Viduslaikos Livonijā teksti rokrakstā tika ievesti ne tikai no Rietumeiropas, bet arī tika sarakstīti Livonijas pilsētās latīņu vai viduslejasvācu valodā, t. sk. “Indriķa hronika” (Heinrici Chronicon, 1224–1227), liturģiski u. c. satura darbi. 15. gs. otrajā pusē Latvijā sāka ievest iespiestās grāmatas no Rietumeiropas. Tiek uzskatīts, ka pirmā zināmā grāmata latviešu valodā ir 1525. gadā Vācijā iespiestā mise – Rīgas latviešu luterāņu draudzes vajadzībām. No šīs grāmatas tirāžas, kuru aizturēja katoliskās Lībekas rāte, neviens eksemplārs līdz mūsdienām nav atrasts. Pirmais iespiestais latviešu tēvreizes teksts lasāms Sebastiāna Minstera (Sebastian Münster) izdevumā “Kosmogrāfija” (Cosmographei, 1550). 1585. gadā Viļņā iespiests holandiešu jezuīta Pētera Kanīzija (Peter Canisius) katoļu katehisma tulkojums, kas ir pirmā līdz šim saglabājusies grāmata latviešu valodā – “Iscige pammacischen no thems Papreksche Galwe gabblems Christites macibes”. 1586.–1587. gadā Kēnigsbergā tika iespiesta luterāņu rokasgrāmata. Iespējams, ka daļa no 16. gs. tekstiem palikuši manuskriptos un ne visas tajā laikā iespiestās grāmatas saglabājušās līdz mūsdienām.
1588. gadā atvērta pirmā Rīgas pilsētas tipogrāfija, ko vadīja (līdz 1625. gadam) Nikolauss Mollīns (Nicolaus Mollyn). Tajā 1615. gadā tika iespiesta Latvijā pirmā grāmata latviešu valodā, t. s. luterāņu rokasgrāmata. N. Mollīna tipogrāfija aizsāka arī Latvijas vācbaltiešu grāmatniecības tradīciju. Pirmā latviešu katoļu dziesmu grāmata “Garīgas katoļu dziesmas” (Geistliche Catholische Gesänge, 1621) tika publicēta katoļticības centrā Braunsbergā (Austrumprūsijā) jezuīta Georga Elgera (Georg Elger) redakcijā. Vairākas Georga Manceļa (latīņu Georgius Mancelius, vācu Georg Manzel) publikācijas, t. sk. pirmā latviešu valodas vārdnīca “Latvietis” (Lettus, 1638), ilglaicīgi iespaidoja latviešu ortogrāfiju. Sprediķu krājums “Ilgi gaidītais latviešu sprediķu krājums” (Lettische Langgewünschte Postill, 1654) vēl vairākus gadsimtus bija latviešu vidū iecienīta lasāmviela.
1667. gadā tika atvērta tipogrāfija Jelgavā. Tajā tika iespiesta arī Heinriha Ādolfija (Heinrich Adolphi) latviešu valodas gramatika “Pirmais mēģinājums sniegt īsu ievadu latviešu valodā” (Erster Versuch einer kurtz-verfasseten Anleitung zur lettischen Sprache, 1685). Rīgas pilsētas tipogrāfijā 1675. gadā tika publicēts Jāņa Reitera veiktais Bībeles fragmentu tulkojuma paraugs. 1675. gadā ar Zviedrijas karaļa privilēģiju Rīgā tika atvērta tipogrāfija – 17. gs. 80. gados tika izdotas pirmās ābeces latviešu valodā. Turpat iespiests arī Vidzemes ģenerālsuperintendenta Johana Fišera (Johann Fischer) organizētais un Alūksnes mācītāja Ernsta Glika (Johann Ernst Glück) paveiktais Bībeles tulkojums latviešu valodā (1685–1694), kas ir pats nozīmīgākais notikums 17. gs. latviešu grāmatniecībā. Zināms, ka apmēram 850 eksemplārus no Bībeles tulkojuma pirmizdevuma (kopējā tirāža 1500 eksemplāri) iegādājās latviešu zemnieki. Bībele tika lasīta ne tikai baznīcās, bet arī skolās un mājās. Latvijā galvenokārt tika publicēta reliģiska literatūra. 17. gs. beigās tika iespiesti arī atsevišķi latviešiem adresēti likumu teksti. Zviedrijas sekmētās skolu attīstības ietekmē veidojās latviešu lasītāju publika, un 17. gs. beigās regulāri tika izdotas grāmatas latviešu valodā. Kurzemē un Vidzemē tika iespiestI 5 000–6 000 Dziesmu grāmatas eksemplārI.
