Aleksandrs Romans savā neilgajā radošajā darbībā bija mākslinieks, kurš aktīvi iekļāvās un virzīja sava laika sabiedriski politiskos un mākslinieciskos procesus. Viņš piederēja Pēterburgas latviešu studentu pulciņa “Rūķis” vēlīnajai paaudzei, atbalstīja 1905. gada revolūciju. Atgriezies dzimtenē, piedalījās vietējās mākslas dzīves aktivizēšanā un Latviešu mākslas veicināšanas biedrības tapšanā. Akadēmiskajā izglītībā ieguvis profesionālo pamatu, viņš izveidoja savu individuālo māksliniecisko rokrakstu, kur atklājas gan viņa liriskā pasaules izjūta, gan mākslas aktualitāšu ietekme (impresionistiskais reālisms, simbolisms, jūgendstils, neoklasicisms).  

A. Romans piedzima pārtikuša Zemgales saimnieka ģimenē. Mācījās Iecavas draudzes skolā, pēc tam – Jelgavas ģimnāzijā (1890–1895). No 1897. līdz 1904. gadam studēja Imperatora Mākslu akadēmijas Augstākajā mākslas skolā (Высшее художественное Училище при Императорской Академии художеств) Pēterburgā, kur 1901. gadā ieguva otrās pakāpes zīmēšanas skolotāja kvalifikāciju, kas deva viņam tiesības mācīt zīmēšanu vidējās mācību iestādēs. No 1900. līdz 1904. gadam A. Romans mācījās batāliju meistardarbnīcā, kuru vadīja profesors Pāvels Kovaļevskis (Павел Осипович Ковалевский), pēc viņa nāves – batālists Francs Rubo (Франц Алексеевич Рубо). Meistardarbnīcas vadītāja maiņas dēļ A. Romana diplomdarbs  “Iesvētīšanas diena” (Конфирмация, 1904, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM, Rīga) daļēji tapa arī žanra glezniecības meistardarbnīcā, tās vadītājs Konstantīns Makovskis (Константин Егорович Маковский) latviešu mākslas vēsturē zināms kā Jaņa Rozentāla un Johana Valtera diplomdarbu vadītājs.

01./13.11.1904.  A. Romans ieguva mākslinieka nosaukumu un tiesības uz akadēmijas sudraba nozīmi (kas viņam deva noteiktu sociālo statusi un algu), iegūtā kvalifikācija atbilda valsts iestādes darbinieka 10. dienesta pakāpei. Diploms apliecināja arī mākslinieka tiesības pasniegt zīmēšanu mācību iestādēs.

Beidzis mācības, A. Romans pieņēma lēmumu strādāt Pēterburgā, kur mākslinieciskā vide bija daudz radošāka nekā tolaik Rīgā. Dalot laiku starp skolotāja darbu, kas nodrošināja iztiku, un radošajiem uzdevumiem, A. Romans meklēja savu ceļu, rokrakstu un vietu latviešu mākslā.

Turpinājās viņa sadarbība ar mākslu studējošo latviešu studentu pulciņu “Rūķis”, kurš 20. gs. sākumā bija atjaunojis darbību, par vienu no mērķiem nosakot mākslas darbības aktivizēšanu dzimtenē un Rīgas pārtapšanu par nozīmīgu latviešu mākslas centru. 1909. gada beigās vai 1910. gada sākumā A. Romans no Pēterburgas atgriezās Latvijā, par viņa darba vietu kļuva virsskolotāja Jāņa Priedes meiteņu privātskola Jelgavā.

A. Romans piedalījās 5. Vispārējo latviešu dziesmu svētku norisei pieskaņotās Latviešu mākslinieku izstādes organizēšanā Rīgā 1910. gada jūnijā. Šī izstāde kļuva par vienīgo, kur A. Romana dzīves laikā Latvijā eksponēti viņa darbi (Nr. 170–183, Katalogs Latviešu mākslinieku izstādei, 1910, Rīga). Daudzsološi aizsāktā darbība aprāvās A. Romana smagas slimības dēļ.

