Darba uzbūve un nozīmīgākie satura elementi Nelielā izmēra (7,5 x 12,5 cm, divpadsmitdaļformāts) grāmatas tipogrāfiskais izpildījums ir askētisks. Tas nav augstas kvalitātes – vietām burti salikti nevienādā līnijā, atsevišķi burtstabiņi iespiesti apgrieztā veidā, iespiestās līnijas, kas aptver tekstu, nav taisnas. Gan titullapas, gan pēdējās lapas otrā pusē iespiesta Jēzus sadraudzību simbolizējoša vinjete – vienīgais rotājošais un simboliskais tipogrāfiskais elements.
Pētnieki uzskata, ka atsevišķas teksta daļas tulkojumos latviešu valodā ir bijušas apritē jau ilgi pirms šī teksta iespiešanas, pieņemot, ka tēvreize, “Esi sveicināta, Marija” un pārējās lūgšanas latviešu valodā ir senākas par Sv. P. Kanīzija katehisma tekstiem.
Pretstatā tam, ka senāko luterāņu izdevumu titullapas un priekšvārdi ir vācu valodā, tātad tie nav bijuši tieši domāti draudzes locekļiem, bet gan mācītājiem, šajā katoļu izdevumā viss nosaukuma teksts pēc Catechismus Catholicorum, norāde uz teksta autoru un izdošanas ziņas, kā arī plaša uzruna lasītājam ir latviešu valodā, skaidri uzsverot to, ka izdevums ir paredzēts latviešiem.
Darba pamatteksts sākas ar definīcijām – kas ir kristīgs cilvēks un katoļu baznīca. Tām seko piecas nodaļas. Pirmajā, kas veltīta ticībai, izklāstīta Apustuļu ticības apliecība. Otrā nodaļa par cerību ietver tēvreizi un lūgšanu “Esi sveicināta, Marija”. Trešā nodaļa veltīta mīlestībai; tā ietver desmit baušļus un papildu kristīgās baznīcas un dabas baušļus. Ceturtā nodaļa – jautājumi un skaidrojumi par sakramentiem. Pēdējā un visplašākajā nodaļā stāstīts par kristīgo taisnību – dažādiem grēku veidiem, tikumiem, Dieva un Svētā Gara dāvanām, žēlastības darbu –, izklāstīts grēku atzīšanas process un sniegts grēksūdzes teksts. Tālāk seko īsas ikdienas lūgšanas, piemēram, rīta un vakara, pirms un pēc maltītes; visbeidzot pēdējās lūgšanas simboliski paredzētas dzīves beigām un periodam pirms nāves. Grāmata beidzas ar Dievmātei veltītu dziesmas tekstu, tādējādi izceļot Dievmātes būtisko lomu katoļticībā.
Teksta tulkotājs latviešu valodā nav minēts ne grāmatā, ne vēstures avotos, tādēļ pētnieki izvirzījuši vairākas hipotēzes par tulkotāja identitāti, taču skaidru pierādījumu, kas apstiprinātu kādu no tām, pagaidām nav. Rīgā dzimušais lietuviešu izcelsmes valodnieks, etnogrāfs un seno tekstu pētnieks Eduards Volters (Eduard Wolter), tobrīd privātdocents Pēterburgas Universitātē (Санкт-Петербургский государственный университет), bija pirmais, kurš 20. gs. sākumā pētījis katoļu katehismu latviešu valodā. E. Volters izvirzīja hipotēzi, ka tulkojumu latviešu valodā ir veicis Ērdmans Tolgsdorfs (Erdmann Tolgsdorf), kurš 1582. gadā kopā ar diviem katoļu priesteriem ieradās Livonijā no Varmijas, lai strādātu jaundibinātajā Cēsu bīskapijā un rūpētos par katoļticības stiprināšanu. Ē. Tolgsdorfa turpmākie darba gadi pagāja Valmierā un Rīgā. E. Voltera hipotēze balstīta 17. gs. vidū izdotajā Jēzus sadraudzības rakstnieku biogrāfiskajā vārdnīcā, kur aprakstīta Ē. Tolgsdorfa darbība un minēts, ka viņš ir rakstījis katehismus, nomenklatūras un sprediķus livoniešu jeb latviešu valodā.