Latvijā Ziemeļu kara laikā strauji saruka grāmatu iespiešana. Tomēr 18. gs. vidū vismaz daļā Vidzemes novadu bija pa grāmatai katrā zemnieku sētā. Latviešu lasītāji būtiski veicināja literatūras attīstību. Nozīmīga bija latviešu literārā aktivitāte rokraksta grāmatniecībā, kas pārsvarā bija saistīta ar brāļu draudžu kustību. Konfesionāli atšķirīgi no pārējās Latvijas attīstījās grāmatniecība Latgalē. Pirmā latgaliski iespiestā grāmata, kas saglabājusies līdz mūsdienām, ir evaņģēliju tulkojums “Evaņģēliji visam gadam..” (Evangelia toto anno.., izdota 1753. gadā Viļņā).
18. gs. 50. gados Jelgavā sāka izdot pirmos latviešu kalendārus, kuru literārie pielikumi piedāvāja laicīgu lasāmvielu. Jauniem aspektiem savās publikācijās pievērsās luterāņu mācītājs Gothards Frīdrihs Stenders (arī Vecais Stenders, Gotthard Friedrich Stender), autors pirmajam latviešu laicīgās prozas krājumam “Jaukas pasakas un stāsti” (1766) un dabaszinātnes popularizējošai “Augstas gudrības grāmatai” (1774). Grāmatniecības sekularizācijas tendences padziļināja līdz šim nebijušas tematikas grāmatu iznākšana: 18. gs. nogalē izdotās zemnieku izglītošanai domātās praktisku padomu grāmatas zemkopībā un medicīnā. Lasīšana nebija vairs tikai reliģiskās pieredzes uzkrāšana, bet tai piemita arī izklaides un izglītošanās funkcija. Sabiedrības izglītotajai daļai adresētas grāmatas izdeva Johana Frīdriha Hartknoha (Johann Friedrich Hartknoch) apgāds Rīgā (1765–1798) – Imanuela Kanta (Immanuel Kant), Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried von Herder), kā arī vācbaltiešu autoru darbu pirmpublikācijas.
Pakāpeniski par nozīmīgiem uzņēmumiem latviešu grāmatniecībā kļuva Johana Frīdriha Stefenhāgena (Johann Friedrich Steffenhagen) firma Jelgavā un Vilhelma Ferdinanda Hekera (Wilhelm Ferdinand Häcker) firma Rīgā, kas vairāku paaudžu laikā darbojās ilgāk nekā 100 gadus. 18. gs. pēdējā trešdaļā Stefenhāgena tipogrāfijā iespieda apmēram 50 % no visām grāmatām latviešu valodā, t. sk. komerciāli nozīmīgos lieltirāžas izdevumus (garīgo literatūru, ābeces, kalendārus). Vairākas mājas spiestuves Vidzemē ierīkoja luterāņu mācītāji. Kristofs Harders (Christoph Harder) savā tipogrāfijā Rubenē iespieda zemniekiem domātas grāmatas, t. sk. “Vidzemes kalendāru” (1784–1789). Gustavs fon Bergmans (Gustav von Bergmann) Mazsalacā un Rūjienā iespieda apmēram 170 grāmatas, t. sk. Baltijas vēstures avotu pārspiedumus un pirmos latviešu tautasdziesmu krājumus (1807, 1808). Izveidojot Rīgas cenzūras valdi (dibināta 1797. gadā), valsts pārņēma vietējo cenzūras institūciju funkcijas, lai uzraudzītu iespiedprodukciju. Ap 1800. gadu Vidzemē lasīt prata apmēram 2/3 zemnieku, Kurzemē – apmēram 1/3 zemnieku.
