Mūsdienu izpratnē nacionālā bibliogrāfija ir vēsturiski augošs, regulāri papildināts autoritatīvu datu kopums par valsts izdevējprodukciju. Nacionālā bibliogrāfija pieder pie uzskaites bibliogrāfijas. Kā aptverošs konkrētas valsts publikāciju reģistrs nacionālā bibliogrāfija ir arī viens no valsts informācijas pakalpojumu attīstības rādītājiem. Nacionālie bibliogrāfiskie pakalpojumi ir unikāli savā teritorijā, tomēr var ietvert arī ārpus konkrētās valsts publicēto neatkarīgi no tā, vai autors ir vai nav valstij etniski piederīgs. Parasti nacionālo bibliogrāfiju veido valstu nacionālās bibliotēkas, veicot starptautiski definētas nacionālās bibliogrāfijas centra (NBC) funkcijas. Latvijā šīs funkcijas veic Latvijas Nacionālā bibliotēka. 

Vārdkopa “nacionālā bibliogrāfija” radās aptuveni 19. gs. vidū, apzīmējot nacionālos grāmatu sarakstus.

Būtisku ieguldījumu šīs definīcijas paplašināšanā un attiecināšanā uz visiem resursu veidiem devušas starptautiskās konferences, ko organizēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) 1950. gadā Parīzē, UNESCO sadarbībā ar Starptautisko bibliotēku asociāciju un institūciju federāciju  (International Federation of Library Associations and Institutions, IFLA) 1977. gadā Parīzē, kā arī Starptautisko bibliotēku asociāciju un institūciju federācija 1998. gadā Kopenhāgenā un 2012. gadā Varšavā. Šo konferenču rezultātā tika izveidota globāla Universālās bibliogrāfiskās kontroles (Universal Bibliographic Control, UBC) programma un vairākas rekomendācijas, kas ietekmējušas nacionālo bibliogrāfisko pakalpojumu izveidi un struktūru visā pasaulē.

1950. gada konferences rekomendācijas ir nozīmīgas saistībā ar nacionālās bibliogrāfijas definīciju, saskaņā ar kuru nacionālā bibliogrāfija nav tikai darbu saraksts vai katalogs, bet bibliogrāfiju sistēma, kā arī ar to, ka tika ieviests jēdziena “nacionālais bibliogrāfiskais pakalpojums” (national bibliographic service).

1988. gadā Starptautiskā bibliotēku asociāciju un institūciju federācija definēja nacionālo bibliogrāfiju kā autoritatīvu un aptverošu ierakstu uzkrājumu par valstī publicētajiem izdevumiem, ko regulāri publicē iespējami īsā laikā.

Bibliogrāfiskos datus sagatavo NBC atbilstoši starptautiskajiem standartiem, protokoliem un vadlīnijām, detalizēti pētot un pārbaudot publikāciju izdošanas, autoru un citas ziņas.

Nacionālo bibliogrāfiju tiešsaistē var brīvi izmantot jebkurš sabiedrības loceklis. Savās interesēs to lieto specifiskas mērķgrupas, piemēram, izdevēji, tirgotāji, autori, autortiesību organizācijas, reprogrāfiskās reproducēšanas tiesību pārvaldītāji, bibliotēkas un citas kultūras mantojuma institūcijas.

Nacionālā bibliogrāfija var ietvert:

• konkrētās valsts publikācijas,
• publikācijas attiecīgās valsts valodā,
• konkrētās valsts pamatiedzīvotāju publikācijas neatkarīgi no viņu dzīvesvietas vai lietotās valodas,
• publikācijas par konkrēto valsti,
• publikācijas, kuru autortiesības noteiktā valstī ir aizsargātas.

Kā datu kopa nacionālā bibliogrāfija atbalsta:

• detalizētu meklēšanu ar daudziem piekļuves punktiem,
• saites uz katalogiem vai darbu pilntekstiem,
• datu analīzi statistikai, vizualizācijai, izpētei un datu pieejamību pakalpojumiem ārpus bibliotēku konteksta.

Nacionālās bibliogrāfijas metadati var attiekties uz noteiktu krājumu (veselu kolekciju, piemēram, tīmekļa vietņu arhīvu), resursu (konkrētu nosaukumu) vai pat resursa daļām (piemēram, žurnāla rakstu vai grāmatas daļu).

