Grāmatu mākslas sākums Latvijā saistīts ar 1588. gadā Nikolausa Mollīna (Nicolaus Mollyn) Rīgā dibinātās tipogrāfijas darbību. N. Mollīns ieradās no Antverpenes un iespieda apmēram 200 grāmatu, lielu uzmanību pievēršot to apdarei, izmantojot galvenokārt importētu grafiku. Nedaudzus vajadzīgākos lokālas nozīmes kokgriezumus, iespējams, darināja pats tipogrāfs, bet dažus vara grebumus – Heinrihs Tūms (Heinrich Thum). 1615. gadā N. Mollīns iespieda Latvijas teritorijā pirmās ilustrētās latviešu grāmatas. Viņa tipogrāfa radošums izpaudās titullapu kompozīcijās ar tolaik aktuālā tipogrāfiski saliekamā arabeskas ornamenta iesaisti. Tipogrāfijā veica grāmatu iesiešanu. Nedaudzie saglabātie oriģināliesējumi liecina par mākslinieciski un tehniski prasmīgu darbu. Rīgā darbojās arī vairāki neatkarīgi grāmatsējēji. 1630. gadā izveidoja Grāmatsējēju cunfti.
Līdz 19. gs., sākot ar N. Mollīnu, Rīgas tipogrāfi gandrīz visas vinješu un ilustrāciju iespiedformas iegādājās ārzemēs. Arī 17. gs. 60. gados Jelgavā iekārtotajai spiestuvei nebija vietējo ilustratoru. Latviešu grāmatās (to izdošana atradās vācbaltiešu pārziņā) taupības nolūkā līdz 18. gs. vidum attēlus drukāja no modes izgājušajā augstspieduma tehnikā. Primitīvas, N. Mollīna iepirktas kokgriezumā izpildītas katehisma ilustrācijas un to atdarinājumus latviešu grāmatās drukāja vēl 1819. gadā, bet renesanses laikā radītu Jaunās Derības ilustrāciju politipāžas lietoja līdz pilnīgam nodilumam. Vācbaltiešiem adresētajos izdevumos iekļāva arī smalkāk izstrādātās dobspieduma gravīras – vara grebumus un asējumus. Pēc Lielā Ziemeļu kara grāmatniecība gadus trīsdesmit nīkuļoja, izdoto latviešu grāmatu skaits bija niecīgs.
18. gs. vidū Latvijas grāmatu mākslu pozitīvi ietekmēja apgaismība, kuras idejām pievērsās daļa Vidzemes un Kurzemes vācbaltiešu inteliģentu, arī vācu grāmatu apgādātāji tēvs un dēls Johani Frīdrihi Hartknohi (Johann Friedrich Hartknoch); apgāds darbojās Rīgā 1765.–1799. gadā. Atbilstoši apgaismotāju uzskatiem par grāmatām viņi sāka ilustrēt un publicēt zinātnisku literatūru un daiļliteratūru (grāmatas ilustrēja un iespieda Vācijā). Laicīgais saturs, rokoko dekors un ilustrāciju modīgie tipāži daļai Hartknohu grāmatu piešķīra vietējos izdevumos nebijušu intimitāti. Apgāda fundamentāls darbs bija Ludviga Augusta Mellīna (Ludwig August Mellin) “Vidzemes atlants” (Atlas von Liefland, 1798) ar vienu kopēju un 14 apriņķu kartēm, papildinātām ar heraldiskiem un sižetiskiem attēliem klasicisma gaumē. Kartei “Livonija” (Livland) divas vēsturiskās ainas zīmēja Johans Vilhelms Krauze (Johann Wilhelm Krause). 18. un 19. gs. mijā vācu grāmatas ilustrēja Jūliuss Konrāds Daniels Millers (Julius Conrad Daniel Müller) Rīgā, Johans Frīdrihs Stefenhāgens (Johann Friedrich Steffenhagen) Jelgavā u. c. izdevēji. Vācbaltiešu aprindās popularitāti guva ilustrētas publikācijas par dabas un kultūrvēstures objektiem. Bibliofils Gustavs Bergmans (Gustav von Bergmann) savā mājas tipogrāfijā (Mazsalacā un Rūjienā) pēc klasiskiem paraugiem pārdrukāja senas un retas grāmatas. Rīdzinieka Zāmuēla Benjamina Šulca (Samuel Benjamin Schultz) kokgrebums almanaha “Vidzemes ziedu vainags” (Livona’s Blumenkranz, 1818) vākam bija viens no pirmajiem šajā tehnikā darinātajiem darbiem Krievijas Impērijā. Plašāk kokgrebumus lietoja 19. gs. vidū. Ap 1820. gadu Rīgā un Jelgavā iekārtoja pirmās litogrāfijas darbnīcas. 18. gs. beigās Latvijas izdevēji pārņēma Rietumeiropas grāmatu dizaina jaunumu, apgaismības laika produktu – tipogrāfiskos papīra vākus.