19. gs. pirmajā pusē latvieši sāka ieņemt arvien nozīmīgāku vietu latviešu grāmatniecībā. 1806. gadā tika iespiests pirmais latviešu autora Neredzīgā Indriķa (arī Elkulejas Indriķis) dzejas krājums – “Tā neredzīgā Indriķa dziesmas”. Mazsalacas saimnieka Kristapa Kaktiņa reliģisko pamācību krājums “Ar šiem pamācīšanas vārdiem” (1835) bija pirmā zināmā grāmata, ko par saviem līdzekļiem izdevis latviešu autors. Par pirmo latviešu autora mācību grāmatu kļuva Andreja Spāģa ābece “Bērnu prieks” (1844). Lībiešu grāmatniecībai nozīmīgs bija jūrnieka un ķestera Jāņa Prinča un viņa dēla Jāņa Prinča kopīgi veidotais dzejoļu krājums “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas” (1845). Pakāpeniski latviešu literārajā procesā mazinājās vācbaltiešu mācītāju loma. Tomēr bija arī latviešu autoru (Jāņa Cimzes, Jāņa Ruģēna) teksti, kuru publicēšana netika atļauta. Vairāku gadu desmitu laikā mainījās latviešu lasīšanas ieradumi – notika pāreja no intensīvās uz ekstensīvo lasīšanu.
19. gs. otrajā pusē veidojās latviešu nacionālā grāmatniecība. Tērbatā izdotais Jura Alunāna atdzejojumu krājums “Dziesmiņas” (1856) un rakstu krājumi “Sēta, daba, pasaule” (1–3, 1859–1860) apliecināja jaunlatviešu priekšstatus par grāmatniecību kā tautas pilnvērtīgas attīstības būtisku priekšnoteikumu. 60.–70. gados darbu uzsāka pirmie latviešu grāmatu izdevēji: Heinrihs Alunāns, Kārlis Stālbergs (pirmais latvietis, kurš 1869. gadā atvēra tipogrāfiju Rīgā) un Klāvs Ukstiņš. 19. gs. otrajā pusē būtiski pieauga latviešu valodā izdoto grāmatu skaits (1867.–1888. gadā uz 1 miljonu latviešu iznāca apmēram 100 izdevumi gadā, 1901.–1917. gadā – apmēram 500 izdevumi gadā).
Latviešu apgādu darbību 19. gs. 80. gadu beigās iespaidoja cariskā cenzūra, kas arvien intensīvāk vērsās pret patriotisku un oficiālajai ideoloģijai nevēlamu tekstu publicēšanu. Grāmatniecības attīstību Latgalē kavēja aizliegums iespiest un izplatīt grāmatas ar latīņu burtiem (1865–1904), ko daļēji kompensēja rokraksta literatūra, piemēram, Andrīva Jūrdža veidotās rokraksta grāmatas.
