Tradicionālajiem solījumiem pievienots ceturtais – paklausīt pāvestam misijas vajadzībās. Ordeni 1540. gada 27. septembrī Romā izveidoja Ignācijs Lojola (latīņu Ignatius de Loyola, basku Ignazio Loiolakoa) un viņa domubiedri: Francisks Ksavjērs (latīņu Francis Xavier, basku Frantzisko Xabierkoa), Pēters Fābers (Peter Faber), Djego Lainess (Diego Lainez), Simāu Rodrigešs (Simão Rodrigues), Alfonso Salmerons (Alfonso Salmerón), Nikolass Vovadilja (Nicholas Bobadilla). Ordeni 1540. gadā apstiprināja pāvests Pāvils III (Paulus III) ar bullu Regimini militantis Ecclesiae (“Karojošās Baznīcas pārvaldībai”). To vada augstākais Ģenerālis no centrālās mājas – kūrijas Romā.

Ordeņa mērķis ir izplatīt ticību un veicināt kristīgo garīgumu, īpaši ar garīgo vingrinājumu palīdzību. Ordeņa misiju raksturo devīze Ad maiorem Dei gloriam (“Visu lielākam Dieva godam”), kas bieži ir saīsināta kā AMDG un dažādos veidolos parādās mākslā un arhitektūrā. Jezuītu darbība balstās tēzē “atrast Dievu it visā”, kas tiek izpausta dažādos veidos, piemēram, kultūrā, zinātnē, izglītībā, sociālajā darbā, starpreliģiju un ekumeniskajās aktivitātēs.

Pastāv uzskats, ka jezuītu ordenis ir izveidots cīņai pret reformāciju. Taču tā nebija dibinātāja Ignācija Lojolas iecere. Darbības dažādība ir orientēta uz izglītību, kultūru, zinātni, garīgumu un nevar tikt reducēta uz kontrreformāciju. Šāds virziens ir drīzāk vēsturiskās attīstības rezultāts, ko 1550. gadā spēcīgi ietekmēja Pēters Kanīzijs (Peter Canisius) ar savu darbību vācu zemēs, bet pēc tam arī citviet. Viņš iesaistījās polemikā ar protestantismu un izveidoja katehismu, kas ir pazīstams kā Kanīzija katehisms.

Jēzus sadraudzībā galvenā līdera pozīciju ieņem pāvests. Taču ordeņa regulārā pārvalde, kas ir centralizēta pārvaldes struktūra, ir uzticēta Ģenerālim (augstākajam ģenerālim), kuram amata autoritāte ir uz mūžu. Tomēr viņš var atteikties no amata pildīšanas īpašos gadījumos, piemēram, situācijās, kas padara viņa funkciju pildīšanu neiespējamu (smaga slimība vai liels vecums). Visaugstākā Jēzus sadraudzības pārvaldes institūcija ir Ģenerālā kongregācija (kapitula ekvivalents citos ordeņos), kas izvēlas ģenerālo priekšnieku.

Ģenerālis pārvalda ordeni, ieceļ provinciālus, noteiktas teritorijas priekšnieku, dažu kopienu un svarīgāko institūciju priekšniekus. Ģenerāļa pienākumus viņam palīdz pildīt ģenerālasistenti. Četri no tiem ir asistenti “uzturēšanai” (latīņu ad providentiam); tos ieceļ Ģenerālā kongregācija. Starp viņu uzdevumiem ietilpst Ģenerāļa spēju vadīt ordeni un veselības stāvokļa izvērtējums. Taču ir arī reģionālie ģenerālasistenti, kas ir atbildīgi par “asistencēm” jeb ordeņa provinču grupām, ģeogrāfiskiem vai lingvistiskiem reģioniem. Turklāt ir provinciāli (provinču priekšnieki), reģionālie superiori (mazāku ordeņa vienību priekšnieki) un vietējie superiori (priekšnieki) vai rektori, jezuītu formācijas kopienu priekšnieki. Jēzus sadraudzībā pastāv arī citas kolektīvas valdīšanas institūcijas, kas periodiski pulcējas uz sanāksmēm, piemēram, provinču kongregācija (lokālā vai nacionālā līmenī) un prokuratoru (provinču pārstāvju) kongregācija. 