Galvenās funkcijas:

• noteiktā formā uzskaitīt valsts intelektuālo veikumu, kas fiksēts ar to saistītās publikācijās,
• nodrošināt aptverošu un viennozīmīgu publicēto nosaukumu identificēšanu,
• sniegt valsts izdevējdarbības statistikai datus par publikācijām, lai izvērtētu izdevējdarbību kā kultūras nozari,
• nodrošināt datus par konkrētas nozares publikācijām,
• informēt lietotājus par jaunām publikācijām valstī viņu interešu sfērās,
• nodrošināt retrospektīvo bibliogrāfiju par valsts izdevējdarbības vēsturi,
• nodrošināt piekļuvi nacionālajai bibliogrāfijai lietotājiem, kuriem ir lasīšanas traucējumi.

Daudzās valstīs nacionālā bibliogrāfija ietver arī publikācijas par valsti un personām, kuras izcelsmes vai valodas ziņā saistītas ar to.

Nacionālā bibliogrāfija tiecas sniegt iespējami pilnīgu nācijas tapšanas un pastāvēšanas laikā radīto publikāciju bibliogrāfisku apkopojumu. 

Par pirmo nozīmīgo Latvijas grāmatu bibliogrāfiju uzskata “Latviešu literatūras hronoloģisko konspektu... ” (Chronologischer Conspect der Lettischen Literatur...,1831–1869), ko četros sējumos izdeva Jelgavā un kas aptvēra apmēram 1800 izdotās grāmatas par laika periodu no 1586. līdz 1868. gada. To izveidoja vācbaltiešu vēsturnieks Karls Eduards Napjerskis (Karl Eduard Napiersky) un pabeidza luterāņu mācītājs un literāts Augusts Dēbners (August Döbner). Latviešu folklorists, rakstnieks un publicists Krišjānis Barons, 1868. gadā publicējot “Eseju rādītāju par Baltijas reģiona pamatiedzīvotājiem” (Указатель сочинений о коренных жителях Прибалтийского края), izveidoja pirmo novadpētniecības bibliogrāfisko rādītāju par Baltiju; tajā bija arī citās valodās uzrādīti darbi par Latviju un latviešiem.

Latviešu bibliogrāfs, tulkotājs un aktieris Jānis Berģis un grāmatizdevējs Jānis Frīdrihs Šablovskis izveidoja “Latviešu rakstniecības rādītāju”, kas tika publicēts divos sējumos 1893. un 1899. gadā, aptverot kopumā apmēram 4 000 nosaukumu.

Latvijas nacionālajā bibliogrāfijā vērtīgas iniciatīvas notika 19.–20. gs. mijā un vēlāk, kad, kā rakstīja pazīstamais bibliotekārs Kārlis Egle, bibliogrāfijas vajadzēja sistemātiski izveidot uz zinātniskiem pamatiem un vajadzēja tās pamazām atraisīt no līdzšinējā diletantisma.

1892. gadā etnogrāfs, bibliogrāfs un arheologs Eduards Volters uzsvēra bibliogrāfijas nozīmi vēstures, etnogrāfijas un citu nozaru pētniecībā, kā arī sistematizētas bibliogrāfijas nepieciešamību par rakstiem presē.

20. gs. sākumā nozīmīgākais bibliogrāfiskais darbs bija bibliofila un bibliogrāfa Jāņa Misiņa “Latviešu rakstniecības rādītājs (1585–1925)” divos sējumos (1924, 1937). Pirmajā sējumā uzrādītas grāmatas latviešu valodā, kas izdotas laikā no grāmatu iespiešanas sākuma Latvijā (no 1585. gada) līdz 1910. gadam, izņemot daiļliteratūru un grāmatas par mākslu. Tās uzrādītas otrajā sējumā, kas hronoloģiski aptver laiku no 1585. līdz 1925. gadam; abos sējumos kopā apmēram 12 000 nosaukumu. K. Egle norādīja, ka ar šo rādītāju J. Misiņš ir licis zinātniskus pamatus latviešu bibliogrāfiskajam darbam, kārtojot materiālu sistemātiski alfabētiskā kārtībā pēc paša veidotas shēmas ar palīgrādītājiem. J. Misiņš radīja pirmo latviešu bibliogrāfijas pamatdarbu, kas savu nozīmi nav zaudējis arī mūsdienās.