Pārmaiņas sociālajos procesos nodrošināja stabilu peļņu triviālliteratūras (burtnīcu romānu, ziņģu lapu u. tml.) izdevējiem. Tomēr, diferencējoties sabiedrības interesēm un gaumei, daži apgādi mēģināja specializēties un piedāvāt jaunus, latviešu grāmatniecībā līdz tam nebijušus izdevumu veidus (kopotie raksti, almanahi). 19. gs. beigās aizvien nozīmīgāku vietu sāka ieņemt ziniskie izdevumi un daiļliteratūra. 19.–20. gs. mijā nozīmīgākie grāmatizdevēji bija Jānis Ozols, Jēkabs Dravnieks, Ludis Neimanis un Kārlis Jēkabs Zihmanis. J. Dravnieks izdeva “Konversācijas vārdnīcu” – pirmo enciklopēdiju latviešu valodā (1891.–1898. gads, netika pabeigta). Rīgas Latviešu biedrības (dibināta 1868. gadā) Zinību komisijas Rakstu krājumi (1876–1940) nostiprināja latviešu zinātnisko turpinājumizdevumu tradīciju, bet uz sabiedriskiem pamatiem veidotā biedrības izdevniecība “Derīgu grāmatu nodaļa” (1886–1940) piedāvāja tematiski daudzveidīgu lasāmvielu. Par pirmo pabeigto universālo enciklopēdiju latviešu grāmatniecībā kļuva Rīgas Latviešu biedrības izdotā “Konversācijas vārdnīca” (1903–1921). Daudzveidīgu latviešu un cittautu autoru darbu klāstu piedāvāja Anša Gulbja apgāds (1903. gads, ar pārtraukumu līdz 1944. gadam), sadarbībā ar Raini veidojot sēriju “Universālā bibliotēka” (1911–1927). Daži nacionālas nozīmes iespieddarbi tika izdoti un iespiesti arī Cēsīs, Liepājā, Valmierā u. c. Latvijā. Latviešu grāmatniecība, kas 19. gs. vidū bija vairāk vērsta uz zemākiem sabiedrības slāņiem, 20. gs. sākumā strauji sasniedza attīstītai nācijai atbilstošu līmeni. Tās tālāku attīstību palēnināja Pirmais pasaules karš un privāto apgādu darbības aizliegums Pētera Stučkas valdības laikā 1919. gada sākumā, kad grāmatu plānveida izdošana tika uzticēta lielinieciskās Latvijas Sociāldemokrātijas apgādam “Cīņa” un Izglītības tautas komisariātam.
Visaptverošai cenzūrai un ideoloģizācijai tika pakļauti vairāki latviešu apgādi, kas 20. gs. 20.–30. gados pastāvēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). “Spartaks” (1919–1936), “Latvju izdevniecība” (1921–1928, līdz 1923. gadam – “Strēlnieks”) un “Prometejs” (1923–1937) izdeva pārsvarā Padomju Krievijā dzīvojošo autoru sacerējumus (daiļdarbus, mācību literatūru un t. s. sabiedriski politisko literatūru; kopumā apmēram 1200 grāmatu). Staļina terora apstākļos 30. gadu otrajā pusē latviešu apgādi tika likvidēti, vairums to darbinieku represēti.
Neatkarīgās valsts proklamēšana 1918. gadā un nepieciešamība veidot principiāli atšķirīgu izglītības sistēmu Latvijā radīja priekšnoteikumus jaunu grāmatu sarakstīšanai. Tomēr pilnvērtīgu grāmatniecības atjaunošanu pirmajos valsts pastāvēšanas gados būtiski kavēja gandrīz pilnībā sagrautā grāmatizdošanas poligrāfiskā bāze, nepietiekamie papīra krājumi, grāmatu augstā pašizmaksa un iedzīvotāju ierobežotā pirktspēja. Tādēļ būtiska bija atsevišķu valsts institūciju (aģentūra LETA, Pieminekļu valde, Latvijas vēstures institūts u. c.) un organizāciju iesaistīšanās grāmatniecības nozarē. Nacionālai kultūrai vitāli svarīgus, bet nerentablus izdevumus subsidēja 1920. gadā nodibinātais Kultūras fonds. Ar tā līdzfinansējumu tika izdoti nozīmīgi zinātniski, nozaru un avotu izdevumi (piemēram, Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīca”, 1–4, 1923–1932). Kultūras fonds izdevējdarbību veicināja, iegādājoties noteiktu grāmatu vai periodisko izdevumu eksemplāru skaitu paša veidotā bibliotēku tīkla vajadzībām. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību oriģinālliteratūrai un latviešu grāmatniecībai, starpkaru periodā valsts mērogā vairākkārt (1929, 1931, 1935) tika rīkotas grāmatu nedēļas. Valstiskās neatkarības laikā Latvijā tika izdoti vairāk nekā 27 000 grāmatu. Izdevumu vidējais metiens bija 2500–2800 eksemplāru. Vislielākās tirāžas bija mācību grāmatām, kalendāriem un tulkotajai beletristikai, atsevišķos gadījumos sasniedzot pat vairākus desmitus tūkstošu eksemplāru. Savukārt zinātniskie izdevumi tikai retumis tika iespiesti vairāk nekā 1000 eksemplāros.