Jēzus sadraudzības veidošanās notika laikā, kuru raksturo nacionālu valstu ar centralizētu pārvaldes sistēmu veidošanās, jaunu zemju atklāšana un Spānijas ietekmes straujā izplatība, kolonizējot Ameriku un to kristianizējot. Ziemeļeiropā notika Mārtiņa Lutera (Martin Luther) reformācija. Par Anglikāņu baznīcas galvu kļuva karalis Henrijs VIII (Henry VIII) 1531. gadā. Izglītība bija ļoti zemā līmenī, un pārsvarā dominēja analfabētisms. Valdīja visaptverošs Baznīcas pagrimums, kas radīja nepieciešamību pēc administratīvām un morālām reformām; pastāvēja vajadzība pēc misionāru ordeņa, kas varētu doties uz jaunajām zemēm.

Jezuītu vēsturi var iedalīt vairākos lielos posmos:

1. tā izveidošana un Ignācija Lojolas personības ietekme (16. gs.);
2. pretrunas (17.–18. gs.);
3.  atjaunošana (sākot ar 1814. gadu).

Jezuītu ordeni dibināja basku aristokrāts Ignācijs jeb Injigo Lojola, kura personība spēcīgi noteica ordeņa sākotnējo veidošanos. 1521. gadā notika kauja pret franču atbalstīto Navarras karaspēku pie Pamplonas, kurā viņu smagi ievainoja, bet atveseļojoties notika garīgā atgriešanās, kas ir pamatā tālākai Ignācija darbībai un mācībai, tai skaitā ordeņa dibināšanai. 

Ignācijs uzsāka mācības – sākumā Barselonā, Alkalā un Salamankā, bet vēlāk Parīzē. Viņu pamudināja inkvizīcijas interese par Ignācija mācību un augošā izpratne par akadēmisko zināšanu nepieciešamību, skaidrojot ticības mācību un vadot garīgos vingrinājumus. Parīzē Ignācijs sastapa pirmos domubiedrus, ar kuriem 1534. gadā Monmartrā deva privātos solījumus veltīt savu dzīvi pāvestam. Venēcijā, pa ceļam uz Jeruzālemi, visi domubiedri un Ignācijs tika iesvētīti par priesteriem. Netiekot līdz galamērķim, viņi devās uz Romu, lai nodotu sevi pāvesta rīcībā. Ignācijs piedzīvoja mistisku vīziju nelielā La Storta kapelā. Tā viņu mudināja nosaukt domubiedru grupu par Jēzus sadraudzību. Jezuīti kā grupa strauji attīstījās un izplatījās visā pasaulē. To lielā mērā noteica izglītojošais darbs, skolu un universitāšu dibināšana, ko ordenis veica visur, kur devās.

17.–18. gs. jezuīti piedzīvoja pretrunas un pretestību no Baznīcas puses. Tas daļēji saistīts ar jezuītu salīdzinoši privileģēto stāvokli, kas bija radies, pateicoties labi attīstītai izglītības sistēmai un citām institūcijām, kā arī saistīts ar pieaugošo bagātību un ietekmi. Šo periodu un jezuītu ordeņa attīstību definē trīs lielas pretrunas.

Pirmkārt, jezuīti bija veiksmīgi kristietības inkulturācijas veicēji. Īpaši spilgti tas redzams Ķīnā ar tā saucamo Ķīnas ritu, kas pieļāva Konfūcija (孔子) un senču godināšanu. Taču vēlāko dominikāņu un franciskāņu misionāru parādīšanās Ķīnā pievērsa uzmanību jezuītu akceptētajiem Konfūcija rituāliem, ko jezuīti interpretēja kā politisku, nevis reliģisku rituālu. Dominikāņi tos interpretēja kā reliģiskus un tāpēc nepieņemamus. Spēcīgais lobijs Vatikānā un dažādos Eiropas galmos panāca Ķīnas rita aizliegšanu. Tā rezultātā Ķīnas imperators aizliedza kristietības izplatīšanu Ķīnā un izraidīja kristiešus no valsts.