Pirmā pasaules kara laikā latviešu bibliogrāfijas attīstību ietekmēja iespieddarbu skaita samazināšanās. Karš pārtrauca arī J. Misiņa “Vispārīgā latviešu rakstniecības rādītāja” sagatavošanu un izdošanu.

Bibliogrāfijas uzplaukuma laiks bija 20. gs. 20.–40. gadi, kad Latvijas Valsts bibliotēka (LVB) uzsāka regulāru nacionālās bibliogrāfijas rādītāju izdošanu. Periodikā publicētos rakstus atspoguļoja Augusta Ģintera sastādītā “Latviešu zinātne un literatūra”. Aptverot visas tā laika zinātņu un praktiskās dzīves nozares, pirmais sējums par rakstiem 1920. gada periodiskajos izdevumos iznāca 1921. gadā. A. Ģintera nodoms bija izveidot pēc iespējas izsmeļošāku sistemātisku rādītāju visiem latviešu periodikā iespiestajiem rakstiem. Viņa paveiktais guva atzinību pirmajā bibliotekāru un bibliogrāfijas kongresā Itālijā 1929. gadā. Sākot ar 1925. gadu, notika biļetena nosaukuma maiņa uz “Latvijas zinātne un literatūra”, jo tajā tika ietvertas arī Latvijā iznākušās grāmatas citās valodās.

1927.–1943. gadā LVB paralēli izdeva speciālu grāmatu bibliogrāfijas mēnešrakstu, kura nosaukums bija “Valsts bibliotēkas biļetens” (redaktors Voldemārs Caune), atdalot to no “Latvijas zinātnes un literatūras”.

1936. gadā tika publicēts pedagoģes un bibliogrāfes Valerijas Seiles izveidotais rādītājs “Grāmatas Latgales latviešiem. Latgaliešu dialektā izdoto grāmatu hronoloģiskais, sistemātiskais autoru un izdevēju rādītājs (1585–1936)”.

Otrā pasaules kara laikā Latvijas izdevumi tika reģistrēti “Zemes bibliotēkas biļetenā” (1940–1942), bet no 1940. līdz 1993. gadam šo darbu veica LPSR Grāmatu palāta (GP); no 1989. gada – Latvijas Bibliogrāfijas institūts (LBI), publicējot “LPSR Preses hroniku” (no 1949. gada), kas atspoguļoja grāmatas, notis un attēlizdevumus. GP izdeva arī “Žurnālu un avīžu rakstu hroniku”. 1957. gadā abus izdevumus apvienoja vienā izdevumā – “LPSR Preses hronikā”. Bibliogrāfiskā informācija par laiku no 1940. gada iznāca kā retrospektīvi rādītāji, tajā skaitā “LPSR izdoto grāmatu rādītājs (1941–1948)”. GP retrospektīvi aptvēra arī trūkstošo posmu Latvijā publicēto žurnālu un turpinājumizdevumu rādītāju veidošanā no 1940. līdz 1980. gadam.

Latvijas periodiskie izdevumi atspoguļoti arī Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskās bibliotēkas (AB) izdotajos “Latviešu periodikas” četros sējumos (1966–1995), kas apkopo Latvijas periodiku laikposmā no 1768. gada līdz 1945. gadam, un LBI divās daļās un četros sējumos izdotajā darbā “Latvijas [PSR] periodiskie izdevumi”, kas publicēts no 1982. līdz 1995. gadam un aptver 20. gs. 40.–80. gadu izdevumus. Ziņas par 1981.–1990. gada Latvijas periodiskajiem izdevumiem atrodamas attiecīgās “Latvijas PSR preses hronikas” 12.  numurā.

Nozīmīgu trimdas izdevumu bibliogrāfiju, kas aptver periodu no 1940. līdz 1991. gadam apmēram 20 mītnes zemēs, piecos sējumos sagatavoja Benjamiņš Jēgers un publicēja Zviedrijā (1968–1994) – kopā apmēram 11 200 ierakstu, tajā skaitā par izdevumiem svešvalodās, kas saistīti ar Latviju un latviešiem.

