Viens no nozīmīgākajiem tautas apgaismības pārstāvjiem 19. gs. sākuma latviešu grāmatniecībā.

Dzimis luterāņu mācītāja, latviešu laicīgās literatūras pamatlicēja Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) ģimenē. Pusaudža gadus pavadīja ceļojumos pa Vāciju un Dāniju kopā ar tēvu. 18. gs. 60. gados mācījās Helmštates pilsētas skolā, uzsāka jurisprudences studijas Kopenhāgenas un Helmštates universitātē, taču tās pārtrauca, 1765. gadā kopā ar ģimeni atgriežoties Kurzemē. Pēc vairāku gadu mājskolotāja darba dažādās augstdzimušās ģimenēs, t. sk. Stukmaņu muižā, 1770. gadā uzsāka teoloģijas studijas Kēnigsbergas Universitātē (Albertus-Universität Königsberg), kuras pabeidza 1772. gadā.

1775. gadā kļuva par Zalves luterāņu draudzes mācītāju, taču 1778. gadā devās uz Sēlpili, kur viņu iecēla par tēva palīgmācītāju Sunākstes un Sēlpils draudzē. 1787. gadā A. J. Stenders pārņēma no tēva Sēlpils un Sunākstes draudzes mācītāja un prāvesta amatu. 1806. gadā kļuva par konsistorijas padomnieku.

A. J. Stenders bija redaktors luterāņu garīgo dziesmu krājuma “Kurzemes jauna un pilnīga dziesmu grāmata” jaunajam 1796. gada izdevumam. Viņš bija arī viens no redaktoriem un līdzautoriem racionālisma stilā sacerētajai “Jaunai un pilnīgai latviešu dziesmu grāmatai” (1806). 1805. gadā A. J. Stenders sarakstīja luterāņu mācītāja rokasgrāmatu “Jauna un uzlabota latviešu baznīcas agenda” (Neuverbesserte lettische Kirchen-Agende), savukārt 1807. gadā pārstrādāja un papildināja G. F. Stendera “To kristīgas mācības grāmatu” (1776), kas jaunajā izdevumā tika izdota ar nosaukumu “Kristīga mācība”.

A. J. Stenders latviešu valodā iztulkoja un latviskoja dāņu rakstnieka Ludviga Holberga (Ludvig Holberg) komēdiju “Kalna Jepe” (Jeppe på bjerget, 1722), kam deva nosaukumu “Lustesspēle no zemnieka, kas par muižnieku tape pārvērsts un viena pasaka no drauga Licepure” (1790) un kas tapis, izmantojot Johana Georga Lauba (Johann Georg Laub) vācu valodas starptulkojumu. Šī ir pirmā publicētā luga latviešu valodā, kas papildināta ar vienu īsprozas sacerējumu un tulkotāja pēcvārdu. Luga veltīta alkoholisma un krogu kritikai, taču tajā risināti arī politiski jautājumi saistībā ar zemnieku emancipāciju. Domājams, ka tulkojuma publicēšana Franču revolūcijas laikā noteikusi arī tulkotāja izvēli darba latviskojumā interpretēt zemnieku un kungu attiecības. Luga, iespējams, izrādīta muižās, bet tās pirmā oficiālā pirmizrāde notika 1869. gadā Rīgas Latviešu teātrī. Turpmāk tā ieguva popularitāti ar nosaukumu “Žūpu Bērtulis” un vairākkārt iestudēta līdz pat 20. gs. otrajai pusei.

1807. gadā A. J. Stenders latviski iztulkoja Šnepfentāles vācu rakstnieka, pedagoga un sabiedriskā darbinieka Kristiāna Firhtegota Zalcmana (Christian Fürchtegott Salzmann) garstāstu “Detalizēts stāsts, kā Ernsts Habefelds kļuvis no zemnieka par brīvkungu” (Ausführliche Erzählung wie Ernst Haberfeld aus einem Bauern ein Freiherr geworden ist, 1805), kas tika izdots ar nosaukumu “Pilnīga izstāstīšana, kādā vīzē Auzān Ērnests no zemnieka par brīvkungu cēlies”. Šis ir viens no nozīmīgākajiem vācu filantropu pedagogu darbu tulkojumiem latviešu valodā. Garstāstā risināti jautājumi par iekšējās brīvības izkopšanu, afektu kontroli, morālu pilnveidošanos un individuālu izaugsmi, tas sarakstīts, iespaidojoties no audzināšanas romāna žanra. A. J. Stendera pēcvārdā sniegti komentāri par atšķirībām starp Kurzemes un Vācijas zemniekiem.