Otrkārt, lielu ietekmi uz ordeņa darbību atstāja “jansenistu kontroversija”, kas izcēlās 1640. gadā Lēvenē ar Kornēlija Jansena (Cornelius Jansen) publicēto Augustinus – darbu, kura mērķis bija pasargāt Baznīcu no jezuītu morālā laksisma jeb šķietamās brīvības morāles jautājumos un atgriezt katolicismā Nīderlandes kalvinistus. Izveidojās antijezuītu kustības, kas iesaistījās teoloģiskās cīņās, cenšoties pierādīt jezuītu maldus. Galvenie jansenistu iebildumi pret jezuītu mācību sakņojās cilvēka cieņas un brīvas gribas uzsvēršanā, jo jansenisti uzskatīja, ka cilvēks ir pirmdzimtā grēka samaitāts un tādēļ nav spējīgs uz labu. Jansenisti konfrontēja jezuītus par viņu praktizēto probabilitātes principu morāles jautājumos, kas paredz atzīt par labāku mazāk stingru interpretāciju par cilvēka rīcību, pat ja tā ir mazāk iespējama. Jansenistiem šis princips bija galvenais pierādījums jezuītu morālajam laksismam un manipulācijām, ar kurām viņi it kā ieguvuši labvēlību starp varenajiem karaļu galmos. Jansenistu cīņa ar jezuītiem pārauga publiskos konfliktos, kuros abas puses spēkojās ar teoloģiskiem spiedumiem. Visbeidzot pāvests nosodīja jansenismu, bet, par spīti tam, šī kustība saglabāja ietekmi Eiropā līdz pat Franču revolūcijai.

Treškārt, Dienvidamerikas redukcijas jeb autonomās saimniecības, kas bija nozīmīgas, veidojot jezuītu attiecības ar laicīgo varu, noveda līdz konfliktam un ordeņa likvidācijai. Jezuīti izveidoja redukcijas, lai pasargātu pamatiedzīvotājus no portugāļu un spāņu vergu tirgotājiem. Sākotnēji šajās redukcijās nebija atļauti ieroči, bet pēc uzbrukuma 1628. gadā, kad iedzīvotāju skaits samazinājās no vairāk par 100 000 līdz 12 000, jezuīti ieguva atļauju apbruņot redukcijas aizsardzības nolūkos. Tādējādi tās ieguva zināmu neatkarību no karaļa pārvaldības, auga to efektivitāte un līdz ar to arī spāņu vēlme atņemt kontroli jezuītiem. Vienlaikus Spānijas un Portugāles savstarpējā zemju apmaiņa Amerikā izraisīja nevēlamu imigrāciju. Jezuīti, cenšoties aizstāvēt pamatiedzīvotājus, nonāca pretrunās ar karaļu rīkojumiem. Tas savukārt Portugālē izraisīja apsūdzības pret jezuītiem kā nelojāliem pret Baznīcu un kā zelta, zemju un varaskāriem. Rezultātā Portugāles valdības vadītājs marķīzs de Pombals (Marquis de Pombal) 1758. gadā lūdza pāvestu Benediktu XIV (Benedict XIV) izbeigt jezuītu nepakļaušanos. Ļoti ātrā izmeklēšanā jezuīti tika atzīti par vainīgiem finanšu ļaunprātībās. Tā paša gada 3. septembrī tika veikts atentāts pret karali. De Pombals to saistīja ar jezuītiem, un 1759. gadā karalis izdeva rīkojumu atņemt jezuītiem īpašumus un padzīt viņus no Portugāles īpašumā esošajām kolonijām. Drīz pēc tam sekoja līdzīga jezuītu kustības aizliegšana un īpašumu konfiskācija Francijā (1764), Spānijā (1767) un to kolonijās.

1769. gada 15. februārī kardināli pulcējās uz konklāvu, lai ievēlētu jaunu pāvestu. Par vienu no centrālajiem jautājumiem tajā laikā kļuva jezuīti, un tikai pēc trīs mēnešiem un 185 balsošanas piegājieniem tika izvēlēts Klements XIV (Clement XIV). Spiediena un shizmas draudu rezultātā jaunievēlētais pāvests izdeva vēstuli Dominus ac Redemptor, ar kuru 1773. gada 21. jūlijā ordeni slēdza. Tūlīt pēc šī dokumenta izdošanas sākās ordeņa īpašumu pārņemšana un pat izlaupīšana. Tomēr, lai arī ordenis tika slēgts, tas pilnībā neizzuda. Tā likvidācija bija jāveic vietējām varām, nolasot pāvesta dokumentu katrā rezidencē. Atsevišķi reģioni kopumā nebija pret jezuītiem negatīvi noskaņoti vai pat bija pret tiem labvēlīgi un nevēlējās pakļauties pāvesta diktātam, tādēļ daudzviet jezuīti turpināja darboties, vietējās varas atbalstīti, piemēram, Krievijas impērijā Katrīnas Lielās (Екатерина II Великая) laikā vai Vācijā un Austrijā, Prūsijas karaļa Frīdriha II (Friedrich II) aizsargāti. Pāvesta dokuments netika izsludināts. 1814. gada 7. augustā Pijs VII (Pius VII) formāli atjaunoja Jezuītu ordeni ar bullu Sollicitudo omnium ecclesiarum.