Pirmos panākumus un atzinību A. Romanam atnesa darbošanās grafikā. 

Izpildot Krievijas Valsts dokumentu iespiestuves (Экспедиция Заготовления Государственных бумаг) pasūtījumu, A. Romans 20. gs. sākumā pasteļa tehnikā ilustrēja divus Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь)  stāstus no grāmatas “Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā” (Вечера на хуторе близ Диканьки): “Apburtā vieta” (Заколдованное место) un “Pazudusī vēstule” (Пропавшая грамота). Mainoties apstākļiem, ilustrētie stāsti netika izdoti, un ilustrācijas tika iespiestas melnbaltas izdevumā “Pazīstamu mākslinieku zīmējumi N. Gogoļa darbiem. 1809–1909” (Юбилейный сборник рисунков известных художников к произведениям Н. В. Гоголя, 1909).

Ievērojama bija A. Romana līdzdalība (viņš bija viens no akcionāriem un izdevējiem) politiski satīriskajā mākslas žurnālā “Svari” (15.11.1906.–01.04.1907.; kopā desmit numuri), kas tika izdots Pēterburgā. Žurnālā publicēti astoņi A. Romana zīmējumi. 

Glezniecībā A. Romans pievērsās trim žanriem – sadzīvei, portretam, ainavai; ir tapusi arī viena altārglezna, kuras liktenis nav zināms. Lai gan 15 gadus viņš pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, tomēr nozīmīgākās studijas un gleznas ir saistītas ar Latviju.

A. Romana darbība sākās simbolisma laikmetā, kad bija aktuāla jūgendstila formu valoda, šīs tendences uzskatāmi atbalsojas gleznā “Ainava ar jātnieku (Vakars)” (1910, LNMM).

No A. Romana gleznotajiem portretiem nozīmīgākie ir kolēģu  portreti: Ernesta Zīverta portrets (ap 1907, Tukuma muzejs), Alfrēda Purica portrets (ap 1907–1908, LNMM),  Jāņa Roberta Tillberga portrets (1910, nav saglabājies). Portretus raksturo atturīgs, niansēts psiholoģiskais raksturojums, kompozīcijas skaidrība, iezīmējot A. Romana virzību uz neoklasicismu. 

Ainavas žanrā A. Romanu vairāk saistījusi Zemgale, dzimtajam novadam raksturīgais līdzenums zem augstām debesīm.

1910. gadā A. Romans bija viens no Latviešu mākslinieku izstādes organizatoriem un dalībniekiem, izstādes katalogā viņam ir 14 numuri. 1911.–1912. gadā notika A. Romana piemiņai veltīta izstāde “A. Romana gleznu izstāde”, ko organizēja Latviešu mākslas veicināšanas biedrība (katalogā 176 numuri), izstāde eksponēta Rīgā, pēc tam Jelgavā un Liepājā. 20. gs. 20. un 30. gados vairāki A. Romana darbi nonāca Latvijas Valsts Mākslas muzeja (mūsdienās LNMM) krājumā; tie tika eksponēti, ielikti katalogā. Pēc Otrā Pasaules kara A. Romana gleznas regulāri tika iekļautas šā muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. 1961. gadā notika A. Romana piemiņas izstāde Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, pieminot pusgadsimtu kopš mākslinieka nāves.

21. gs. A. Romana darbi piesaistījuši speciālistu un publikas interesi divās nozīmīgās izstādēs un to katalogos: “Portrets  Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme” (2018–2019, Rīga)  un “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” (2018–2021, Parīze, Tallina, Viļņa, Rīga).

20. gs. sākumā A. Romana daiļrade kopumā vērtēta pozitīvi, tomēr visai atturīgi. Simts gadus pēc A. Romana nāves viņa darbi tiek vērtēti kā mākslinieciski augstvērtīgi un savā izteiksmē ļoti individuāli, tie būtiski daudzveido latviešu mākslas kopējo ainu.