Teksts ir sastādīts, izmantojot vairākus jezuīta Sv. P. Kanīzija (latīņu Petrus Canisius, nīderlandiešu Pieter Kanis) no Neimegenas katehismu izdevumus latīņu un vācu valodā. Teksta fragmentu atlasītājs un kompilētājs nav zināms. Grāmatu 1585. gadā Viļņā ir iespiedis Daniels no Lenčicas (poļu Daniel z Lęczycy, latīņu Daniel Lancicius) pēc Romas pāvesta legāta jezuīta Antonio Posevino (Antonio Possevino) pasūtījuma.

Vārds “katehisms” cēlies no grieķu valodas darbības vārda κατηχέω, katēheō, kas nozīmē 'nolasīt', 'paziņot plašai auditorijai', retāk – 'mācīt balsī', 'instruēt'. Taču tieši pēdējā nozīmē šis jēdziens ir iesakņojies plašā kristīgajā tradīcijā. Katehisms ir kodolīgs kristīgās ticības pamatnostādņu izklāsts jautājumu un atbilžu formā; par katehismu sauc arī grāmatu, kas satur šo izklāstu. Katehismu tekstu publicēšanu 16. gs. veicināja Reformācija un Tridentas koncils, jo gan protestanti, gan katoļi aktīvi pievērsās savu reliģisko doktrīnu skaidrošanai īsā un pieejamā veidā pilsētas un lauku iedzīvotājiem. A. Posevino, kurš darbojās kā diplomāts, politiķis, teologs, rakstnieks un grāmatizdevējs, bija iesaistīts rekatolizācijas misijās Zviedrijā, Maskavijā, Transilvānijā, Livonijā, turklāt 1582. un 1585. gadā viņš uzturējās arī Rīgā. A. Posevino ideja un nopelns ir tulkotāju semināra Seminarium interpretum Derpatense organizēšana un atvēršana Tērbatā (mūsdienās Tartu) 1583. gadā. A. Posevino katehēzi uzskatīja par galveno metodi ticības aizsargāšanā pret herētiķiem, tāpēc aktīvi strādāja pie katoļu katehismu publicēšanas un izplatīšanas, veicinot to tulkošanu vairākās nacionālajās valodās. To vidū ir arī šis katoļu katehisms latviešu valodā, kas bija paredzēts kā būtisks solis rekatolizācijas virzīšanai Livonijā. Jēzus sadraudzības arhīvā Romā saglabājušās A. Posevino rakstītās vēstules un pārskati. Kādā nedatētā dokumentā A. Posevino ļoti konkrēti informēja: tiks iespiests latviešu un igauņu katehisms, kuri, izdalīti visiem Livonijas prāvestiem, atgriezīs Livoniju katoļticībā. A. Posevino arī sacīja, ka līdz šim cilvēku rokās varēja redzēt vienīgi luterāņu sarakstītos un Leipcigā, Rostokā un Stokholmā iespiestos katehismus.

Zināms, ka latviešu katoļu katehisma tirāža bija paredzēta 1000 eksemplāru liela, taču tapušas 1002 vienības, jo tipogrāfa kļūdas dēļ katehisms igauņu valodā tika iespiests 997 eksemplāros. Lai arī tiem laikiem tirāžas apjoms bija ievērojams, tika pieņemts, ka tas atbilst sagatavotajam lasītāju skaitam, paredzot, ka tas pieaugs. Uz Rīgu tika nosūtīti 600 eksemplāri, 50 no tiem nosūtīti Raunas un Smiltenes prāvestam, 10 uz Koknesi. Pāri palika 342 eksemplāri, un to turpmākais ceļš nav zināms.

Nelielā izmēra (7,5 x 12,5 cm, divpadsmitdaļformāts) grāmatas tipogrāfiskais izpildījums ir askētisks. Tas nav augstas kvalitātes – vietām burti salikti nevienādā līnijā, atsevišķi burtstabiņi iespiesti apgrieztā veidā, iespiestās līnijas, kas aptver tekstu, nav taisnas. Gan titullapas, gan pēdējās lapas otrā pusē iespiesta Jēzus sadraudzību simbolizējoša vinjete – vienīgais rotājošais un simboliskais tipogrāfiskais elements.

Pētnieki uzskata, ka atsevišķas teksta daļas tulkojumos latviešu valodā ir bijušas apritē jau ilgi pirms šī teksta iespiešanas, pieņemot, ka tēvreize, “Esi sveicināta, Marija” un pārējās lūgšanas latviešu valodā ir senākas par Sv. P. Kanīzija katehisma tekstiem.

