“Augstas gudrības grāmata” ir viens no nozīmīgākajiem 18. gs. latviešu laicīgās literatūras darbiem, publicēts Aizputē 1774. gadā. Tās autors G. F. Stenders sarakstījis arī prozu un dzeju latviešu valodā un veicis pētījumus latviešu valodniecībā. Šī grāmata tapa kā daļa no tautas apgaismības programmas Kurzemē. Iespaidojoties no tautas jeb zemnieku apgaismības vācvalodīgajās zemēs, šīs kustības mērķis bija veicināt zemnieku izglītību, redzesloka paplašināšanos, sniegt tiem zināšanas, kas palīdzētu iepazīties ar jaunākajiem atklājumiem lauksaimniecībā, medicīnā, zinātnē. Tautas apgaismība arī attīstīja lasīšanas paradumu veicināšanu, popularizējot izklaidējošu un pamācošu daiļliteratūru. “Augstas gudrības grāmata” tika izdota otrajā izdevumā 1776. gadā, savukārt 1796. gadā nāca klajā tās trešais izdevums, kuru papildināja G. F. Stendera dēls Aleksandrs Johans Stenders (Alexander Johann Stender) ar Jelgavas pedagoga Matiāsa Stobes (Matthias Stobbe) palīdzību.

Grāmatas trešo izdevumu veido trīsdesmit nodaļas, un tajās sniegts enciklopēdisks pārskats par dabaszinātnēm, ģeogrāfiju un vēsturi. Izklāsts piemērots lasītājiem bez priekšzināšanām, tāpēc katra tēma aprakstīta pēc iespējas vienkārši un saprotami, sniegti paskaidrojoši salīdzinājumi no zemnieku dzīves; valodniecības vēsturē īpaši nozīmīgs ir grāmatā īstenotais mēģinājums latviskot zinātniskus terminus, ģeogrāfiskus apzīmējumus. Apkopota informācija par dzīvās dabas klasifikāciju, metoroloģiju, ķīmiju, elektrību, astronomiju; aprakstīta zemes riņķošana ap sauli, zvaigznes un planētas, un atbilstoši tālaika priekšstatiem izklāstītas ziņas par citu planētu iedzīvotājiem. Izskaidrotas dažādas dabas parādības, piemēram, pērkons un zibens, lietus, rasa, varavīksne, krītošās zvaigznes, vulkāni. Atsevišķas nodaļas veltītas ģeogrāfijai, tajās aprakstīti pasaules kontinenti un valstis, īpaša uzmanība pievērsta eksotiskiem augiem un dzīvniekiem, tāpat arī kalniem, tuksnešiem, jūrām. Sniegtas ziņas par laika skaitīšanu un principiem, pēc kādiem tiek veidots kalendārs. Vairākas grāmatas nodaļas ir veltītas dabas filozofijai, tās kompozīcija tādējādi veidota pārdomāti, iesākot darbu ar apkārtējām dabas parādībām un turpinot izklāstu ar aizvien plašāku skatījumu uz pasauli un dabu. Piedāvāts ievads pasaules vēsturē, sākot ar vissenākajiem laikiem līdz grāmatas publicēšanas laikam, aprakstīta Baltijas vēsture, aplūkojot arī kristianizācijas norisi, sniegtas ziņas par Kurzemi, Vidzemi, Igauniju un Krieviju. Grāmatu noslēdz virkne dzejoļu, kas galvenokārt veltīti dabas apcerei, tostarp trīs vācu dzejnieka Bartolda Heinriha Brokesa (Barthold Heinrich Brockes) odas.

Šī grāmata uzskatāma par pirmo zemnieku enciklopēdiju, kura ir unikāla Eiropas mērogā un izraisīja rezonansi jau iznākšanas laikā. Tajā sniegtās atziņas tiek vērtētas kā kompetentas un atbilstošas sava laika dabaszinātniskajiem uzskatiem. Grāmata ne tikai informēja par to, kā iekārtota pasaule un daba, bet arī rosināja lasītājus patstāvīgi domāt. Tā paplašināja latviešu lasītāju redzesloku un laikmetā, kad lauku sabiedrībā vēl aizvien nereti bija sastopami māņticībā balstīti skaidrojumi par dabas norisēm, sekmēja zināšanu līmeņa pieaugumu un lika pamatus latviešu sabiedrības intelektuālai izaugsmei. “Augstas gudrības grāmatā” pirmoreiz Latvijas grāmatniecībā aprakstīts heliocentriskais uzskats. Tā nozīmīga ne vien ar tajā rodamo daudzveidīgo faktu apkopojumu, bet arī ar racionāla pasaules skatījuma nostiprināšanu, sekojot vācu filozofa Kristiāna Volfa (Christian Wolff) idejām, ar aicināšanu nodoties pārdomām par dabu kopumā un par cēloņsakarībām dabā. Šajos aicinājumos būtiska nozīme ir uzsvaram uz kristīgās ticības vērtībām, racionālisma un dabaszinātņu popularizēšana tiek īstenota kā daļa no reliģiskā pasaules skatījuma. Tiek pieļauts, ka idejas līmenī G. F. Stenders guva ierosmi šīs grāmatas sarakstīšanai no Vācijas rakstnieka un zinātnieka Johana Kristofa Gotšēda (Johann Christoph Gottsched) darba “Vispārējās pasaules gudrības pirmie pamati” (Erste Gründe der gesamten Weltweisheit, 1733) un no Vācijas astronoma Johana Elerta Bodes (Johann Elert Bode) darba “Ievads zinībās par zvaigžņotajām debesīm” (Anleitung zur Kenntnis der gestirnten Himmels, 1768), taču “Augstas gudrības grāmata” tomēr uzskatāma par patstāvīgu sacerējumu. Atsevišķi Baltijas vācu izcelsmes laikabiedri pauda bažas, vai tik plašas zināšanas ir noderīgas un nepieciešamas latviešu lasītājiem, kas tolaik atradās dzimtbūšanā, taču darbs ieguva plašu un ilgstošu popularitāti. Grāmata tika ilgi lasīta arī 19. gs., turklāt, trūkstot analogam izdevumam vācu valodā, to izmantoja arī Baltijas vācu lasītāji. Turpmāki plašāka apjoma populārzinātniski darbi latviešu valodā nāca klajā tikai 19. gs. vidū.