Ar ordeņa atjaunošanu 19. gs. iezīmējas nākamais posms jezuītu vēsturē. Šo periodu raksturo centieni atjaunot savu darbību, statūtus, kā arī skolas un citas institūcijas, kas bija pazaudētas. Līdz 20. gs. sākumam jezuītu kustība jau atkal bija izplatījusies pa visu pasauli. Vienlaikus ordenis centās atbildēt uz jaunajiem izaicinājumiem, ko atnesa 20. gs. seksuālā revolūcija, pilsonisko tiesību kustība Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kari, atbrīvošanas teoloģija Dienvidamerikā un citi, kas neizbēgami noveda pie saspīlējumiem ar Vatikānu. Izmaiņas ordeņa darbībā raksturoja 32. Vispārējā sapulce, pasaules jezuītu provinču garīgo līderu tikšanās, lai risinātu jezuītiem būtiskus jautājumus. Tajā pēc garām apspriedēm tika pieņemts dekrēts “Mūsu misija šodien: kalpošana ticībai un taisnības veicināšana (promotion of justice)”, tādējādi izceļot darbības, kas vērstas uz cilvēktiesību aizstāvēšanu. Šī iniciatīva īpaši izpaužas Jezuītu bēgļu dienesta izveidē, Cristo Rey skolās ASV, kas piedāvā izglītību nabadzīgiem bērniem, izglītības organizācijā Fe y Alegria, kas izplatījusies visā Dienvidamerikā. Arī mūsdienās jezuīti dara to, ko pirmsākumos, strādājot izglītības jomā, garīguma un ticības izplatīšanā. Ar jezuītiem ir saistīta Kristīgās dzīves kopiena, starptautiska laju garīgas formēšanas sabiedrība, kas pirms II Vatikāna koncila zināma kā Congregatio Mariana.

Līdz Ignācija nāvei (1556. gada 31. jūlijā) jaunais ordenis bija piesaistījis apmēram 1000 biedrus, kas dzīvoja un darbojās 100 dažādās mājās vai kolēģijās Portugālē, Spānijā, Indijā, Brazīlijā, Itālijā, Vācijā un Francijā. Slēgšanas brīdī (1773) ordeņa biedru skaits bija aptuveni 23 000, bet lielāko skaitu tas sasniedza pēc atjaunošanas 1965. gadā ar vairāk nekā 36 000. Mūsdienās biedru skaitam ir tendence samazināties, pārsniedzot 15 000 visā pasaulē (2020. gada dati).

Jezuītu formācija jeb apmācība ir orientēta uz tādas personības izkopšanu, kas varētu īstenot ordeņa mērķus: ticības, garīgās dzīves izplatīšanu un kristīgo vērtību veicināšanu. Mērķis ir sagatavot jauno katoļticīgo vīrieti, kurš ir izvēlējies kļūt par jezuītu, tādai kalpošanai, kas būtu konkrētajā mirklī vispiemērotākā. Ja pirms Vatikāna II koncila jezuītu formācija bija pielīdzināta mūku kārtai ar ļoti vienveidīgu apmācības formu, tad pēc koncila jezuīti pārstrādāja formāciju atbilstoši jaunajai situācijai pasaulē, lai veidotu integrālu pieeju, kas būtu orientēta uz katra kandidāta vajadzībām. Formācijas uzdevums ir izveidot nobriedušu personību vairāku posmu apmācībā. Tādēļ formācija ir gara – tā var ilgt apmēram astoņus līdz piecpadsmit gadus – un atkarīga no indivīda iepriekšējās izglītības pieredzes. Process sākas ar divu gadu noviciātu, kura laikā jaunais kandidāts iepazīst ordeni, apgūst tā garīgumu, darbības veidus un mācās ordeņa locekļa pienākumus. Pēc tam seko sholastiķa periods, kas paredz filozofijas studijas, prakses periodu kādā no ordeņa darbības jomām, teoloģijas studijas un visbeidzot specializāciju akadēmiskā jomā. Šī procesa sākumā jaunais kandidāts izlemj kļūt par priesteri vai par brāli, kas nozīmē nesaņemt priesterības svētības. Process noslēdzas pēc vairākiem gadiem, kad jaunais jezuīts dod beidzamos svētsolījumus jeb profesa solījumus ar ceturto solījumu – paklausību pāvestam.

