Ideja par pieminekli radās 20. gs. 20. gadu beigās, un tā celšanu iniciēja Latgales sabiedriskie darbinieki. Darbu organizēja Pieminekļa celšanas komiteja, kuru vadīja tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis, vēlāk Jānis Volonts, vicepriekšsēdētājs bīskaps Jāzeps Rancāns. Pieminekļa sakarā Latgales sabiedrībā notika dažādas diskusijas. Pamatakmens tika ielikts un iesvētīts 08.06.1930., pirms tam nojaucot un pārvietojot Atbrīvošanas alejā esošo cara Aleksandra II piemiņai veltīto kapelu.
1934. gada jūnijā izsludināja pieminekļa konkursu, tajā piedalījās 26 pretendenti. Konkursa noteikumos bija teikts, ka piemineklim jābūt bronzas figūru grupai uz laukakmeņu granīta postamenta, tam jāsimbolizē Latgales atbrīvošanās no svešas varas, figūru tēlojumā vēlams paust arī kristīgās civilizācijas ideju. Žūrijas komisijā kā eksperti piedalījās tēlnieki Konstantīns Rončevskis un Kārlis Zāle. Pirmo godalgu ieguva Latvijas Mākslas akadēmijas students L. Tomašickis, bet personisku iemeslu dēļ viņš darbu pie pieminekļa nevarēja turpināt. Otro godalgu ieguva Nikolajs Rambaks, bet trešo Jānis Briedis. 1935. gadā pieminekļa celšanu tomēr uzticēja tēlniekam K. Jansonam (K. Jansona projektus komisija atpirka no autora; konkursa nolikums paredzēja, ka godalgotās idejas un meti paliek konkursa komitejas īpašumā, kā arī komisijai pēc godalgu izmaksas vairs nebija saistību ar metu autoriem). K. Jansona kompozīcija salīdzinājumā ar L. Tomašicka metu ir daudz dinamiskākā, plastiskāka un telpiskāka, kas liecina, ka tēlnieka akadēmiskais stils ieguvis neobarokālas iezīmes; viņš ietekmējās no L. Tomašicka idejas par trīsfigūru kompozīciju.
Pieminekli atklāja 08.09.1939., iesvētīšanas dievkalpojumu vadīja bīskaps J. Rancāns.
Piemineklis ir atliets bronzā, uz granīta postamenta, tā kopējais augstums ir 11 m, figurālā daļa 6 m, darināts Somijā, tur iegādāts arī postamenta granīts.
Padomju okupācijas sākumā – 1940. gada novembrī – pieminekli nogāza. To atjaunoja 22.08.1943., bet 1950. gada jūnijā padomju varas iestādes to nogāza otrreiz un iznīcināja. 1965. gadā šajā vietā uzstādīja tēlnieka Oto Kalēja veidotu pieminekli Vladimiram Ļeņinam (Владимир Ильич Ленин); to demontēja 1991. gadā.
Ideja par pieminekļa atjaunošanu radās 1987. gadā, 1989. gadā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Ministru padome pēc Rēzeknes Tautas deputātu padomes izpildu komitejas un Latvijas Komunistiskās partijas Rēzeknes pilsētas komitejas ierosinājuma nolēma pieminekli atjaunot. Neoficiālais nosaukums “Latgales Māra” radās 20. gs. 80. gadu beigās. Pieminekli pēc tēva materiāliem un fotogrāfijām no jauna darināja K. Jansona dēls tēlnieks A. Jansons sadarbībā ar I. Folkmani. Atjaunoto pieminekli atklāja 13.08.1992., Pirmā pasaules latgaliešu saieta laikā. Pieminekļa atjaunošanas iniciatīvas grupu sākumā vadīja mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks; būtiska nozīme arī bija Rēzeknes latgaliešu kultūras biedrībai, kuru tolaik vadīja Pēteris Keišs. Pieminekli atlēja Tallinā, postamentu darināja Sanktpēterburgā.
Piemineklis ir restaurēts 2007. un 2017. gadā.
Latgales atbrīvošanas piemineklis "Vienoti Latvijai". Rēzekne, 22.04.2009.
Fotogrāfs Kaspars Krafts. Avots: F/64 Photo Agency.