Latviešu grāmatai 18. gs. vidū dzīvīgumu piešķīra Kurzemes racionālista Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) uzsāktā zemnieku apgaismošana, kurā svarīga nozīme bija ilustrācijai. G. F. Stenders ierosināja un izstrādāja attēlu metus (iespiedformas darināja Vācijā) “Augstas gudrības grāmatai” (1776), “Jaunai ABC un lasīšanas mācībai” (1782) un citām grāmatām. Ar zīmējumiem “Bildu ābicei” (1787) G. F. Stenders aizsāka laicīgās ilustrācijas tradicionālajā latviešu grāmatniecībā. Vidzemē 18. un 19. gs. mijā apgaismības iedibinātajām tendencēm pievienojās mājas spiestuves īpašnieks Kristofs Harders (Christoph Harder), kurš Ķiegaļos un Rubenē latviešu zemniekiem iespieda vairākas rokoko gaumē rotātas laicīga satura grāmatas. Juris Natanaēls Ramanis 1797. gadā radīja savrupo “Krusta skolas grāmatu” – vienīgo tā laika ilustrēto latviešu rokraksta grāmatu.
19. gs. sākumā latviešu grāmatās parādījās vietējo mākslinieku – Johana Gotfrīda Šefnera (Johann Gottfried Scheffner), Gotfrīda Kristofa Bērendsa (Gottfried Christoph Behrends) u. c. – gravētas ilustrācijas. No 19. gs. 40. gadiem līdz 90. gadiem dienvidrietumu Kurzemes zemnieku vidē plaši praktizēja latviešu reliģisko grāmatu vāku primitīvu apkalšanu. 19. gs. 2. ceturksnī romantisma ietekmē modē nāca tipogrāfisko papīra vāku teksta salikumi ar kontrastaina treknuma ornamentētiem burtiem. Vācbaltiešiem izdevēji piedāvāja kultūrvēstures attēlu kopojumus. Daiļliteratūras izdevumus vācbaltieši galvenokārt saņēma no Vācijas.
19. gs. vidū jaunlatviešu kultūras politika stimulēja latviešu grāmatu ilustrēšanu, bet izdevēji joprojām izmantoja galvenokārt importētu grafiku. Tajā dominēja bezpersonisks, tradicionāls reālisms un romantisma sentimentālajam virzienam raksturīgas noskaņas. 19. gs. 70. gados nostabilizējās latviešu tautības izdevēju darbība (Heinrihs Alunāns, Kārlis Stālbergs), izveidojās pirmā, skaitliski mazā latviešu ilustratoru paaudze: Kārlis Kronvalds Rīgā un Mārtiņš Bušs Jelgavā strādāja kokgrebumā, Baumaņu Kārlis Pēterburgā ar litografētu zīmējumu savam dziesmu krājumam “Līgo” (1874) grāmatu grafikā ievadīja nacionālo romantismu. Latviešu grāmatniecība sāka atbrīvoties no vācbaltiešu aizbildniecības. Notika pirmie mēģinājumi latviešu iespieddarbos gotisko burtu vietā lietot antīkvu.