LVB 1971. gadā uzsāka un Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) turpināja apjomīgu darbu “Seniespiedumu kopkatalogs”, kurā reģistrēti grāmatu iespiedumi latviešu valodā no 1585. līdz 1855. gadam (publicēts 1999. gadā). 2013. gadā publicēts “Latvijas citvalodu seniespiedumu kopkatalogs, 1588–1830”, kurā ir ziņas par mūsdienu Latvijas teritorijā svešvalodās publicētiem 7 445 izdevumiem.

20. gs. 60.–70. gados ārpus Latvijas parādījās pirmās žurnālu rakstu bibliogrāfisko aprakstu datubāzes ar iespēju meklēt rakstus pēc autora, nosaukuma, tēmas, atslēgvārda un tamlīdzīgi, bet Latvijā šāda iespēja radās tikai 20. gs. pēdējā desmitgadē, ieviešot bibliotēku integrētās sistēmas, tajā skaitā uzsākot nacionālās bibliogrāfijas izveides automatizāciju.

No 1993. gada LNB Bibliogrāfijas institūts (BI) publicēja nacionālās bibliogrāfijas rādītāju “Latvijas preses hronika”, no 1997. līdz 2007. gadam to sagatavoja sākotnēji datorsalikumā, bet vēlāk – no datubāzēs uzkrātiem datiem. Šim notikumam bija pozitīva nozīme visas Latvijas bibliotēku sistēmas attīstībā, jo tika radīts pamats nacionālās bibliogrāfijas datu atkārtotai izmantošanai, kā arī vairāku pakalpojumu sniegšanai no vienreiz elektroniski sagatavotiem datiem un to atkārtotai izmantošanai, piemēram, kopēšanai uz citu bibliotēku katalogiem vai datubāzēm; piegādei, izmantojot e-pastu; iespiestu izdevumu un bibliogrāfisko sarakstu veidošanai un publicēšanai un citiem. No 2009. gada ierakstiem datubāzē tika pievienoti grāmatu vāku sīkattēli un satura rādītāji. No 1991. līdz 2008. gadam katru gadu tika publicēts “Periodikas rādītājs”, bet, sākot no 2009. gada, katra gada izdevums pieejams e-formā LNB tīmekļa vietnē.

21. gs. sākumā LNB BI iespiestos Latvijas nacionālās bibliogrāfijas rādītājus konvertēja digitālā formā, kā arī nacionālo bibliogrāfiju turpmāk veidoja tikai digitāli. LNB sāka veidot arī autoritatīvos datus, kas joprojām ir sava veida enciklopēdiski ieraksti par personām, institūcijām, vietām, tēmām, darbiem, notikumiem un citām lietām, ievērojami uzlabojot meklēšanas kvalitāti, tajā skaitā ļaujot precīzi un kvalitatīvi identificēt saistītus objektus un lietas arī internetā.

2005. gadā nacionālā bibliogrāfija Latvijā bija pieejama lietotājiem trīs veidos: iespiestā ikmēneša izdevumā divās daļās, ceturkšņa izdevumā kompaktdiskā (CD) un tiešsaistē. Kompaktdiska formātā “Latvijas preses hroniku” publicēja no 2003. līdz 2007. gadam.

Laikā no 2000. līdz 2012. gadam LNB BI izveidoja Latvijas elektroniskās nacionālās bibliogrāfijas retrospektīvo daļu, kura aptvēra visu Latvijā publicēto grāmatu aprakstus no pirmsākumiem (1525. gada) un rakstus periodikā no 1940. gada – kopā 1,5 miljonus aprakstu. 20. gs. 90. gados LNB izdevās saglabāt arī Latvijas bibliogrāfiskās tradīcijas unikālo vērtību – nacionālo bibliogrāfiju par rakstiem presē, kas apjoma ziņā 2019. gadā sasniedza četrus miljonus ierakstu un bija lielākā bibliotēku veidotā datubāze Latvijā.

