Salīdzināmās literatūrzinātnes objekts ir literatūras fenomeni (tēma, motīvs, tēls, virziens, periods) vēsturiskā un nacionālā šķērsgriezumā. Salīdzināmā literatūrzinātne veic starpnacionālu un starpdisciplināru literāro procesu analīzi, kuras pamatā ir pieņēmums, ka literāri teksti ne tikai būtiski raksturo nacionālo kultūru, bet gan atklāj vienojošu tematiku pasaules literatūrā. Salīdzināmā literatūrzinātne analizē ne tikai dažādu nacionālo literatūru kopīgo un atšķirīgo, bet arī salīdzina literatūras artefaktus ar citām mākslas jomām (teātri, kino, vizuālajām mākslām, deju, arhitektūru, tēlniecību) vai zinātņu nozarēm (psiholoģiju, filozofiju, teoloģiju, antropoloģiju).
salīdzināmā literatūrzinātne
literatūrzinātnes apakšnozare, kas pēta dažādu nacionālo literatūru mijiedarbi
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Praktiskā un teorētiskā nozīme, galvenie sastāvelementi
Salīdzināmā literatūrzinātne aktualizē priekšstatu par pasaules literatūru kā vienotu telpu un par vienu no saviem uzdevumiem izvirza literatūras pētniecību ārpus tās nacionālajām robežām. Tas veicina pētniecību par cittautu kultūras elementu klātbūtni nacionālajā literatūrā, ietekmēm un mijiedarbēm dažādos līmeņos (literārajā vai biogrāfiskajā), atklājot mazāk zināmās literārā procesa problēmas caur labāk pazīstamiem literatūras procesiem. Salīdzināmās literatūrzinātnes teorētiskā platforma balstās dinamiskajās attiecībās starp savējo un svešo jeb citādo literāru darbu un literatūras procesu analīzē. Salīdzināmā literatūrzinātne ir cieši saistīta ar radniecīgām humanitāro un sociālo zinātņu nozarēm (tulkošanas studijām, starpkultūru komunikāciju, kultūrpārneses pētījumiem). Salīdzināmajai literatūrzinātnei ir savrupa vieta literatūras teorijā, tā nav uzskatāma par kādu no teorijas skolām vai metodēm, bet gan apvieno dažādu teorētisko pieeju metodoloģiskos pieņēmumus. Salīdzināmajā literatūrzinātnē ir dažādas nacionālās tradīcijas: krievu, franču, vācu, anglofonā skola.
Galvenās pētniecības metodes
Salīdzinot divu rakstnieku daiļradi, tiek izmantota biogrāfiskā vai antropoloģiskā metode; pētot virzienus, žanrus, sociālo problemātiku – kultūrestētiskā, vēsturiski ģenētiskā, vēsturiski salīdzinošā vai vēsturiski funkcionālā metode. Metožu daudzveidība saistīta ar atšķirīgām teorētiskajām pieejām salīdzināmajā literatūrzinātnē. Ir trīs galvenās pieejas: vēsturiskā, biogrāfiskā un kultūrvēsturiskā jeb sociālā pieeja. Šajās pieejās iespējams analizēt gan tipoloģisko līdzību – universālu līdzību, kas neizriet no tiešiem kontaktiem vai mijiedarbes, gan ģenealoģisko līdzību, kas balstīta tiešos personiskos kontaktos, savstarpējā ietekmē vai mijiedarbē.
