Glaciālajai teorijai pretējas hipotēzes un teorijas pastāvēja no 18. gs. līdz pat 19. gs. beigām, kad glaciālo teoriju atzina lielākā zinātnieku daļa. To neatbalstīja antiglaciālisti. Nozīmīgākās antiglaciālisma teorijas ir dubļu plūsmu, diluviālā un aisbergu drifta teorija. Glaciālismam pretējo uzskatu paudēji bija sastopami 20. gs., arī mūsdienās. 20. gs. vidū tika veikti pētījumi subarktiskajos reģionos, īpaši Rietumsibīrijā un Pečoras baseinā. Tur sastopamie glacigēnie nogulumi tika uzskatīti par marīniem nogulumiem. Tie bija izteikti mālaini, saturēja niecīgu rupjatlūzu drupu materiālu un marīnas izcelsmes fosilijas, ko ledājs bija asimilējis tā uzvirzīšanās procesā. Tādējādi antiglaciālisms izpaudās kā marīnisms, un viens no tā ievērojamākajiem izveidotājiem bija ukraiņu paleozoologs Ivans Pidopļičko (Іван Григорович Підоплічко), kurš neatzina segledāju eksistenci noteiktos apgabalos, bet aizstāvēja ideju par plašām jūru transgresijām. Mūsdienās par glaciālās teorijas oponentiem uzskatāmi kreacionisti, kuri bieži ir evaņģēliskie kristieši. Mūsdienu kreacionisma paveids, kurš noliedz vairākus tā tradicionālos uzskatus, ir neo-kreacionisms.
antiglaciālisms
Saistītie šķirkļi
Ledāji Grenlandes dienvidu daļā.
Satura rādītājs
Eiropas kalnu apgabalu iedzīvotāji pirms dažādu antiglaciālisma hipotēžu rašanās laukakmeņu pārvietošanu saistīja ar dažādu mītisku tēlu, piemēram, troļļu, velnu vai milžu, darbību. Norvēģijā cilvēki uzskatīja, ka laukakmeņus kalnos izsvaidījuši dusmīgi troļļi, bet daudzviet citur Eiropā – ka tos ir nometuši velni. Pirmajās zinātniskajās hipotēzēs 18. gs. beigās laukakmeņu izcelsmi saistīja ar vulkānu izvirdumiem. Vulkānisko hipotēzi attīstīja vācu izcelsmes mācītājs un dabaszinātnieks Johans Zilberšlāgs (Johann Esaias Silberschlag) un Šveices ģeologs Žans Andrē Deliks (Jean André Deluc), kurš 1778. gadā pirmoreiz literatūrā lietoja terminu ‘ģeoloģija’.
Viena no pirmajām nozīmīgākajām teorijām, ar kuru 19. gs. sākumā skaidroja erātisko laukakmeņu pārvietošanos, nekonsolidētu nogulumu nogulsnēšanos, reljefa formu veidošanos un citus ģeoloģiskus procesus un veidojumus, bija diluviālā (plūdu) teorija (diluviālisms), kas pamatojās uz Bībelē minētajiem grēku plūdiem. Nekonsolidētos nogulumus, kas uzkrājušies Pasaules plūdu laikā, diluviālās teorijas piekritēji, piemēram, angļu ģeologs Viljams Baklends (William Buckland), dēvēja par dilūviju. Pirmās idejas par laukakmeņu pārvietošanu ar plūdu ūdeņiem radās jau 18. gs., kad, piemēram, par Vācijā sastopamo laukakmeņu iespējamo cilmes vietu tika norādīta Skandināvija. Viens no diluviālās teorijas izveidotājiem bija angļu ģeologs V. Baklends. Šai uz reliģiskiem principiem balstītajai teorijai bija vairāki nozīmīgi pretargumenti – plaši sastopamie diamiktona nogulumi nav šķiroti, nogulumi nesatur jūras fosilijas, teorija neizskaidroja laukakmeņu pārvietošanu no kalniem uz līdzenumiem, kā arī skrambas un rievas uz pamatiežiežiem. Plūdu teorija tika pamatota ar laukakmeņu nogludināto un ieapaļo formu. Mūsdienās zināms, ka šāda forma nereti ir zemledāja apstākļos pārvietotiem laukakmeņiem. Vairāki zinātnieki – zviedru botāniķis Karls fon Linnejs (Carl von Linné), vācu ģeologi Johans Gotlobs Lēmans (Johann Gottlob Lehmann) un Ābrahams Gotlobs Verners (Abraham Gottlob Werner) – uzskatīja, ka vienu Bībelē aprakstīto plūdu vietā Zemes vēsturē notikuši vairākkārtēji plūdi, kuru laikā okeāns pilnībā pārklāja Zemi. J. G. Lēmanis attīstīja ģeoloģisko teoriju – neptūnismu, kura skaidro, ka minerāli veidojušies, izkristalizējoties no okeānu ūdeņiem.