Ap 1860. gadu Latvijas poligrāfijā iezīmējās pāreja no manuālās uz fotomehānisko reproducēšanu. Īslaicīgi popularitāti ieguva pēc fotogrāfijām Vācijā izgatavotas dokumentējošas tērauda gravīras (galvenokārt portreti, skati ar nozīmīgiem objektiem). 19. gs. 2. pusē sāka izmantot fotolitogrāfiju, gaismas spiedumu, svītras kodinājumu un autotipiju, kā arī citus reproducēšanas un attēlu tiražēšanas paņēmienus. Ātrāk un plašāk šīs novitātes apguva lielās, turīgās vācbaltiešu tipogrāfijas un izdevniecības, bet māksliniekus grāmatu apdarei tās piesaistīja reti.
19. un 20. gs. mijā latviešu grāmatniecībā sāka darboties vairāki profesionāli izglītoti ilustratori: Rihards Zariņš, Janis Rozentāls, Gustavs Šķilters, Vilhelms Purvītis u. c., kuru radošā darbība būtiski mainīja un bagātināja latviešu grāmatas estētiku un bija pamats nacionālajai grāmatu mākslai. Ilustratoru devums bija stilistiski daudzveidīgs – līdzās pastāvēja simbolisms, tradicionāls un akadēmisks reālisms, ievirze uz sentimentālismu, bet gandrīz visu ilustratoru darbos jūtama jūgendstila ietekme. Viņu prasmes guva izpausmi dažos apgāda “Zalktis” izdevumos un divos grāmatgrafikas klasikas darbos – “Misiņbārdis un stiprais kalps” (1913; mākslinieks Jānis Roberts Tillbergs) un Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata” (1914) ar autora ilustrācijām. Pirmais pasaules karš radīja pārrāvumu latviešu grāmatniecībā un arī grāmatmākslā. Mazāk tas ietekmēja vācbaltiešu kopienas grāmatniecību.
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas grāmatu grafiķiem pavērās plašas jaunrades iespējas. Blakus konvencionāli strādājošiem ilustratoriem (R. Zariņam, J. R. Tillbergam, Aleksandram Apsītim u. c.) 20. gs. 20. gadu 1. pusē vairāki mākslinieki (Niklāvs Strunke, Oto un Uga Skulmes, Sigismunds Vidbergs u. c.) īslaicīgi pievērsās modernismam. Politiski kreisi noskaņotie grafiķi iespaidojās no krievu konstruktīvisma. Lielie, konservatīvie apgādi (“Valters un Rapa”, “Jānis Roze”, “Ansis Gulbis”) priekšroku deva reālismam, kas 20. gs. 20. gadu 2. pusē un 30. gados guva dažādas interpretācijas. 30. gadu 2. pusē, sadarbojoties ar vadošajiem ilustratoriem (Romanu Sutu, Jāni Plēpi, Oskaru Norīti u. c.), augstu grāmatu apdares kvalitāti sasniedza apgāds “Zelta ābele”. Starpkaru laikā veidojās krievu un ebreju kopienu grāmatniecības ar saviem māksliniekiem, bet vācbaltiešu grāmatniecība pēc Pirmā pasaules kara neatkopās un iznīka.
No 1940. gada okupācijas režīmi mākslā atbalstīja tikai reālismu. Padomju okupācijas varas oficiāli uzspiestais sociālistiskais reālisms grāmatu mākslu noplicināja. Daudzi ilustratori (Gunārs Cīlītis, Aleksandrs Stankevičs, Ilmārs Blumbergs u. c.) okupācijas beigu posmā šo prasību daļēji ignorēja, izkopa individuālu izteiksmi un formveidi, dažos gadījumos ar noslieci uz postmodernismu. Grāmatu poligrāfiskās ražošanas kvalitāte pēc kara, padomju okupācijas varas gados, bija ļoti zema.
Okupācijas un Otrā pasaules kara rezultātā no Latvijas devās bēgļu gaitās daudzi ilustratori, arī vairāki vadošie grāmatu mākslinieki. Viņi darbību turpināja jaunajās mītnes zemēs, kurās izveidojās sazarota trimdas latviešu grāmatniecība un grāmatu māksla.
