras veicināšanas biedrības mākslas studijā. 1923. gadā viņš iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA), kur tika uzņemts 3. kursā. 1932. gadā viņš absolvēja LMA Grafikas meistardarbnīcu. J. Šternbergs 1927.–1928. gadā no Valstspapīru spiestuves devās komandējumā uz Vīni, kur apguva vara gravēšanas tehniku pie pazīstamā austriešu graviera Ferdinanda Širnbeka (Ferdinand Schirnbӧck), kurš darināja Austroungārijas (vēlāk Austrijas), Argentīnas pastmarkas un naudas zīmes, kā arī vairāku citu valstu markas un naudas zīmes.

Laikā, kad J. Šternbergs dzīvoja Latvijā, viņš darbojās kā akadēmisks reālists – zīmēja metus pastmarkām, diplomiem, liecībām, loterijas biļetēm, karogiem; viņš ir starpkaru Latvijas pēdējās Latvijas Bankas izlaistās naudas zīmes – 100 latu – meta (1939) autors. 

Mākslinieks arī darināja reprezentatīvus sabiedrisko darbinieku (starp tiem visvairāk Kārļa Ulmaņa) un kultūras darbinieku portretus, ekslibrus, plakātus, veidoja valsts un gadskārtu svētku lappuses laikrakstam “Brīvā Zeme” (1926., 1928–1940), vākus žurnāliem “Aizsargs” (1928, 1929, 1931) un “Mūsu Laikmets” (1930–1933). Radīja vairāk nekā piecdesmit grāmatu vāku un ilustrāciju gan starpkaru Latvijā (galvenokārt apgāda izdevniecības “Valters un Rapa” bērnu un mācību grāmatām), gan pēc Otrā pasaules kara trimdā. Veidoja estampus ar senlatvisku, zemniecisku un ainavu tematiku, nereti uzsverot gaismēnu kontrastus. J. Šternbergs izstādēs piedalījās reti.

Profesionālās darbības sākumā viņš bija mākslinieks un gravieris Valstspapīru spiestuvē (1924–1941). No 1941. gada līdz  1944. gadam J. Šternbergs strādāja par LMA Grafikas meistardarbnīcas vadītāja pienākumu izpildītāju un docentu. 1944. gadā viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju.

Fišbahas pārvietoto personu nometnē J. Šternbergs strādāja par grafiskās mākslas studijas vadītāju (1946–1949) un pasniedzēju ASV armijas Nirnbergas speciālajā izglītības centrā (1948–1949, Nuremberg Special Army Education Center). Tur J. Šternbergu satika Kentuki Universitātes (University of Kentucky) prezidents Hermans Donovans (Herman Donovan), kurš viņu uzaicināja strādāt par pasniedzēju. Kentuki Universitātes Mākslas departamenta Mākslas un zinātņu koledžā par pasniedzēju viņš strādāja no 1949. līdz 1970. gadam, bija docents no 1967. gada, kā arī Grafikas darbnīcas vadītājs. J. Šternbergs arī bija Kentuki Mākslinieku un amatnieku ģildes (Kentucky Guild of Artists and Craftsmen) un Leksingtonas Mākslas līgas (Lexington Art League) biedrs. 

Pavērsiens J. Šternberga mākslinieciskajā darbībā bija 20. gs. 60. gados, kad viņš, eksperimentējot ar grafikas tehnikām (dobspiedi un sietspiedi), kļuva radošāks un atraisītāks savā mākslinieciskajā izpausmē. 1965. gadā mākslinieks radīja oriģinālos “smilšu rakstus”, tiem izmantojot graudainus materiālus, no kuriem iecienītākais bija alumīnija oksīda smiltis, kuras apstrādāja ar dažādiem rīkiem, piemēram, irbuli, plāksnīti, zāģa asmeni, ķemmi, suku, paletes nazi, ķēdīti, trafaretiem. Izmantojot daudzveidīgas, visbiežāk kaligrāfiskas, līnijas un dažādas, nereti “skulpturālas”, faktūras, mākslinieks veidoja galvenokārt abstraktus, nereti ornamentam tuvus darbus, kas līdzinājās fosilijām, mežģīnēm, inku rotājumiem un latviešu rakstiem, bieži nelielā laukumā radot plašuma iespaidu. 20. gs. 70. gadu vidū “smilšu rakstus” pārnesa sietspiedēs, ko pats J. Šternberga nodēvēja par “sietiņa iespiedumu”.

J. Šternberga nozīmīgākie darbi ir 100 latu naudas zīme (1939); grāmatu vāki Kārļa Skalbes “Mātes leģendai” (1928), Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenī” (1933), Viļa Lāča “Zvejnieka dēlam” (1934), bērnu grāmatām “Kas kaitēja man dzīvot diža meža maliņā“ (1934) un “Rudzu maize” (1935); oforta tehnikā darinātās ilustrācijas grāmatai “Rīgas pilsētas diskonta banka: 145 gadi” (1939); oforti “Pieguļnieki” (1932), “Vecais ceļš” (1935), “Precinieki” (1938); Arveda Švābes (1938), Vilhelma Purvīša (1942), K. Skalbes (1943) Reiņa Kaudzītes (ne vēlāk par 1944) portreti; zīmējums “Jāzepa mētelis” (1966), dobspiedes, sietspiedes un jo īpaši “smilšu raksti” (20. gs. 60. un 70. gadi).  

J. Šternbergam ir bijusi retrospektīva izstāde Kentuki Universitātes mākslas galerijā (1969), Cēsu izstāžu namā (1998), izstāde “Smilšu rakstu tulks” LMA (1999), piemiņas izstāde Liepājas muzejā (2009).

J. Šternberga darbi ir skatāmi un atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Liepājas muzejā, Malmes mākslas muzejā (Malmӧ Konstmuseum), ASV Kongresa bibliotēkā (The Library of Congress), Zuzānu kolekcijā un citās privātkolekcijās Latvijā, ASV, Francijā.

Gaisma un Lemjuels Ņūmeni (Gaisma Newman, Lemual Newman) 1998. gadā parūpējās, lai plašs J. Šternberga un viņa sievas gleznotājas Ērikas Šternbergas darbu un dokumentāro liecību klāsts nonāktu Latvijā; tas glabājas Liepājas muzejā.

J. Šternbergs starpkaru Latvijas posmā, īpaši 20. gs. 30. gados, bija ražīgs un daudzpusīgs galvenokārt lietišķās grafikas darbu autors. Pēc Otrā pasaules kara trimdā viņš turpināja pedagoga darbu ASV, kur īpaši augstu tika vērtēta viņa kā grafiķa tehniskās prasmes. J. Šternberga radošā jaunrade jo īpaši spilgti izpaudās, viņam sasniedzot mūža septīto gadu desmitu.

J. Šternbergam ir piešķirts V šķiras Atzinības krusts (1940).