Konstitūcijās jezuīti ir ierakstījuši atjaunotus savas darbības veidus, kas ietver gatavību doties ne tikai aiz ģeogrāfiskajām, bet arī kulturālajām robežām. Vispārējais jezuītu aicinājums ir formulēts kā “ticības un taisnīguma apustuļi” (32. Vispārējā sapulce 1974.–1975. gadā).

Jezuītiem raksturīgas daudzas citu garīgo ordeņu tradīcijas, bet arī atšķirības, jo ordenis ir regulāro klēriķu apvienība, nevis mūku ordenis. Jezuītiem nav specifiska tērpa, bet gan tāds, kādu lokālā kalpošanas vieta ierasti lieto, – piemēram, priestera sutana. Ordenim nav arī kopīgu liturģisko lūgšanu. Tās tiek lasītas individuāli, ko nosaka ordeņa kā misionāru apvienības pamatuzdevums.

Starp daudzajiem jezuītiem jāmin tādas personības kā P. Kanīzijs, kurš darbojās Centrāleiropā un ar savu izveidoto īso katehismu lielā mērā noteica kristīgās mācības metodi. Tā atstāja lielu ietekmi uz sabiedrību ļoti plašās teritorijās. Jezuītu misija uz Japānu F. Ksavjēra vadībā izvērtās par veiksmīgu piemēru inkulturācijai, kad tika pieņemtas vietējās mākslas, arhitektūras un etiķetes normas, lai paustu pieņemamu kristīgo identitāti. Mateo Riči (Matteo Ricci) darbojās kā misionārs Ķīnā, ieņēma mandarīna statusu un centās parādīt konfūcisma un kristietības saderību, lai arī beigās Baznīcas skatījumā tā bija problemātiska pieeja. Pedro Arupe (Pedro Arrupe) vadīja jezuītu ordeni kā Ģenerālis Vatikāna II koncila laikā un ienesa Baznīcā pārmaiņas. Mūsdienās zināmie jezuīti: Pjērs Teijārs de Šardēns (Pierre Teilhard de Chardin), teologs, filozofs un paleontologs; Anrī de Lubaks (Henri de Lubac), teologs un kardināls; Karls Rāners (Karl Rahner), nozīmīgs 20. gs. teologs; Sv. Roberts Sautvels (Robert Southwell), metafiziskas ievirzes dzejnieks; Džerārds Menlijs Hopkinss (Gerard Manley Hopkins), dzejnieks; Jozefs Baka (Józef Baka), kurš bija saistīts ar Latgali; Horhe Mario Bergoljo jeb pāvests Francisks (Jorge Mario Bergoglio) – 2013. gadā ievēlēts kā pirmais jezuīts pāvests.

Jezuītu ordenis ir plaši zināms ar tā izglītojošo darbību. Lai arī jezuīti nebija pirmie, kas veidoja skolas, tomēr viņi bija pirmie, kas tik sistemātiski un lielā apmērā organizēja izglītības sistēmu. Sabiedrības interese par izglītību 1548. gadā Ignāciju Lojolu mudināja veidot pirmo skolu Mesīnā, bet drīz vien tika atvērtas jaunas skolas. Līdz dibinātāja nāvei tika izveidotas 30 skolas un sešas no tām – apstiprinātas, ierakstot tās konstitūcijās. Tādējādi tika izveidota vienota skolu un universitāšu sistēma ar centralizētu pārvaldi, mācību programmu un eksamināciju, kas ietverta darbā Ratio studiorum. Šobrīd jezuīti vada ne tikai 189 universitātes, bet arī vēl lielāku skaitu dažādu izglītības līmeņu iestāžu.

Jezuītu astronomi un astrofiziķi rūpējas par Vatikāna observatoriju (Specola Vaticana). Jezuīti veicinājuši arī Gregoriskā kalendāra sastādīšanu (1582) un dialogu starp ticību un zinātni. Ordeņa misionāri un valodnieki sekmējuši dažādu valodu zinātnisko izpēti. Piemēram, jezuītu darbība būtiski veicināja Amerikas pamatiedzīvotāju valodu saglabāšanu un pētniecību.