1919.–1940. gada produktīvākie grāmatu apgādi bija a/s “Valters un Rapa” (dibināts 1912. gadā, ap 3500 izdevumu), A. Gulbja (ap 2000 izdevumu) un Jāņa Rozes (dibināts 1914. gadā, ap 750 izdevumu) izdevniecības. Artura Valtera un Jāņa Rapas apgāda izdevumu klāstā dominēja mācību grāmatas un latviešu rakstnieku darbu kopojumi. Vērienīgākie apgāda izdevumi bija enciklopēdiskais izdevums “Latvijas zeme, daba un tauta” (1–3, 1936–1937) un populārzinātnisko grāmatu sērija “Jaunais zinātnieks” (1–66, 1926–1940). Sadarbībā ar autoru A. Gulbja apgādā iznāca Raiņa kopoto rakstu izdevums “Dzīve un darbi” (1–11, 1925–1931). Pazīstamākais A. Gulbja apgāda izdevums ir joprojām plašākā latviski izdotā enciklopēdija “Latviešu konversācijas vārdnīca” (1–21, 1927–1940), kuru Arveda Švābes vadībā veidoja Latvijas intelektuālā elite, pieaicinot arī citu zemju speciālistus. Padomju okupācijas dēļ nepabeigtā enciklopēdija kļuva par neatkarīgās valsts grāmatniecības simbolu. Pavērsiens latviešu grāmatniecībā bija Helmāra Rudzīša apgādā “Grāmatu draugs” (1926–1992) piedāvātās grāmatas par 1 latu – tas sekmēja grāmatu pieejamību. Šajā posmā tika izdoti apmēram 120 kopotu rakstu izdevumi, piemēram, gan J. Rozes apgādātie Jāņa Poruka, Kārļa Skalbes u. c. latviešu rakstnieku darbu apkopojumi, gan lasītāju iecienītie skandināvu rakstnieku Knuta Hamsuna (Knut Hamsun), Sigrijas Unsetes (Sigrid Undset) kopotie raksti, kurus izdeva H. Rudzītis.
Latvijā 20. gs. 20.–30. gados darbojās apgādi, kuru grāmatu tirāža bija mazāka. Latvijas Universitātes Mācības grāmatu apgādniecības fonds (1937–1940) aizsāka sistemātisku latviešu akadēmisko mācību grāmatu izdošanu. Rūpīgi pārdomāta katra izdevuma mākslinieciskā apdare un izcils poligrāfiskais izpildījums raksturo Miķeļa Goppera apgāda “Zelta ābele” (1935–1985) grāmatas, kas ieguva ne tikai pastiprinātu bibliofilu interesi, bet kļuva arī par skaisti izdotas grāmatas etalonu.
Padomju okupācijas vara 1940. gadā nacionalizēja grāmatniecības uzņēmumus, to vietā izveidoja Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldi, kas izdeva galvenokārt politisko literatūru. Ikviena teksta publicēšanā noteicošs bija padomju ideologu un cenzūras funkcionāru viedoklis. Padomju režīmam nevēlamie iespieddarbi tika izņemti no grāmatu tirdzniecības vietām un publiskajām bibliotēkām; tos utilizēja. Okupācijas režīmam nevēlamu grāmatu iznīcināšana turpinājās arī vācu okupācijas laikā (1941–1945). Kaut arī daļu no publicēšanai iesniegtajiem manuskriptiem nacistu ierēdņi noraidīja kā neaktuālus, no 1941. gada vasaras līdz 1944. gada rudenim tika izdotas apmēram 1500 grāmatas un nošu izdevumi. Lielākais izdevumu skaits bija “Latvju grāmata” (1941–1944, ap 260 izdevumu), “Zelta ābele” (90 izdevumi) un “Grāmatu draugs” (59 izdevumi).