LNB arī turpināja darbu, lai A. Ģintera “Latvijas zinātnes un literatūras” nepublicētās kartotēkas darītu pieejamas sabiedrībai gan iespiestā, gan datubāzes formā.

Laika gaitā nacionālās bibliogrāfijas jēdziens piedzīvojis evolūciju, un 21. gs. uzmanība pievērsta daudzveidīgo elektronisko publikāciju reģistrēšanai, kā arī nacionālās bibliogrāfijas pakalpojuma pilnveidei. Attīstījusies jēdziena izpratne – nacionālajai bibliogrāfijai jābūt ne tikai aktuālai, savlaicīgai, aptverošai un kvalitatīvai, bet arī visiem pieejamai tiešsaistē. Izmaiņas izdevējdarbībā un pasaules tīmekļa ietekme paplašina nacionālās bibliogrāfijas darbības sfēru.

Lai novērstu darba dublēšanu datu veidošanā starp pasaules nacionālajām bibliotēkām un citām institūcijām, kas strādā ar kultūras mantojumu, nacionālās bibliogrāfijas datiem jābūt atvērtiem, tajā skaitā komerciālai lietošanai, un saistītiem, tiem jābūt strukturētiem atbilstoši tīmekļa principiem. 

Ja 20. gs. saistībā ar Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju federācijas Universālās bibliogrāfiskās kontroles uzstādījumiem galvenā uzmanība bija pievērsta vienotiem bibliogrāfisko datu ierakstu formātiem un standartiem kā pamatnosacījumam nacionālajai un starptautiskajai datu apmaiņai, tad 21. gs. uzmanība tiek vērsta uz semantiskā tīmekļa datu strukturēšanas principiem, lai dotu iespēju izmantot katru datu elementu atsevišķi, nevis tikai pilnu kādas publikācijas ierakstu. Tāpēc bibliogrāfiskajos datos to elementi (piemēram, personas, institūcijas, vietas, notikumi, darbu nosaukumi, priekšmeti un citi) jāidentificē ar pastāvīgiem (persistent), atvērtiem un starptautiski nepārprotamiem identifikatoriem, kas nav piesaistīti konkrētām lokālām datu sistēmām un ir nemainīgi, datu elementus atkārtoti integrējot citās lokālās, nacionālās vai starptautiskās sistēmās.

Pareiza datu elementu identifikācija, tajā skaitā izmantojot starptautiskas nozaru vārdnīcas/ontoloģijas, veido pamatu efektīvai metadatu atkārtotai izmantošanai gan publiskajā (bibliotēkas, citas kultūras mantojuma institūcijas), gan komerciālajā (izdevējdarbība, pārdošana), gan autoru tiesību pārvaldībā (autoru, līdzautoru, izdevēju, reprogrāfiskās reproducēšanas) un citos sektoros, tajā skaitā informācijas tehnoloģiju un mākslīgā intelekta pakalpojumos.

Šāda attīstība apvienojumā ar meklētājprogrammu tehnoloģiju attīstību un jaunu pieeju, piemēram, saistīto atvērto datu parādīšanos, rosina valsts bibliogrāfisko pakalpojumu pārvērtēšanu, tajā skaitā atbalstot lietotāju iespējas piekļūt publikāciju saturam tieši no bibliogrāfiskajiem datiem, vienlaikus ievērojot autortiesības.

Izmantojot nacionālo bibliogrāfiju kopējo praksi digitālajā laikmetā, Starptautiskā bibliotēku asociāciju un institūciju federācija sniedz vadlīnijas nacionālās bibliogrāfijas pakalpojumu izveidei, uzturēšanai un atjaunināšanai, kā arī starptautiskus standartus, lai NBC varētu dalīties ar vienveidīgi strukturētiem datiem.

Lai arī digitālās tehnoloģijas un robežu nojaukšana modernajā izdevējdarbībā radījušas jaunus izaicinājumus nacionālo bibliogrāfiju attīstībā, LNB tajā joprojām cenšas ietvert:

• Latvijā izdotās publikācijas jebkurā valodā,
• publikācijas, kas uzrakstītas latviešu valodā un izdotas jebkurā pasaules vietā,
• publikācijas, kas uzrakstītas par Latviju un latviešiem jebkurā valodā un izdotas jebkurā pasaules vietā, kā arī latviešu autoru darbu tulkojumus svešvalodās.