Līdz mūsdienām ir saglabājušies daudzi būtiski kultūrvēsturiski un garīgi darbi: “Garīgie vingrinājumi”, “Svētceļnieka piezīmes”, “Konstitūcijas”, “Dienasgrāmata”, vairāki tūkstoši vēstuļu, vēlākos gadsimtos veidotā jezuītu vēsturisko avotu apkopošana un aprakstīšana, piemēram, Monumenta Historica Societatis Jesu (1894). Tā radīta Madridē, lai apkopotu oriģinālavotus par Ignāciju Lojolu un ordeņa vēsturi, kas turpinājās līdz pat 20. gs. Šie darbi ļauj iepazīt Ignācija Lojolas idejas un motivāciju, dibinot ordeni, un to, kas bijis pamatā ordeņa attīstībai un lielajai ietekmei Baznīcas vēsturē.

Jāpiemin arī bēdīgi slavenā 1614. gadā Krakovā, Polijā, izdotā izbijušā jezuīta Hieronima Zahorovska (Hieronim Zahorowski) grāmatiņa ar nosaukumu Monita Secreta, kas kļuva par avotu dažādām nomelnojošām leģendām par jezuītiem. Šī grāmata tika pārpublicēta vairākās valodās, un, lai arī grāmata saturēja nepatiesības, tā ātri ieguva dižpārdokļa statusu.

Mūsdienās jezuīti izdod žurnālus La Civilità Cattolica, America, Ignatius Press un daudz apjomā mazāku publikāciju, kas orientējas uz kultūras, garīguma un aktualitāšu aprakstīšanu un analīzi. Tā ietver Ignācija ordeņa dibināšanas ideālu “palīdzēt dvēselēm” un “lielākam Dieva godam”.

Jezuīti atrada veidus, kā izmantot mākslu, lai efektīvāk uzrunātu vietējo sabiedrību. Tāpēc izveidoti arī estētikas principi, kas bija orientēti uz katoļticības popularizēšanu un tās vēsts komunikāciju. Jezuītu māksla var tikt raksturota kā lietišķa un kā līdzeklis, kas palīdz piedzīvot cilvēces pestīšanu. Tādēļ jezuītu māksla cenšas iesaistīt visas cilvēka maņas, veicinot pieredzes, iztēles un līdzpārdzīvojuma spējas, kas savukārt aicina cilvēku iesaistīties dvēseles glābšanas darbā. Būvējot baznīcas, jezuīti, īpaši baroka laikmetā, iesaistījās arhitektūras un mākslas procesos, savukārt, ceļot skolas, tika strādāts ar teātri, mūziku un deju.

Jezuīti nereti kalpojuši par iedvesmu dažādiem literāriem tēliem: Aramisam (Aleksandra Dimā, Alexandre Dumas, “Trīs musketieri”, Les Trois Mousquetaires, 1844), Naftam (Tomasa Manna, Thomas Mann, “Burvju kalns”, Der Zauberberg, 1924), Panlū (Albēra Kamī, Albert Camus, “Mēris”, La Peste, 1947). Jezuīti filmās: “Misija” (Rolāns Žofs, Roland Joffé, “Mission”, 1986); “Melnais uzsvārcis” (Brūss Beresfords, Bruce Beresford, “Black Robe”, 1991); “Klusums” (Mārtins Skorsēze, Martin Scorsese, “Silence”, 2016); “Ignacio no Lojolas” (Paolo Dijs, Paolo Dy, “Ignacio de Loyola”, 2016). Jezuīti teātrī: Frics Hohvalders (Fritz Hochwälder, “Das heilige Experiment”, 1942). Jezuīti seriālā: “Šōgun” (Džeimss Klavells, James Clavell, “Shōgun”, 1980).

Paši jezuīti mākslā tiek asociēti ar ordeņa ģerboni – sauli, kurai vidū ir trīs burti IHS, virs tiem ir krusts, bet zem tiem – trīs naglas. Bieži šis ģerbonis tiek lietots arhitektūrā vai vizuālajā mākslā, bet tikpat lielā mērā tiek izmantots vienkārši IHS, kas grieķu valodā nozīmē “Jēzus” (ΙΗΣΟΥΣ). Paralēli mākslā izmanto arī jezuītu moto jeb saīsinājumu AMDG (“Visu lielākam Dieva godam”). Ļoti populāras ir dažādu jezuītu ordeņa dibinātāju svētbildes, starp kurām jāizceļ Ignācija Lojolas tēls.