Pēc Otrā pasaules kara tika atjaunots un nostiprināts 1940.–1941. gadā funkcionējošais modelis, kas paredzēja pilnīgu grāmatniecības procesu centralizāciju, sabiedriskošanu un pakļaušanu stingrai politiskai kontrolei. Latvijas Valsts izdevniecības (1946–1965) un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Zinātņu akadēmijas izdevniecības (dibināta 1951. gadā, kopš 1965. gada – “Zinātne”) darbība bija atkarīga gan no vissavienības iestāžu akcepta izdevniecību plāniem un izdošanai nepieciešamo resursu limitiem, gan no vietējās nomenklatūras uzcītības aktuālo ideoloģisko nostādņu izpildē. Latvijas Komunistiskā partija un cenzūras ierēdņi liedza iepazīt trimdas, represēto vai iekšējā emigrācijā nonākušo autoru darbus, kā arī neatkarīgās Latvijas grāmatniecības nozīmīgākos izdevumus. Cenzūras radīto iespieddarbu trūkumu aizpildot ar netalantīgu, bet režīmam lojālu autoru tekstiem, kas iespiesti masu tirāžās, tika būtiski deformēts nacionālās rakstniecības un zinātnes attīstības process.
Daļēji atbrīvojoties no pēckara gadiem raksturīgās vulgārsocioloģiskās latviešu un pasaules kultūras mantojuma izpratnes, 20. gs. 50. gadu otrajā pusē ievērojami pieauga latviešu un cittautu klasiķu darbu izdevumu skaits. Paplašinājās Latvijas vēsturei un kultūrai veltīto izdevumu klāsts: Zinātņu akadēmijas izdevniecība no 1957. gada izdeva zinātnisku rakstu krājumu “Arheoloģija un etnogrāfija” (mūsdienās to izdod Latvijas Vēstures institūta apgāds), bet no 1962. gada līdz 2014. gadam izdeva plašākam lasītāju lokam paredzēto “Dabas un vēstures kalendāru” (kopš 2004. gada – “Daba un vēsture”).
20. gs. 60. gados notika Latvijas izdevniecību darbības profila specializācija. 1965. gadā Latvijas Valsts izdevniecības kodols pārtapa par apgādu “Liesma”, bet tās Mācību literatūras redakcija kļuva par pamatu izdevniecībai “Zvaigzne”.
Apgāds “Zinātne” galvenokārt izdeva zinātnisku literatūru (“Latviešu literārās valodas vārdnīca”, 10 grāmatas, 1972–1996; “Latviešu tautasdziesmas”, 11 grāmatas, 1979–2013). Noturīgu lasītāju interesi ieguva vairākas apgāda grāmatu sērijas, jo īpaši “Apvārsnis” (1970–1990).
Padomju okupācijas gados pieprasītākās grāmatas bija deficīts. Oriģinālliteratūras izdevumi kļuva pieejamāki tikai 20. gs. 70. gados, piemēram, Ārijas Elksnes, Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa dzejas grāmatas iznāca 33 000 eksemplāru tirāžā.
Literatūras mantojums tika publicēts apgāda “Liesma” gadagrāmatā “Varavīksne” (1967–1996). Lasītāju iecienītākās apgāda sērijas bija “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” (1966–1999), “Ievērojamu cilvēku dzīve” (1966–1994) un “Stāsti par vēsturi” (1969–1992).
Apgāds “Zvaigzne” izdeva galvenokārt mācību grāmatas, metodisko literatūru un daiļdarbus skolām. Apgāds “Avots” (dibināts 1980. gadā) izdeva galvenokārt vārdnīcas, publicistiku un albumus. Galvenā enciklopēdiju redakcija (dibināta 1963. gadā; no 1980. gada patstāvīga izdevniecība, no 1991. gada Valsts izdevniecība "Latvijas enciklopēdija"; likvidēta 1999. gadā) 20. gs. 60.–70. gados izdeva dažādu nozaru enciklopēdijas, to vidū Latvijas padomju enciklopēdiju (1981–1988, 10 sējumi un 2 papildsējumi).