1918. gadā, līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu, tika veidotas arī iestādes, kurām deleģēta valsts bibliogrāfijas (mūsdienu terminoloģijā – nacionālās bibliogrāfijas) sastādīšana un izdošana. LVB (1919. gadā, mūsdienās – LNB) un Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Fundamentālā bibliotēka (1946. gadā, no 1992. gada – LU AB) ir galvenās institūcijas, kuras noteiktos periodos atsevišķi vai koordinēti veicinājušas nacionālās bibliogrāfijas attīstību Latvijā.

LVB uzsāka aktīvu darbu nacionālās bibliogrāfijas veidošanā, izdodot “Latviešu zinātni un literatūru” (1921), no 1927. gadu tajā ietverot tikai periodikā iespiestos rakstus un sākot publicēt “Valsts bibliotēkas biļetenu” (1927–1943), atspoguļojot visu grāmatu produkciju.

Padomju un nacistiskās Vācijas okupācija pārtrauca “Valsts bibliotēkas biļetena” izdošanu, to turpināja “Zemes bibliotēkas biļetens”, bet par laika periodu no 1940. līdz 1993. gadam šo darbu veica GP (to 1959. gadā atdalīja no LVB), no 1989. gada – LBI; no 1993. gada – LNB BI, izdodot nacionālās bibliogrāfijas rādītāju “LPSR Preses hronika”, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – “Latvijas preses hronika”.

A. Ģintera iesākto retrospektīvo bibliogrāfijas darbu, kas bija saglabāts kartotēku formā, papildināja LVB, vēlāk LNB, publicējot nākamos astoņus “Latvijas zinātnes un literatūras” sējumus (1908–1916) un iekļaujot 1917.–1919. gada aprakstus LNB nacionālās bibliogrāfijas datubāzē “Raksti periodikā”. Darbs, ko nepaspēja paveikt A. Ģinters, turpināts LNB, aptverot trūkstošos gada gājumus analītiskajā bibliogrāfijā.

LNB atbild par nacionālās bibliogrāfijas attīstību valstī, veido, uztur un pārvalda nacionālo bibliogrāfiju un nacionālo bibliogrāfisko datu un zināšanu organizācijas sistēmas un resursus. LNB BI plāno nacionālās bibliogrāfijas datu attīstību, koordināciju un veidošanu atbilstoši starptautiski definētām NBC funkcijām un vadlīnijām, tajā skaitā veic bibliogrāfisko datu sagatavošanu piekļuvei tiešsaistē un integrācijai tīmekļa platformās. BI koordinē NBC funkciju izpildi LNB un attīstīta starptautisko sadarbību, kas saistīta ar bibliogrāfisko datu veidošanu, nodrošina informatīvā izdevuma “Latvijas jaunākās grāmatas” sagatavošanu un publicēšanu tiešsaistē divas reizes mēnesī; veic datu standartizāciju sadarbībā ar saskarnozarēm un Standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas centru, un Informācijas un dokumentācijas standartizācijas tehnisko komiteju, veic ar datiem un nacionālo bibliogrāfiju saistītu konsultatīvo, izglītojošo, pētniecisko un metodisko darbu, kā arī citus ar nacionālo bibliogrāfiju tieši saistītus uzdevumus, tajā skaitā nacionālā krājuma veidošanu, komplektējot obligātos eksemplārus kā pamatu nacionālās bibliogrāfijas veidošanai. LNB uzkrāj arī ar Latviju saistītās digitālās publikācijas, kas tiek iekļautas nacionālajā bibliogrāfijā.

Ziņas par nacionālās bibliogrāfijas attītību Latvijā LNB sniedz Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju federācijas Nacionālo bibliogrāfiju reģistram (National Bibliographic Register), kas apkopo tehnisko informāciju par nacionālajiem bibliogrāfiskajiem pakalpojumiem visā pasaulē. Tāpat LNB BI sadarbojas ar Starptautiskā virtuālā autoritatīvo datu portāla (Virtual International Authority File, VIAF) veidotājiem, regulāri sūtot ziņas par Latvijas publikāciju autoriem.