Pretstatā tam, ka senāko luterāņu izdevumu titullapas un priekšvārdi ir vācu valodā, tātad tie nav bijuši tieši domāti draudzes locekļiem, bet gan mācītājiem, šajā katoļu izdevumā viss nosaukuma teksts pēc Catechismus Catholicorum, norāde uz teksta autoru un izdošanas ziņas, kā arī plaša uzruna lasītājam ir latviešu valodā, skaidri uzsverot to, ka izdevums ir paredzēts latviešiem.

Darba pamatteksts sākas ar definīcijām – kas ir kristīgs cilvēks un katoļu baznīca. Tām seko piecas nodaļas. Pirmajā, kas veltīta ticībai, izklāstīta Apustuļu ticības apliecība. Otrā nodaļa par cerību ietver tēvreizi un lūgšanu “Esi sveicināta, Marija”. Trešā nodaļa veltīta mīlestībai; tā ietver desmit baušļus un papildu kristīgās baznīcas un dabas baušļus. Ceturtā nodaļa – jautājumi un skaidrojumi par sakramentiem. Pēdējā un visplašākajā nodaļā stāstīts par kristīgo taisnību – dažādiem grēku veidiem, tikumiem, Dieva un Svētā Gara dāvanām, žēlastības darbu –, izklāstīts grēku atzīšanas process un sniegts grēksūdzes teksts. Tālāk seko īsas ikdienas lūgšanas, piemēram, rīta un vakara, pirms un pēc maltītes; visbeidzot pēdējās lūgšanas simboliski paredzētas dzīves beigām un periodam pirms nāves. Grāmata beidzas ar Dievmātei veltītu dziesmas tekstu, tādējādi izceļot Dievmātes būtisko lomu katoļticībā.

Teksta tulkotājs latviešu valodā nav minēts ne grāmatā, ne vēstures avotos, tādēļ pētnieki izvirzījuši vairākas hipotēzes par tulkotāja identitāti, taču skaidru pierādījumu, kas apstiprinātu kādu no tām, pagaidām nav. Rīgā dzimušais lietuviešu izcelsmes valodnieks, etnogrāfs un seno tekstu pētnieks Eduards Volters (Eduard Wolter), tobrīd privātdocents Pēterburgas Universitātē (Санкт-Петербургский государственный университет), bija pirmais, kurš 20. gs. sākumā pētījis katoļu katehismu latviešu valodā. E. Volters izvirzīja hipotēzi, ka tulkojumu latviešu valodā ir veicis Ērdmans Tolgsdorfs (Erdmann Tolgsdorf), kurš 1582. gadā kopā ar diviem katoļu priesteriem ieradās Livonijā no Varmijas, lai strādātu jaundibinātajā Cēsu bīskapijā un rūpētos par katoļticības stiprināšanu. Ē. Tolgsdorfa turpmākie darba gadi pagāja Valmierā un Rīgā. E. Voltera hipotēze balstīta 17. gs. vidū izdotajā Jēzus sadraudzības rakstnieku biogrāfiskajā vārdnīcā, kur aprakstīta Ē. Tolgsdorfa darbība un minēts, ka viņš ir rakstījis katehismus, nomenklatūras un sprediķus livoniešu jeb latviešu valodā.

1929. gadā Heidelbergā publicēts senāko latviešu rakstu pieminekļu faksimils divos sējumos (arī katoļu katehisma). Tā sastādītājs ir Augusts Ginters. Viņš pirmais izvirzīja alternatīvu hipotēzi, pieņemot, ka tulkotājs ir Jēkabs Kaulenens vai Kaulevels, kurš darbojās A. Posevino dibinātajā Tērbatas tulkotāju seminārā. Avotos saglabājušās ziņas par viņu kā vienu no labākajiem tulkotājiem, kurš bija apguvis latīņu, vācu, igauņu, latviešu, lietuviešu un poļu valodu. Tomēr citi pētnieki šai hipotēzei nepievienojas. Kā maz ticamu to vērtē latviešu valodnieki Alvils Augstkalns un Jānis Zēvers, jo J. Kaulenens 1585. gadā bija tikai 18 gadus vecs un tādējādi pārāk jauns, lai būtu jau iespiesta tulkojuma autors. Arī turpmākajos gados neviens pētnieks J. Kaulenenu nav izvirzījis par ticamu tulkojuma autoru. 1960. gadā latviešu trimdas literatūrkritiķis, arhivārs un rakstnieks Vitolds Kalniņš pamato domu, ka ne J. Kaulenens, ne Ē. Tolgsdorfs nebūtu uzskatāmi par šī darba veicējiem. V. Kalniņš arī sniedz ziņas par citiem latviešu valodas pratējiem un uzskata, ka visticamākais tulkotājs ir Johanness Teknons (Johannes Tecnon), kaut gan tiešu liecību par to nav. J. Teknona kā katoļu priestera darbība ir fiksēta vēstures avotos. Zināms, ka J. Teknons bijis rīdzinieks, studējis Vācu kolēģijā (Collegium Germanicum) Romā, bijis pirmais livonietis, kurš pēc Reformācijas kļuvis par katoļu garīdznieku, civiltiesību un baznīcas tiesību doktors, bijis Cēsu arhidiakons. Īpaši svarīgi pieminēt, ka J. Teknons 1583. gadā ir palīdzējis Valmieras priesteriem kā latviešu valodas tulks. V. Kalniņš pieņem: tā kā katehisms ir pamatā tam, ko priesteris stāsta un atprasa draudzes locekļiem, tad, pildīdams garīdznieku tulka pienākumus, J. Teknons jau 1583. gadā faktiski visu katehisma vielu bija pārtulkojis. V. Kalniņa hipotēze turpmākajos gados nav raisījusi pētnieku interesi, un J. Teknona iespējamā loma katehisma tulkošanā nav pētīta.

