Poligrāfija ir viena no vecākajām rūpniecības nozarēm Latvijā. 1588. gadā Nikolauss Mollīns (Nicolaus Mollyn) nodibināja pirmo tipogrāfiju Rīgā. Lai arī tipogrāfija bija privāts uzņēmums, spiestuves īpašnieks bija arī Rīgas pilsētas tipogrāfs. Mūsdienās apzināti apmēram 190 N. Mollīna izdevumi. Nākamie Rīgas pilsētas tipogrāfi: Gerhards Šrēders (Gerhard Schroeder) (1625–1657), Albrehts Hākelmanis (Albrecht Hakelmann) un mantinieki (1657–1660), Heinrihs Besemesers (Heinrich Bessemesser) (1660–1683), Georgs Matiass Nellers (Georg Mathias Noeller) (1684–1712), Zāmuels Lorencs Frēlihs (Frölich Samuel Lorenz) (1713–1763), viņa dēls Gotlobs Kristiāns Frēlihs (Gottlob Christian Frölich) un mantinieki (1863–1889), Jūliuss Konrāds Daniēls Millers (Julius Conrad Daniel Müller) (1789–1806), Vilhelms Ferdinands Hekers (Wilhelm Ferdinand Häcker) (1806–1842), viņa dēls Ferdinands Eduards Hekers (Ferdinand Eduard Häcker) (1842–1877). Rīgas pilsētas tipogrāfa posteni likvidēja 1877. gadā.
1675. gadā Rīgā nodibināja otro spiestuvi (līdz ar burtlietuvi pastāv līdz 1713. gadam), ko vadīja Johans Georgs Vilkens (Johann Georg Wilcken); 1685.–1693. gadā tika iespiesti Bībeles latviešu tulkojuma pirmizdevuma 1500 eksemplāri. 1777. gadā Rīgā Georgs Frīdrihs Keils (Georg Friedrich Keil) izveidoja nelielu tipogrāfiju. V. F. Hekers 1804. gadā iegādājās G. F. Keila spiestuvi un 1806. gadā ieguva Rīgas pilsētas tipogrāfa amatu. No 1806. gada J. K. D. Millers turpināja N. Mollīna dibinātās spiestuves darbību; tā pastāvēja līdz 1929. gadam.
1667. gadā Kurzemes un Zemgales hercoga tipogrāfijā iespieda pirmo zināmo iespieddarbu Jelgavā. Kurzemes un Zemgales hercoga iespiedēji bija Mihaēls Kārnals (Michael Karnall) un viņa atraitne (1667–1684), Georgs Radeckis (Georg Christian Radetzky) (1684–1724), Johans Heinrihs Kesters (Johann Heinrich Koester) (1727–1760), Kristiāns Lītke (Christian Liedtke) un mantinieki (1761–1769), Johans Frīdrihs Stefenhāgens (Johann Friedrich Steffenhagen) (1769–1795). J. F. Stefenhāgena audžudēla Johana Martīna Pētersa-Stefenhāgena (Johann Martin Peters-Steffenhagen) laikā (1812–1838) tipogrāfija Jelgavā kļuva par lielāko nozares uzņēmumu Baltijā un ar Stefenhāgena vārdu darbojās līdz 1919. gadam. 18. gs. beigās Vidzemē darbojās trīs privātās spiestuves: Peltsamā Pētera Ernsta Vildes (Peter Ernst Wilde) tipogrāfija (1766–1770), Ķieģelmuižā un Rubenē Kristofa Hardera (Christoph Harder) spiestuves (1781–1798), Mazsalacā un Rūjienā Gustava fon Bergmana (Gustav von Bergmann) tipogrāfijas (1782–1810).
Pirmie grāmatsējēji Rīgā sāka darboties jau pirms tipogrāfiju dibināšanas; pirmais zināmais grāmatsējējs ir Kristiāns Ritavs (Christian Rittau). 1630. gadā apstiprināja Rīgas Grāmatsējēju cunftes šrāgas. Tā kā grāmatas bieži pārdeva neiesietas, 18. gs. beigās un 19. gs. grāmatsiešanu apguva arī daudzi latviešu zemnieki, veidojot tā saucamos zemnieku iesējumus. Litogrāfiju poligrāfiskā ražošanā 1825. gadā Jelgavā ieviesa J. M. Pētersa-Stefenhāgena spiestuvē.