Latvijas trimdas grāmatniecība veidojās pēc Otrā pasaules kara Rietumu sabiedroto okupācijas zonās Vācijā, kā arī Zviedrijā. Grāmatu izdošana 20. gs. 40. gadu otrajā pusē bija amatieriska, tajā dominēja komerciāls izdevīgums un autortiesību ignorance. Galvenokārt tika izdotas nelielas, ārēji necilas daiļliteratūras grāmatiņas. Produktīvākais izdevējs bija H. Rudzītis Eslingenē Vācijā. Līdz pat 20. gs. 80. gadiem Latgales autoru darbus popularizēja Vladislavs Locis Bavārijā, kurš izdeva “Tāvu zemes kalendaru”, kuru mūsdienās izdod Latgales Kultūras centra izdevniecība. Augstvērtīgākie un komplicētākie trimdas izdevumi tika publicēti galvenokārt Zviedrijā. 1945. gadā Stokholmā darbu atsāka M. Goppera apgāds “Zelta ābele”, kurā arī sarežģītos finansiālos apstākļos bija bezkompromisa prasīgums augstu izdevējdarbības standartu ievērošanā. Tas visspilgtāk izpaudās, publicējot trimdas posmā visbiežāk izdotā autora Arnolda Spekkes grāmatas.
Dagnijas un Jura Šleieru apgāds “Daugava” (dibināts 1945. gadā) publicēja vairākus nozīmīgus izdevumus: Latvijas vēsturei veltīta monogrāfiju sērija (1958–1997); Jāņa Siliņa “Latvijas māksla” (1–5, 1979–1993); Benjamiņa Jēgera “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija” (1–5, 1968–1996), kurā fiksēts vairāk nekā 6 000 grāmatu u. c. iespieddarbu, kas 20. gs. 40.–80. gados iznākuši dažādās latviešu mītnes zemēs.
20. gs. 50. gados, kad bija uzkrāta gan izdošanas pieredze, gan kļuvusi noturīgāka trimdinieku pirktspēja, tika publicēti vairāki vērienīgi izdevumi: Raiņa “Raksti” (1–17, 1952–1965) Jāņa Abuča apgādā “Ziemeļblāzma” un “Latviešu tautas dziesmas” 12 sējumos (1952–1956) Imanta Reitmaņa apgādā “Imanta”. Pārvarot informācijas avotu un finanšu nepietiekamību, Zviedrijā tika izdota “Latvju enciklopēdija” (1–3, 1950–1955, papildinājumi 1962). Dažādās mītnes zemēs izkliedēto autoru (apmēram 70) uzrakstītajam enciklopēdijas šķirkļu galīgo veidolu piešķīra redakcijas grupa A. Švābes vadībā. Rietumu sabiedrībai par Latviju un latviešiem objektīvu informāciju sniedza Latviešu Nacionālā fonda (dibināts 1947. gadā) publikācijas, t. sk. padomju varas deportēto Latvijas iedzīvotāju saraksts “Šie vārdi apsūdz” (These names accuse, 1951, 1982). 20. gs. 60.–80. gados jaunās paaudzes lasītprieku veicināja Baibas Vītoliņas apgāda “Atvase” (1967–1989, Stokholma) izdevumi.
20. gs. 50. gados izdevējdarbību Ņujorkā turpināja H. Rudzīša apgāds “Grāmatu draugs”, kas kļuva par ražīgāko trimdas apgādu (vairāk nekā 700 grāmatu vidū dominēja oriģinālproza un atmiņu grāmatas). Lai popularizētu savus izdevumus, H. Rudzītis izmantoja arī paša izdoto laikrakstu “Laiks”, kas trimdā bija operatīvs un daudzpusīgs sabiedrības informācijas avots.
Trimdas aktivitātes tika daudzpusīgi dokumentētas Edgara Dunsdorfa rediģētajā rakstu krājumā “Archīvs” (1–31, 1960–1993, Melburna).