LNB ir ne vien nacionālās bibliogrāfijas centrs valstī, bet arī nodrošina tādu pētnieciskās bibliogrāfijas darbu tapšanu, kas nozīmīgi Latvijas nacionālās bibliogrāfijas attīstībā kopumā, piemēram, “Seniespiedumi latviešu valodā, 1525–1855” (1999); “Latvijas citvalodu seniespiedumu kopkatalogs” (2013) un citi.

2002. gadā LNB organizēja starptautisku konferenci “Nacionālā bibliogrāfija: no rakstītā līdz digitālajam”, kuras materiāli publicēti rakstu krājumā.

LU AB Misiņa bibliotēka veidoja savu krājumu atbilstoši vēsturiskās, 1885. gadā dibinātās, Misiņa bibliotēkas principiem, tajā skaitā turpinot J. Misiņa uzsākto bibliogrāfijas darbu.

J. Misiņa ideja par “Latviešu rakstniecības rādītāja” 1. sējuma turpināšanu un 1. un 2. sējuma papildināšanu īstenota LU AB no 1993. līdz 1998. gadam, publicējot “Latviešu rakstniecības rādītāja” 1. un 2. sējuma papildinājumus (1585–1919) un 1. sējuma turpinājumu (1911–1919). 2004. gadā pabeigta latviešu kalendāru izpēte un publicēts Līgas Krūmiņas vadībā sastādītais bibliogrāfiskais rādītajs trīs sējumos “Latviešu kalendāri, 1758–1919”, kas pabeidz J. Misiņa uzsākto “Latviešu rakstniecības rādītāja” bibliogrāfisko izdevumu virkni.

J. Misiņa iecere par latviešu periodisko izdevumu bibliografēšanu arī īstenota LU AB no 1966. līdz 1995. gadam, izdodot četrus sējumus, kas hronoloģiski aptver 1768.–1945. gadu.

Nozīmīgākie iespiestie turpinājumizdevumi, kuros apkopota Latvijas nacionālā bibliogrāfija:

• “Latviešu zinātne un literatūra” (1763–1916; 1925 – “Latvijas zinātne un literatūra”:
• retrospektīvā sērija (1763–1916; 1917–1919 – LNB datubāze “Raksti periodikā”),
• kārtējā sērija (1920–1936; 1937–1942 – kartotēka vai LNB datubāze “Raksti periodikā”),
• “Valsts bibliotēkas biļetens” (1927–1943),
• “Zemes bibliotēkas biļetens” (1940–1942),
• “LPSR izdoto grāmatu rādītājs” (1941–1948),
• “Žurnālu un avīžu rakstu hronika, LPSR” (1946–1956),
• “LPSR Preses hronika” (1949–1990),
• “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija” (1940–1991),
• “Latvijas preses hronika” (1991–2007; 2008 – LNB datubāzēs),
• “Latviešu periodika” (1768–1945; 4 sējumi),
• “Latvijas [PSR] periodiskie izdevumi” (1940–1980; 4 sējumi),
• “Periodikas rādītājs” (1991–2008; 2009 – LNB datubāzēs),
• “Latvijas jaunākās grāmatas” (1983–2000, 2001 – e–publikācija).

1922.–1931. gadā tika izdots kritikas, grāmatniecības un bibliogrāfijas mēnešraksts “Latvju Grāmata”, Otrā pasaules kara laikā – “Latvju Grāmatnieks” (1943–1944), “Jaunās Grāmatas” (1967–1989), “Grāmata” (1990–1993) un “Grāmatu Apskats” (1994–2000).

Nacionālās bibliogrāfijas tēma ietverta arī darbā “Bibliotēku pasaule” (2000–2008, e–formātā 2009–2012) un LNB “Zinātniskajos rakstos” (1964–).

“Latvijas jaunākās grāmatas” (1983–) ir LNB BI sastādīts informatīvs izdevums, kas ietver informāciju par LNB saņemtajiem grāmatu obligātajiem eksemplāriem un tiek publicēts divreiz mēnesī.

Lielākie nopelni nacionālās bibliogrāfijas pamatu izveidošanā Latvijā ir J. Misiņam, A. Ģinteram, V. Caunem un K. Eglem.