Īsa vēsture
Salīdzināmās literatūrzinātnes priekšvēsture saistīta ar apgaismības laikmeta autoru Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried von Herder) un Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe, Göthe) darbiem, kas nostiprināja jaunu izpratni par tautas kultūru (J. G. Herders) un aktualizēja “pasaules literatūras” koncepciju (J. V. Gēte). 19. gs. pirmajā pusē nostiprinājās priekšstats par salīdzināmo literatūrzinātni kā daļu no vispārējās literatūrzinātnes. 1848. gadā britu literatūrzinātnieks Metjū Arnolds (Matthew Arnold) aktualizēja terminu comparative literature, 1854. gadā vācu literatūrzinātnieks Morics Karjērs (Moritz Carriere) – terminu Vergleichende Literaturgeschichte, franču literatūrzinātnē termins littérature comparée pirmoreiz lietots 1816. gadā. Sākuma posmā salīdzināmā literatūrzinātne izpaudās kā antoloģiju veidošana un komentēšana, analizējot literārās paradības gandrīz vienīgi diahroniskā aspektā. Tās ģenēzes kontekstu veidoja radniecīgu nozaru attīstība (salīdzinošā valodniecība, folkloristika u. c.), vienlaikus aktualizējoties nacionālās identitātes formulēšanai un sinhronās pētniecības perspektīvai. Pakāpeniski salīdzināmās literatūrzinātnes teorētiskā un metodoloģiskā daudzveidība ir paplašinājusies, iekļaujot pētnieciskajā redzeslokā ne vien dažādu autoru vai nacionālo literatūru salīdzināšanu, bet arī literatūras un citu mākslas jomu vai zinātnes disciplīnu salīdzināšanu, kā arī pētījumus vienas nacionālās literatūras ietvaros.
Pašreizējais attīstības stāvoklis
Mūsdienās pieaug kultūras studiju ietekme, salīdzināmās literatūrzinātnes pētījumi kļūst aizvien vairāk starpdisciplināri. Nozarē lielāka uzmanība tiek veltīta ne tik daudz nacionālajām literatūrām, kā globālām un pārnacionālām izpētes problēmām. Pētījumi virzās no eiropocentrisma uz globālu literatūras izpratni. Salīdzināmā literatūrzinātne attīstās dialogā ar modernajām literatūras teorijām, galvenokārt – postkoloniālismu.
Galvenās pētniecības iestādes
Salīdzināmā literatūrzinātne tiek pasniegta daudzās Rietumu universitātēs studiju kursu vai moduļu veidā. Nozīmīgākās pētniecības iestādes galvenokārt ir asociācijas, piemēram, Starptautiskā salīdzināmās literatūrzinātnes asociācija (International Comparative Literature Association), Britu salīdzināmās literatūrzinātnes asociācija (British Comparative Literature Association), Amerikāņu salīdzināmās literatūrzinātnes asociācija (American Comparative Literature Association).
Nozīmīgākie periodiskie izdevumi
Comparative Literature and Culture (“Salīdzināmā literatūra un kultūra”, ASV), Compar(a)ison: An International Journal of Comparative Literature (“Salīdzinājums: salīdzināmās literatūras starptautiskais žurnāls”, Francija), Comparative Critical Studies (“Salīdzināmie kritiskie pētījumi”, Lielbritānija), Comparative Literature (“Salīdzināmā literatūra”, ASV), Forum for Modern Language Studies: A Journal of Comparative Literature (“Moderno valodu pētījumu forums: salīdzināmās literatūras žurnāls”, Lielbritānija), Inquire: Journal of Comparative Literature (“Pētīt: salīdzināmās literatūras žurnāls”, Kanāda), World Literature Today (“Pasaules literatūra šodien”, ASV), Interlitteraria (Igaunija).
Nozīmīgākie pētnieki
M. Arnolds, grāmatas “Kritiskas esejas” (Essays in Criticism, 1865) un “Kultūra un anarhija” (Culture and Anarchy, 1869), Aleksandrs Veselovskis (Алексaндр Веселoвский), grāmata “Poētika” (Поэтика, 1913), Paskāls Kazanova (Pascale Casanova), grāmata “Pasaules literārā republika” (Le republique mondiale des lettres, 1999), Deivids Damrošs (David Damrosch), grāmata “Kas ir pasaules literatūra?” (What Is World Literature?, 2003), Stīvens Tetesijs de Zepetneks (Steven Tötösy de Zepetnek), sastādīta grāmata “Salīdzināmā literatūrzinātne un salīdzināmās kultūras studijas” (Comparative literature and comparative cultural studies, 2003).