19. gs. sākumā līdzās diluviālajai hipotēzei radās arī vairākas atšķirīgas plūdu un dubļu plūsmu hipotēzes. Vācu ģeologs un paleontologs Kristiāns Leopolds fon Buhs (Christian Leopold von Buch), vācu dabaszinātnieks Aleksandrs fon Humbolts (Friedrich Wilhelm Heinrich Alexander von Humboldt) un zviedru ķīmiķis Nilss Gabriels Sefstrēms (Nils Gabriel Sefström) pieņēma, ka erātisko materiālu transportēja lielas ūdens masas no Alpiem un Skandināvijas kalniem. A. fon Humbolts bija arī plutonisma piekritējs un uzskatīja, ka Zeme pakāpeniski atdziest, tādēļ arī klimats uz Zemes pakāpeniski kļūst aukstāks. Vācu ģeologs Johans Frīdrihs Ludvigs Hausmans (Johann Friedrich Ludwig Hausmann) no Georga Augusta Getingenes Universitātes (Georg-August-Universität Göttingen) 19. gs. 20. gadu beigās izvirzīja hipotēzi, ka katastrofāli saldūdens plūdi, ko izraisīja dabisku dambju sagrūšana Skandināvijas kalnos, nogādāja laukakmeņus līdz Nīderlandes ziemeļiem. K. L. fon Buhs 1811. gadā izstrādāja vairākas katastrofiskas plūdu–dubļu plūsmu hipotēzes, kurās pamatoja smalkgraudainu sanesu izgulsnēšanos alpīnajās ielejās un piegulošajos līdzenumos katastrofālu plūdu rezultātā. 1825. gadā K. L. fon Buhs vienā no katastrofisma hipotēzēm izskaidroja Alpu pēkšņu pacelšanos, secīgus plūdus un dubļu plūsmu jūras ūdens atplūšanas rezultātā. Erātiskā materiāla pārvietošanu no Skandināvijas kalniem uz Baltijas reģionu L. Buhs skaidroja ar viļņiem Baltijas jūrā.
Vienlaicīgi ar diluviālo teoriju attīstījās drifta teorija, kura glacigēno nogulumu un erātisko laukakmeņu izplatību ārpus ledāju klātajiem apgabaliem skaidroja atšķirīgi – nekonsolidētie nogulumi radušies, sanesām izkūstot no peldoša ledus gabaliem, kuri kvartāra periodā bija izplatīti hipotētiskā jūrā Eiropā. Sākotnēji arī drifta teorija tika saistīta ar Bībeles grēku plūdiem, kuri pārvietoja aisbergus vai jūras ledu. Drifta teorijā ideja par katastrofāliem pasaules plūdiem tika pārņemta no diluviālās teorijas un apvienota ar relatīvi auksta klimata apstākļiem un aisbergu eksistenci. 19. gs. sākumā zinātnieki vēl nezināja, ka kalnu ledāji var plūst uz priekšu, tādēļ, piemēram, Bavārijas fiziķis un astronoms Francs fon Paula Gruithuizens (Franz von Paula Gruithuisen) pieņēma, ka pasaules plūdu ūdeņi transportēja kalnu ledājus ar iežu atlūzām ievērojamā attālumā. Vācu dzejnieks un dabaszinātnieks Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe) līdz pat 1829. gadam apgalvoja, ka ledāji ir nekustīgas ledus masas un nevar pārvietoties uz priekšu. Vēlākā glaciālās teorijas atzīšanā nozīmīgs atklājums bija ledāju dinamiskā kustība.