Valodnieks un kultūrvēstures pētnieks Konstantīns Karulis izvirzīja pieņēmumu, ka katoļu katehisms tomēr drīzāk varēja tikt tulkots Tērbatas tulkotāju seminārā, uzsverot frāzi, kas attiecībā uz katehisma manuskriptu minēta kādā A. Posevino vēstulē: a pluribus revisi – 'no vairākiem caurskatīti'. Teiktais, kā arī hronoloģiskais faktors, zinot, ka šajā laikā A. Posevino atgriezās no Tērbatas caur Valmieru Rīgā un tad ceļoja uz Viļņu, K. Karuli mudina domāt, ka igauņu un latviešu katehismus viņš ir vedis no Tērbatas. Tātad attiecīgi tas varēja tikt “no vairākiem caurskatīts” tikai Tērbatas tulkotāju seminārā un faktiski katoļu katehisma tulkojums ir kolektīvs darbs. Tomēr nepārprotamas liecības, kas precīzi apstiprinātu vai noraidītu argumentus par labu kādai no šīm hipotēzēm, līdz šim nav atrastas.

A. Posevino vēstulē, kas sūtīta no Rīgas Jēzus sadraudzības provinces vadītājam, rakstīja, ka gādās par slāvu katehisma izdošanu Viļņā, turklāt viņš ved uz Viļņu latviešu un igauņu katehisma manuskriptus, ko vairāki cilvēki jau ir caurskatījuši. Nav ziņu par to, ka kāds no šiem manuskriptiem būtu saglabājies.

Mūsdienās ir zināms tikai viens pilnīgs šī izdevuma eksemplārs, un tas tiek glabāts Upsālas Universitātes (Uppsala universitet) bibliotēkā Zviedrijā, kur tas 1622. gadā nonācis kopā ar Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēkas grāmatu un rokrakstu krājumu. Eksemplārs nonācis Zviedrijā jau iesiets, iesējuma materiālam izmantots pergamenta rokraksts, kas datēts ar 14. gs. otro pusi. Šī rokraksta teksts ir polihroms, dekoratīvais iniciālis uz pirmā vāka bijis krāsots ar zeltu, teksts ir fragments no Psalmu grāmatas latīņu valodā un satur daļas no 88., 90., 91. psalma. Iekšpusē iesējums ir stiprināts arī ar papīra fragmentiem, kas ir no pagaidām neidentificēta Psalmu grāmatas izdevuma. Šāds iesējuma risinājums bija izplatīts un atbilstošs 16.–17. gs. grāmatniecībai. Vienīgās grāmatā redzamās piezīmes rokrakstā ir titullapā, taču nav zināms ne to rakstītājs, ne tapšanas laiks. Pašas piezīmes ir mēģinājums tulkot iespiestā latviešu nosaukuma elementus latīņu valodā. 20. gs. Varšavas Universitātes bibliotēkā (Biblioteka Uniwersytecka w Warszawie) ir atrasti arī atsevišķi šī izdevuma eksemplāru fragmenti, kas izņemti no kāda 1597. gadā tapuša iespieddarba iesējuma.

Līdz ar šīs grāmatas atrašanu 1911. gadā un turpmāko izpēti notika izmaiņas priekšstatā par latviešu grāmatniecības vēstures sākotni, jo katoļu katehisms apliecina, ka jau 16. gs. pretrefomācijas un rekatolizācijas kustībā, ko Livonijā realizēja Jēzus sadraudzība, ir noticis mēģinājums pievērst latviešus katoļticībai ar drukāta izdevuma palīdzību. Iepriekš pastāvējušais uzskats, ka senākais iespiestais katoļu teksts latviešu valodā tapa tikai 1621. gadā Braunsbergā, kļuva neaktuāls.