Plašāk nozare attīstījās un uzņēmumu skaits pieauga 19. gs. vidū un 2. pusē, kad poligrāfijas rūpniecība sāka attīstīties konkurences apstākļos. Pieaugošais pieprasījums pēc grāmatām un periodisko izdevumu attīstība veicināja esošo poligrāfijas uzņēmumu paplašināšanu un jaunu uzņēmumu dibināšanu. 19. gs. vidū Vidzemē un Kurzemē bija apmēram 10 spiestuves (Rīgā apmēram 5), 1910. gadā Vidzemē un Kurzemē darbojās apmēram 80 poligrāfijas uzņēmumi, t. sk. Rīgā – apmēram 45, nodarbinot apmēram 5200 strādnieku. Rīgā 19. gs. vidū viens no pirmajiem latviešu tipogrāfijas īpašniekiem bija Kārlis Stālbergs. Lielākie un modernākie uzņēmumi bija a/s “Latvija”, Hekera spiestuve, Millera spiestuve, Aleksandra Groseta spiestuve, Ernsta Plātesa (Ernst Plates) spiestuve (19. gs. 90. gadu beigās uzstādīja pirmo rotācijas spiedi laikrakstu iespiešanai) un burtlietuve “Gutenberg”. Poligrāfijas ražošana attīstījās arī provincē (apmēram 25 poligrāfijas uzņēmumi). Līdz 19. gs. beigām burtu materiālu importēja galvenokārt no Vācijas vai izgatavoja lielākās vietējās spiestuvēs. 1898. gadā nodibināja pirmo patstāvīgo burtlietuvi “Gutenberg”. 19. gs. beigās iespiediekārtu darbināšanai sāka izmantot gāzes motorus. Ap 1901. gadu uzstādīja pirmo burtliekamo iekārtu Artura Grotusa (Arthur Grothus) spiestuvē, tomēr līdz 20. gs. 30. gadiem dominēja rokas salikums. Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa iekārtu no Latvijas tika izvestas, burtu materiāls pārkausēts, uzņēmumiem trūka resursu un profesionāla darbaspēka.
Pēc Pirmā pasaules kara poligrāfiskā rūpniecība strauji attīstījās. 20. gs. 20.–30. gados Latvijā pastāvēja apmēram 300 poligrāfijas uzņēmumi, no tiem Rīgā darbojās apmēram 210, provincēs – apmēram 80. Līdzās lieliem valsts vai privātiem uzņēmumiem darbojās ļoti daudz nelielu tipogrāfiju. Pēc poligrāfijas rūpniecības uzplaukuma 20. gs. 20. gadu vidū, pieaugot pārprodukcijai un konkurencei, kā arī 1929. gada krīzes dēļ vairāki uzņēmumi beidza savu darbību (Millera spiestuve, Groseta spiestuve, spiestuve “Salamandra” u. c.). Lai arī 1932. gadā sākās jaunu uzņēmumu izveide, vairāki uzņēmumi tika slēgti pēc 1934. gada valsts apvērsuma. 1926. gadā bija 121 poligrāfijas uzņēmums ar pieciem un vairāk strādniekiem, nodarbinot 3437 strādniekus, 1929. gadā – 101 uzņēmums ar 2672 strādniekiem, 1940. gadā – 152 uzņēmumi ar 3050 strādniekiem.
No 1918. līdz 1940. gadam darbojās četri valsts kapitāla uzņēmumi: Valstspapīru spiestuve, Valsts tipogrāfija, Armijas spiestuve un Dzelzceļa virsvaldes spiestuve. Lielākie privātie uzņēmumi bija: “Jaunāko Ziņu” spiestuve, a/s “Valters un Rapa” spiestuve, tipogrāfija “Rota”, J. Rozes spiestuve un zīmogu darbnīca, izdevniecības “Grāmatu draugs” spiestuve, Anša Gulbja grāmatspiestuve. 1924. gadā “Fotorot” spiestuvē uzstādīja pirmo ofseta iespiedmašīnu, 1933. gadā “Jaunāko Ziņu” spiestuvē – dobspiedes iespiediekārtu.
Pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā visas tipogrāfijas tika nacionalizētas, nelielie uzņēmumi likvidēti. Ražošana bija pakļauta stingrai valsts varas un cenzūras kontrolei. Lai arī vācu okupācijas laikā daļai uzņēmumu īpašumtiesības tika atjaunotas, tomēr tika saglabāta stingra kontrole pār iespiedindustriju. Pēc 1940. gada nacionalizācijas un Otrā pasaules kara daudzi uzņēmumi bija iznīcināti, iekārtas izvestas, trūka darbinieku. Pirmskara poligrāfijas ražošanas apjoms tika sasniegts tikai 1950. gadā. 1969. gadā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSRS) Ministru padomes Preses komitejas sistēmā bija 28 poligrāfijas uzņēmumi ar 4200 strādniekiem, 1982. gadā – 16 uzņēmumi ar vairākām ražotnēm. 1950. gadā uzstādīta pirmā trīsnažu giljotīna, 1958. gadā – grāmatu vākojamā iekārta, 1964. gadā – vāku izgatavošanas iekārta, 1965. gadā – brošūru izgatavošanas kompleksā līnija.
1976. gadā, lai laikrakstus un žurnālus varētu iespiest augstspiedumā un ofsetspiedumā, tika uzcelts lielākais poligrāfijas kombināts Baltijas republikās – Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdevniecības tipogrāfija (Preses nams), ražošana pārtraukta 2009. gadā. Citi lielākie poligrāfijas uzņēmumi bija Rīgas Paraugtipogrāfija, tipogrāfija “Cīņa”, ražošanas apvienība “Poligrāfists”, PSRS Ministru padomes Galvenā ģeodēzijas un kartogrāfijas pārvaldes fabrika.
Tipogrāfijas "Cīņa" kalandrētājs Pēteris Urbāns un saliktuves meistars Kārlis Purvītis apskata kārtējā avīzes izdevuma galvenās matricas. Rīga, 1973. gads.