Vairākus gadsimtus Latvijas garīgo eliti veidoja vācbaltiešu muižniecība, dibinot savas kultūras institūcijas un izdodot grāmatas vācu valodā. No 18. gs., kad Latvija tika iekļauta cariskās Krievijas sastāvā, sākās pakāpeniska rusifikācija, kuru apturēja valsts dibināšana. Mērķtiecīgu latviešu kultūrpolitiku sāka veidot jaunlatvieši 19. gs., 1868. gadā dibinot Rīgas Latviešu biedrību. Ņemot par paraugu vācu dziesmu svētkus, biedrība 1873. gadā organizēja Pirmos vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkus, kuri notika visās turpmākajās iekārtās, izņemot Otro pasaules karu.
1919.–1940. gadā valstisko kultūras dzīvi Latvijas Republikā (LR) pārraudzīja Izglītības ministrija, kurā bija Mākslas un kultūras departaments ar Teātra un literatūras, Mūzikas un Glezniecības nodaļām. Vēlāk departamentam tika pievienota Arhīvu un bibliotēku nodaļa. Lielākais valsts finansējums vienmēr tika Latvijas Nacionālajai operai.
No 1923. gada darbību sāka Pieminekļu valde. 1920. gadā tika nodibināts Kultūras fonds, kurš atbalstīja gan dažādas kultūras iestādes, gan individuālus māksliniekus. Fonda darbību regulēja Likums par Kultūras fondu (1921), un līdz valsts apvērsumam 1934. gadā tajā bija paredzēta politisko partiju pārstāvniecība.
Pieminekļu valdes locekļi. No labās: Augusts Tentelis, Konstantīns Rončevskis, Artūrs Štāls, Frīdrihs Ozoliņš, Pauls Kundziņš un Matīss Siliņš. 1926. gads.
Valsts pirmsākumos tika dibinātas svarīgākās valsts kultūras institūcijas, kuras savu nozīmi nav zaudējušas arī mūsdienās. Tika pārņemtas jau esošas ēkas, kurās agrāk darbojās vācu un krievu radošie ļaudis.
1919. gadā tika nodibināta Latvju opera (mūsdienās Latvijas Nacionālā opera un balets, LNOB) un Latvijas Nacionālais teātris, bet 1920. gadā – Dailes teātris. 1919. gadā tika dibinātas divas kultūras augstskolas – Latvijas Konservatorija (mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) un Latvijas Mākslas akadēmija. 1920. gadā Rīgas pilī sāka darboties Valsts mākslas muzejs, kura pamatu turpmāk veidoja nacionālās mākslas krājums. Vilhelma Purvīša vadībā attīstījās Rīgas pilsētas muzejs (mūsdienās Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM). Viņa vadībā 20. gs. 30. gados notika mērķtiecīgas Latvijas mākslas izstāžu parādes vairākās Eiropas lielpilsētās.
20. gs. 20. gadu kultūrpolitika apliecināja plurālismu un iecietību, daudzo Latvijas etnisko minoritāšu kultūru autonomiju. Tomēr jaunradītajā valstī bija svarīgi apliecināt nacionālo valstiskumu arī caur kultūru.
Līdzīgi kā 21. gs. sākumā, kultūrpolitikas nozīmīgas šķautnes, kas ietekmēja visu sabiedrību, 20. un 30. gados veidoja atsevišķas privātpersonas un uzņēmumi. Valsts šo darbošanos vērtēja atzinīgi. Īpaši izceļama izdevēja Anša Gulbja rosinātā Latviešu konversācijas vārdnīcas izveide, sākta 1927. gadā, bet nepabeigta, darbs pārtraukts 1940. gadā. Ļoti nozīmīgas bija arī latviešu daiļliteratūras publikācijas laikrakstā “Jaunākās Ziņas” un žurnālā “Atpūta”.
30. gados pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma sākās izteikti nacionālistiski orientēta kultūrpolitika. Uzplauka vadoņa kults un patriarhālas lauku dzīves slavinājums, kas tika iedzīvināts mākslā un literatūrā. 1937. gadā tika iedibināta Tēvzemes balva, kuru pasniedza 15. maijā, apvērsuma dienā. Tā tika pasniegta arī kultūras un mākslas darbiniekiem. K. Ulmanis iniciēja visas tautas akciju “Draudzīgais aicinājums”, kurā Valsts prezidents un Ministru prezidents aicināja ļaudis dāvināt grāmatas savām bijušajām skolām. K. Ulmanis caur Sabiedrisko lietu ministriju aizsāka grandiozus brīvdabas inscenējumus daudzās Latvijas vietās. Šo uzvedumu estētika harmonēja ar tolaik Eiropā dominējošo autoritāro stilu. K. Ulmanis rosināja nojaukt daļu Rīgas vēsturiskā centra un tā vietā uzbūvēt ēkas autoritārā stila estētikā, kas daļēji tika paveikts. K. Ulmanis sekmēja daudzu tautas namu būvniecību visā Latvijā, tajos mājvietu rada pašdarbinieku dziesmu, deju u. c. kopas.