Pirmais zinātnieks, kurš 1742. gadā publicēja ideju par sanesu iespējamu pārvietošanu ar peldošu ledu, bija zviedru mineralogs Daniels Tilās (Daniel Tilas). Līdzīgu viedokli 1784. gadā pauda kalnrūpniecības eksperts un fizikas profesors Jelgavā – Johans Jākobs Ferbers (Johann Jacob Ferber), kurš kritizēja J. J. Zilberšlāga vulkānisko teoriju, norādot, ka Livonijā nav sastopami vulkānisko bumbu radīti krāteri. Par vienu no pirmajiem drifta hipotēzes autoriem uzskatāms vācu profesors Ernsts Frīdrihs Vrēde (Ernst Friedrich Wrede), kurš 1804. gadā publicēja hipotēzi par Ziemeļvācijas līdzenumu applūšanu Zemes gravitācijas centra īslaicīga pārvietojuma rezultātā. Viņš argumentēja, ka vējš un jūras straumes novirzīja dreifējošu pakledu, kurš saturēja klinšainas atlūzas, tālu uz dienvidiem. Jūrai atkāpjoties, sanesas uzkrājās tās agrākajā gultnē. E. F. Vrēdes pieņēmumus 19. gs. sākumā noraidīja vulkāniskās izvirdumu hipotēzes autors Ž. A. Deluks. Rezultātā vairāki zinātnieki, piemēram, skotu ģeologs Džeimss Halls (James Hall), iepazinās arī ar E. F. Vrēdes drifta hipotēzi un ierosināja, ka peldošu ledus gabalu pārvietošanu nodrošina gigantiski cunami viļņi, kuri veidojas, zem ūdens izplūstot lavai. Cunami viļņi tolaik bija dabā novērota parādība, un Dž. Halls pieņēma, ka cunami viļņu darbība veicināja erātiskā materiāla izplatību ne tikai Alpos, bet arī Baltijas reģionā. E. F. Vrēdes idejas 19. gs. 20. gados atbalstīja vācu ģeogrāfs Karls Frīdrihs fon Klēdens (Karl Friedrich von Klöden), kurš pieņēma, ka 19. gs. sākumā vēl nenoskaidroti apstākļi izraisīja pēkšņas Zemes rotācijas ass pārmaiņas, kas mainīja klimatu. Zemes ziemeļu apgabalos kļuva vēsāks, un okeānu ūdens pēkšņi sasala. Tas izraisīja straumju virziena maiņu. Iežu atlūzas no Skandināvijas kalniem iesala ledū, un okeānu straumes tās pārvietoja uz dienvidiem un nogulsnēja ne tikai Zviedrijā, Somijā un Dānijā, bet arī Vācijā, Polijā, Nīderlandē un Austrumanglijā. K. F. fon Klodens uzskatīja, ka Ziemeļvācijas līdzenumi un citas piegulošo līdzenumu teritorijas senāk atradās zem jūras līmeņa.
19. gs. vidū drifta teoriju attīstīja arī britu ģeologs Čārlzs Laiels (Charles Lyell), angļu dabas pētnieks dabaszinātnieks Čārlzs Darvins (Charles Robert Darwin) un H. L. F. Humbolts. Č. Laiels pētīja atsegumus jūras krastā un secināja, ka tās teritorijas, kur atrodami erātiskie laukakmeņi, kādreiz atradās zemākā hipsometriskajā līmenī un laukakmeņus pārvietoja aisbergi jūru transgresiju laikā. Č. Laiels publicēja vienu no visu laiku nozīmīgākajām ģeoloģijas mācību grāmatām – "Ģeoloģijas principi" (The principles of geology, 1833), kurā izskaidroja teoriju par sanesu un laukakmeņu pārvietošanu ar aisbergiem.
Drifta teorija pastāvēja līdz ar glaciālo teoriju, ko galvenokārt noteica reliģiskie aspekti. Drifta teorijas atzīšanu 19. gs. sākumā nodrošināja ģeoloģiskie pierādījumi par jūras līmeņa izmaiņām pagātnē, kā arī vaļu mednieku un pētnieku ziņojumi par aisbergu eksistenci okeānos augstajos platuma grādos. Aisbergus novēroja arī Č. Darvins ceļojumā ar kuģi Beagle, tādēļ viņš atbalstīja drifta teoriju. Tai 19. gs. sākumā bija liels atbalstītāju skaits, īpaši Vācijā, jo sākotnēji vairums zinātnieku glaciālo teoriju uzlūkoja skeptiski. Drifta teorija tika pamatota ar vairākiem argumentiem: tā izskaidro reģionālos sanesu plūsmas virzienus un nogulumu vājās šķirotības pakāpi, kā arī izskaidro laukakmeņu pārvietošanos no kalniem uz līdzenumiem un otrādi. Šīs teorijas galvenais pretarguments ir pierādījumu trūkums par visaptverošiem plūdiem vai jūras transgresijām. Aisbergu drifta teorija pastāvēja līdz 19. gs. beigām, kad glaciālā teorija kļuva vispāratzīta.
Aisbergu drifta teorija dažkārt tiek jaukta ar kontinentu dreifa teoriju, kas izskaidro plātņu tektoniku un kuru 1922. gadā ierosināja vācietis Alfrēds Lotārs Vēgeners (Alfred Lotar Wegener). Ar kontinentu dreifa teoriju A. Vēgeners skaidroja arī apledojumu attīstību – lai izveidotos segledāji, kontinentiem jāatrodas tuvāk polārajiem apgabaliem.
Mūsdienās iegūti nozīmīgi pierādījumi par apledojumiem visā Zemes vēsturē, tomēr šai teorijai joprojām ir oponenti jeb antiglaciālisti, kuri lielākoties ir pseidozinātniskā kreacionisma atbalstītāji.
Multivide
Ledāji Grenlandes dienvidu daļā.