1929. gadā Heidelbergā publicēts senāko latviešu rakstu pieminekļu faksimils divos sējumos (arī katoļu katehisma). Tā sastādītājs ir Augusts Ginters. Viņš pirmais izvirzīja alternatīvu hipotēzi, pieņemot, ka tulkotājs ir Jēkabs Kaulenens vai Kaulevels, kurš darbojās A. Posevino dibinātajā Tērbatas tulkotāju seminārā. Avotos saglabājušās ziņas par viņu kā vienu no labākajiem tulkotājiem, kurš bija apguvis latīņu, vācu, igauņu, latviešu, lietuviešu un poļu valodu. Tomēr citi pētnieki šai hipotēzei nepievienojas. Kā maz ticamu to vērtē latviešu valodnieki Alvils Augstkalns un Jānis Zēvers, jo J. Kaulenens 1585. gadā bija tikai 18 gadus vecs un tādējādi pārāk jauns, lai būtu jau iespiesta tulkojuma autors. Arī turpmākajos gados neviens pētnieks J. Kaulenenu nav izvirzījis par ticamu tulkojuma autoru. 1960. gadā latviešu trimdas literatūrkritiķis, arhivārs un rakstnieks Vitolds Kalniņš pamato domu, ka ne J. Kaulenens, ne Ē. Tolgsdorfs nebūtu uzskatāmi par šī darba veicējiem. V. Kalniņš arī sniedz ziņas par citiem latviešu valodas pratējiem un uzskata, ka visticamākais tulkotājs ir Johanness Teknons (Johannes Tecnon), kaut gan tiešu liecību par to nav. J. Teknona kā katoļu priestera darbība ir fiksēta vēstures avotos. Zināms, ka J. Teknons bijis rīdzinieks, studējis Vācu kolēģijā (Collegium Germanicum) Romā, bijis pirmais livonietis, kurš pēc Reformācijas kļuvis par katoļu garīdznieku, civiltiesību un baznīcas tiesību doktors, bijis Cēsu arhidiakons. Īpaši svarīgi pieminēt, ka J. Teknons 1583. gadā ir palīdzējis Valmieras priesteriem kā latviešu valodas tulks. V. Kalniņš pieņem: tā kā katehisms ir pamatā tam, ko priesteris stāsta un atprasa draudzes locekļiem, tad, pildīdams garīdznieku tulka pienākumus, J. Teknons jau 1583. gadā faktiski visu katehisma vielu bija pārtulkojis. V. Kalniņa hipotēze turpmākajos gados nav raisījusi pētnieku interesi, un J. Teknona iespējamā loma katehisma tulkošanā nav pētīta.
Valodnieks un kultūrvēstures pētnieks Konstantīns Karulis izvirzīja pieņēmumu, ka katoļu katehisms tomēr drīzāk varēja tikt tulkots Tērbatas tulkotāju seminārā, uzsverot frāzi, kas attiecībā uz katehisma manuskriptu minēta kādā A. Posevino vēstulē: a pluribus revisi – 'no vairākiem caurskatīti'. Teiktais, kā arī hronoloģiskais faktors, zinot, ka šajā laikā A. Posevino atgriezās no Tērbatas caur Valmieru Rīgā un tad ceļoja uz Viļņu, K. Karuli mudina domāt, ka igauņu un latviešu katehismus viņš ir vedis no Tērbatas. Tātad attiecīgi tas varēja tikt “no vairākiem caurskatīts” tikai Tērbatas tulkotāju seminārā un faktiski katoļu katehisma tulkojums ir kolektīvs darbs. Tomēr nepārprotamas liecības, kas precīzi apstiprinātu vai noraidītu argumentus par labu kādai no šīm hipotēzēm, līdz šim nav atrastas.