A. J. Stenders sarakstījis četrus laicīgās beletristikas krājumus. Apsveikuma dzejas krājumā “Jauna gada vēlēšanas” (1793), kas, iespējams, bijis iecerēts vācbaltiešu auditorijai, apkopoti dzejoļi apsveikumam Jaunajā gadā. Īsprozas un dzejas antoloģijā “Dziesmas, stāstu dziesmas, pasakas etc.” (1805) iekļauts Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) odas “Priekam” (An die Freude, 1786) atdzejojums, kā arī hedoniski un anakreontiski dzejoļi un apceres lirika – galvenokārt Gotfrīda Augusta Birgera (Gottfried August Bürger), Johana Vilhelma Ludviga Gleima (Johann Wilhelm Ludwig Gleim), Matiāsa Klaudiusa (Matthias Claudius) darbu tulkojumi. Krājumā lasāmi pedagoģisku īsprozas darbu tulkojumi, kuros dominē atziņas par racionālos apsvērumos balstītu apgaismotu dzīvi, pašdisciplīnu, bet iekļauti arī triviālajai literatūrai raksturīgi motīvi. Stāstā “Tie desmit tēli” ieskicēta utopiska, ideāla sabiedriskā iekārta. Dzejas krājumā “Dziesmu kalendars uz 1811tu gadu, visvairāk sieviškām par izlustēšanu sarakstīts” (1810) iekļauts studentu dziesmas “Priecas dziesmiņa” (Gaudeamus igitur) atdzejojums (no Kristiāna Gintera (Günther) vācu starptulkojuma), Rūdolfa Cahariasa Bekera (Rudolf Zacharias Becker) “Mildheimas dziesmu grāmatas” (Mildheimisches Liederbuch, 1799) atsevišķu tekstu atdzejojumi, kā arī karam veltītā lirika, kurā izcelts Krievijas patriotisms karā starp Osmaņu Impēriju un Krievijas Impēriju (1806–1812) un Napoleona karos Eiropā (1802–1815). Dzejas krājumā “Ziņģes un dziesmiņas” (1817), kas arī adresēts sieviešu auditorijai, ievietoti anekreontiski dzejoļi, kā arī dzeja ar sociālu tematiku, iztirzājot pārvācošanos un dzimtbūšanu. Cenzūras aizlieguma dēļ šis krājums palika neiespiests, tā manuskripts glabājas Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) bibliotēkā.

A. J. Stenders būtiski papildināja G. F. Stendera “Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas” (1774), 1796. gadā sagatavojot tās jaunu izdevumu. Viņš publicēja arī atdzejojumus, īsprozas darbu tulkojumus un apcerējumus par lauksaimniecību pirmajā latviešu vispārīga satura žurnālā “Latviska Gada Grāmata” (1797–1798).

Napoelona Krievijas kampaņu (1812) A. J. Stenders latviešu valodā apcerējis divos tulkojumos no vācu valodas – “Moskavas, šī branga, plaša Krievuzemes cilts pilsāta nodedzināšana, izpostīšana un aplaupīšana, kas caur sprančiem rudens mēnesī 1812 notikusi, no kā acu liecinieks saviem zemes brāļiem šo ziņu dod” un “Spranču kara pulku atpakaļiešana 1812” (abi izdoti 1813. gadā). Šie reportāžas stilā ieturētie darbi, kas latviešu literārajā kultūrā ievadīja militāro patosu, 19. gs. sākumā pildīja tobrīd vēl neeksistējošo latviešu laikrakstu funkcijas, informējot par aktuālajām militārajām norisēm.

1805. gadā grāmatas “Dziesmas, stāstu dziesmas, pasakas etc.” pēcvārdā A. J. Stenders popularizēja pārvācošanās idejas, aicināja latviešus apgūt vācu valodu un pauda cerību, ka nākotnē Kurzemē latviešu valoda izzudīs, latviešiem asimilējoties starp vāciešiem. Par šiem uzskatiem vācbaltiešu laikabiedri viņu kritizēja. 1820. gadā pēc autora nāves tika izdota A. J. Stendera “Vācu valodas un vārdu grāmata” – pirmā vācu valodas mācībgrāmata latviešiem. Tajā iekļauts arī beletrizēts dialogs starp vācieti un latvieti, kurā skartas latviešu un vācu mentalitātes atšķirības, kā arī aicināts, apgūstot vācu valodu, neaizmirst un nenoniecināt latviešu valodu.

A. J. Stendera darbi nav sasnieguši viņa tēva daiļrades popularitāti, taču ir nozīmīgi kā tautas apgaismības ideju turpinājums 18. un 19. gs. mijā kontekstā ar filantropu pedagoģijas ideju izplatīšanu, sentimentālās un anakreontiskās dzejas tradīcijas nostiprināšanu latviešu literatūrā, Veimāras klasikas tulkojumu un latviešu dramaturģijas pirmsākumiem, patriotisko un militāro tēmu ievadīšanu latviešu grāmatniecībā, racionālisma ideju popularizēšanu.

A. J. Stenders apglabāts līdzās tēva kapavietai Sunākstes kapsētā. 2018. gadā Stendera biedrība uzstādīja piemiņas plāksni pie kapavietas.